Klīniskā gaita, ārstēšanas rezultāti, celulārā un molekulārbioloģiskā atrade kardioķirurģiskiem pacientiem ar dažādu mikroorganismu ierosinātu infekciozo endokardītu. Promocijas darbs

Abstract

Infekciozais endokardīts ir dzīvību apdraudoša slimība, kam raksturīgs mikroorganismu izraisīts endokarda bojājums. Potenciālie slimības ierosinātāji var būt dažādi, kaut gan atsevišķi mikroorganismi tiek konstatēti biežāk par citiem. Līdz ar to vienas slimības etioloģija, gaita, izpausmes un iznākums var atšķirties. Pacientus visbiežāk apdraud nekontrolēta sistēmiska vai lokāla infekcija, sistēmiska vai pulmonāla veģetāciju embolija, sirds vārstuļu bojājuma izraisīta sirds mazspēja. Infekciozā endokardīta patoģenēzē noteicošā ir bakterēmija un endotēlija bojājums. Līdz ar to arī infekciozā endokardīta diagnostika ir balstīta uz patoloģiju izraisošā mikroorganisma konstatēšanu asinīs un attēldiagnostiku, kas pierāda endokarda iesaisti procesā. Attīstoties tehnoloģijām, paplašinājušās diagnostikas un pētniecības iespējas. Ir parādījušies potenciāli jauni, būtiski elementi infekciozā endokardīta patoģenēzes procesā, kurus apzinot iespējams veikt precīzāku diagnostiku, prognozēt slimības nelabvēlīgas gaitas norisi un riska faktorus, kā arī uzlabot ārstēšanas efektivitāti. Šajā promocijas darbā tika apzināta klīniskā gaita, ārstēšanas rezultāti, celulārās un molekulārbioloģiskās atrades dažādu mikroorganismu ierosināta infekciozā endokardīta gadījumos kardioķirurģiskiem pacientiem. Veikta Latvijā operēto pacientu datu analīze, apzināti biežākie izraisītāji, riska faktori un ārstēšanas rezultāti. Analizēts operāciju materiāls ar 16S rRNS nākamās paaudzes sekvencēšanas (16S rRNS NGS) tehnoloģiju ierosinātāju identificēšanai. Ekscidētie vārstuļi pētīti morfoloģiski – ar gaismas mikroskopiju un elektronmikroskopiju. Ar imūnhistoķīmijas palīdzību tika konstatēti neitrofilo leikocītu aktivācijas marķieri, kuri norāda uz neitrofilo leikocītu un neitrofilo leikocītu ekstracelulāro lamatu iesaisti patoģenēzes procesā. Intrahospitālā mirstība operētajiem infekciozā endokardīta pacientiem kopumā bija 11,2 %, taču ilgtermiņā prognoze bija attiecīgi 21,7 % pēc viena gada un 28,7 % pēc trim gadiem. Perivalulāra infekcijas izplatība bija neatkarīgi saistīta ar palielinātu intrahospitālās mirstības risku. Neviens no laboratorajiem rādītājiem nebija neatkarīgi prognostisks intrahospitālajai mirstībai. Netika konstatēta statistiski nozīmīga atšķirība starp asiņu kultūras pozitīva un negatīva infekciozā endokardīta grupām attiecībā uz intrahospitālo mirstību, hospitalizācijas un intensīvās terapijas nodaļā pavadīto laiku, kā arī trīs gadu mirstību. Visbiežāk sastopamais mikroorganisms asiņu kultūras pozitīva infekciozā endokardīta grupā bija S. aureus. Tas bija saistīts ar neatkarīgi augstāku intrahospitālo mirstību (RR koeficients 3,332 un 4,408 vienfaktora un daudzfaktoru analīzē), salīdzinot ar citiem slimības izraisītājiem mikroorganismiem. Atšķirībā no E. Faecalis, S. aureus tika novērota arī sliktāka ilgtermiņa prognoze. Lai diagnosticētu slimības izraisītāju, īpaši asiņu kultūras negatīva infekciozā endokardīta gadījumos, 16S rRNS NGS ir noderīga tehnoloģija. Starp asiņu kultūras negatīva infekciozā endokardīta ierosinātājiem lielu daļu sastāda Bartonella spp. Šiem pacientiem biežāk bija vērojama alkoholisma anamnēze, augstāki kreatinīna un BNP rādītāji, zemāka kreisā kambara izsviedes frakcija, glikozes līmenis, leikocītu un trombocītu skaits. Bija vērojamas atšķirības Bartonella spp. un ne-Bartonella spp. infekciozā endokardīta (IE) pacientu vārstuļu veģetāciju morfoloģijā. Atšķirībā no kontroles grupas pacientu vārstuļiem gan Bartonella spp., gan ne-Bartonella spp. IE pacientu vārstuļos bija vērojama augsta neitrofilo leikocītu aktivizācijas marķieru ekspresija. Statistiski ticami augstāk tā bija vērojama ne-Bartonella spp. IE grupas pacientiem.