Molekulāri epidemioloģiskais A hepatīta vīrusa raksturojums Latvijā. Promocijas darba kopsavilkums

Abstract

Promocijas darba “Molekulāri epidemioloģiskais A hepatīta vīrusa raksturojums Latvijā” ir veltīts A vīrushepatīta slimībai, diagnostikas un epidemioloģiskās uzraudzības principiem Latvijā. Saslimstība ar A vīrushepatītu Eiropas valstīs un visā pasaulē ir variabla. Līdz 20. gadsimta 90. gadu vidum A vīrushepatīts bija ļoti izplatīta infekcijas slimība Latvijā. Jau 2000. gadā saslimušo skaits samazinājās, un arī turpmāk saslimstība turpināja samazināties līdz 2007. gadam, kad apstiprināto gadījumu skaits bija viszemākais (0,66 gadījumi uz 100 000 iedzīvotāju). Laikā no 2008. līdz 2010. gada sākumam un pēc tam, 2017.–2018. gadā, tika novēroti A hepatīta uzliesmojumi. Tāpēc infekcijas ieviešanās un izplatīšanās risks joprojām pastāv. Darba mērķis bija noteikt A hepatīta vīrusa subgenotipu izplatību Latvijas teritorijā. Pēc iegūtām sekvencēm un filoģenētiskā koka uzbūves analizēt homoloģiju un piederību pie dažādiem izdalītiem A hepatīta vīrusa klasteriem no citām valstīm, apzināt infekcijas avotus, pilnveidot laboratoriski epidemioloģisko uzraudzības taktiku. Pētījumā tika veikta molekulāri bioloģiskā izmeklēšana un molekulāri epidemioloģiskā izmeklēšana 259 pacientiem, kuru dati analizēti retrospektīvi. Tika apkopoti demogrāfiskie dati (dzimums, vecums; dzimtā valsts, uzturēšanās valsts), dati par slimības klīnisko norisi (saslimšanas datums, laboratoriski apstiprināts gadījums, hepatīta simptomi, hospitalizācija, vakcinācija) un epidemioloģiskie dati (daļa no uzliesmojuma, iespējamais inficēšanas avots). Darba rezultātā tika noskaidrots, ka Latvijā cirkulē A hepatīta vīrusa subgenotipi IA, IB un IIIA, kuri arī ir visizplatītākie pasaulē. No iegūtajiem datiem secināts, ka A hepatīta vīrusa subgenotipam IA ir 13 klasteri un 12 sporādiskie gadījumi, A hepatīta vīrusa subgenotipam IB ir astoņi klasteri un 11 sporādiskie gadījumi, A hepatīta vīrusa subgenotipam IIIA ir viens klasteris un deviņi sporādiskie gadījumi. Sekvencēšanas dati palīdz izsekot infekcijas izplatību, un visi jaunie A hepatīta gadījumi varētu būt ātri atšifrējami pēc filoģenētiskā koka un jau zināmiem klasteriem. No izmeklētajiem gadījumiem konstatēts, ka inficēšanas avoti ir dažādi, pārsvarā kontakts ar A vīrushepatīta pacientu, ceļošana, iespējama izplatība starp injicējamo narkotiku lietotājiem un vīriešiem, kuriem ir sekss ar vīriešiem. Latvijā A hepatīta vīrusa izplatība ir novērota regulāri, bet ar dažādu intensitāti, kas var liecināt par vīrusa vietējo cirkulāciju. Analizējot pacientu dzimumu, lielākā daļa pacientu – 54 % – bija vīrieši un 46 % – sievietes, kas neatšķiras no mums pieejamiem literatūras datiem. Bet, salīdzinot pacientu vecumu diagnozes noteikšanas brīdī, lielākā pacientu daļa bija vecumgrupā no 20 līdz 29 gadiem, kas atšķiras no kopējiem Eiropas Savienības un Eiropas Ekonomikas zonas valstu datiem. Pēc šiem datiem, no 2008. līdz 2021. gadam lielākā daļa pacientu bija vecumgrupā no 5 līdz 14 gadiem un no 0 līdz 4 gadiem. Darbā gaitā tika konstatēts, ka visiem pacientiem bija novēroti hepatīta simptomi. Vidējie pacienti tika hospitalizēti 6,9. slimības dienā pēc saslimšanas datuma ar vidējo hospitalizācijas dienu skaitu 8,7 dienas. Secināts, ka pacientiem ar A hepatīta vīrusa subgenotipu IA bija ilgākais hospitalizācijas dienu skaits – vidēji 9,3 dienas, bet pacientiem ar A hepatīta vīrusa subgenotipu IB – 7,3 dienas, A hepatīta vīrusa subgenotipu IIIA – 7,7 dienas. Analizējot mūsu datus, tika secināts, ka vidējais laiks no simptomu parādīšanās līdz laboratoriski apstiprinātam A vīrushepatīta gadījumam bija 7,9 dienas. Veicot datu analīzi par vakcināciju, tika noskaidrots, ka 89,6 % no pētījumā iekļautiem pacientiem nebija vakcinēti, 10,0 % bija nezināms vakcinācijas statuss un 0,4 % pacientu bija saņemta viena potes deva pēc kontakta ar A hepatīta vīrusa pacientu. Minētie dati ļāva secināt, ka A hepatīta vīrusa molekulāri bioloģisko metožu lietošana un rūpīga epidemioloģisko datu analīze var palīdzēt labāk izprast infekcijas izplatīšanās ceļus, izmeklēt lokālus uzliesmojumus, atklāt ievestās infekcijas gadījumus un izsekot vīrusa cirkulāciju. Tas dod iespēju nodrošināt savlaicīgas un adekvātas infekcijas izplatības preventīvās darbības.