Aktīnisko keratožu diagnostikas un ārstēšanas aspekti. Promocijas darbs

Abstract

Aktīniskās keratozes ir bieži sastopami intraepiteliāli keratinocītu jaunveidojumi, kas ir hroniski saulē bojātas ādas marķieri. Aktīniskās keratozes var tieši progresēt par invazīvu plakanšūnu karcinomu, bet ir jāņem vērā, ka to klātbūtne palielina arī citu ādas audzēju attīstības risku. Tas liecina, ka zināšanām un pētījumiem par aktīnisko keratožu diagnostiku un ārstēšanu ir būtiska klīniska nozīme. Šī promocijas darba mērķis bija izpētīt dažādus klīniski nozīmīgus aktīnisko keratožu diagnostikas un ārstēšanas aspektus. Mērķis tika sasniegts ar septiņiem uzdevumiem un sešām recenzētām publikācijām. Pirmajā darba daļā tika skatīts, kuri klīniskie un dermatoskopiskie parametri liecina par slimībai raksturīgajām histoloģiskajām un imūnhistoķīmiskajām pārmaiņām ādā. Lai to panāktu, sākotnēji tika veikts sistemātisks pārskats, lai identificētu tās aktīnisko keratožu klīniskās pazīmes, kas raksturo veidojumus, kuri vēlāk prospektīvos pētījumos progresēja par invazīvām plakanšūnu karcinomām. Šis sistemātiskais literatūras pārskats metodoloģiski tika veikts saskaņā ar Prisma vadlīnijām un reģistrēts Prospero datubāzē. Darba rezultātā tika secināts, ka ilgstošas un lielas vai saplūstošas aktīniskās keratozes ir visbūtiskākie klīniskie riska faktori tālākai ādas plakanšūnu karcinomas attīstībai no šiem veidojumiem. Papildus tika apkopotas biežākās aktīnisko keratožu dermatoskopiskās pazīmes, kā arī noteikts, kuri no minētajiem imūnhistoķīmiskajiem marķieriem – p53, p63, p16, Ki67, ciklīns D, Bcl-2 un CD31 – ir būtiski aktīnisko keratožu un intraepiteliālo karcinomu paraugos, salīdzinot ar klīniski veselas saulē bojātas ādas paraugiem. Lai to paveiktu, tika apkopoti prospektīvi iegūti aktīnisko keratožu, intraepiteliālu ādas karcinomu un tās pašas vecumgrupas pacientu veselas ādas paraugi no saulei pakļautajām vietām (sejas ādas) un veikti atbilstošie hematoksilīna, eozīna un imūnhistoķīmiskie krāsojumi. Rezultātā tika noskaidrots, ka amorfo masu klātbūtne, p53 krāsojuma intensitāte, Bcl-2 un CD31 marķieru ekspresija atšķiras klīniski veselā hroniski saules bojātā ādā, salīdzinot ar aktīnisko keratožu un intraepidermālu ādas karcinomu paraugiem. Pētījuma tālākā daļā ir sākts analizēt klīnisko un dermatoskopisko parametrusaistību ar histoloģiskām un imūnhistoķīmiskām pārmaiņām. Rezultātā ir iegūts, ka dermatoskopiski tipiskas aktīniskās keratozes, tostarp ar raksturīgo mazo starpfolikulāro asins kapilāru klātbūtni, ir biežāk redzamas, ja histopatoloģiskajā izmeklēšanā ir amorfas masas. Turklāt dermatoskopiski tipiskām aktīniskajām keratozēm ir zemāka CD31 marķiera ekspresija, savukārt folikulu trūkums bija saistīts ar palielinātu Bcl-2 marķiera subepidermālo ekspresiju. Šie rezultāti skaidrojami ar hroniskā ultravioletā starojuma nozīmi aktīnisko keratožu attīstībā, un tie izceļ neoangioģenēzes un subepidermālās iekaisuma šūnu infiltrācijas 3 nozīmi aktīnisko keratožu progresēšanā līdz plakanšūnu karcinomai. Turklāt šie rezultāti uzsver dermatoskopijas nozīmi tādu veidojumu atlasē, kuriem ir lielāka smaguma pakāpe un tāpēc var būt nepieciešama rūpīgāka uzraudzība vai agresīvāka terapija. Darba otrajā daļā tika pētīti ar aktīnisko keratožu ārstēšanu saistīti aspekti. Pirmkārt, šī darba ietvaros tika dermatoskopiski sekots aktīnisko keratožu dermatoskopiskajām pārmaiņām ārstēšanas laikā, tostarp ārstēšanas radītā iekaisuma fāzē. Tas ir būtiski, jo bieži diagnoze tiek pamatota ar dermatoskopiskām pazīmēm, savukārt, ja dermatoskopiskās pazīmes ir mainīgas, tas var ietekmēt diagnostisko procesu. Pētījuma rezultātā tika secināts, ka baltās spīdīgās strēles ir mainīgas dermatoskopiskās struktūras, kuras var izzust terapijas radītā iekaisuma laikā, var izzust pēc lokālās terapijas un dažkārt var parādīties pirmo reizi pēc ārstēšanas. Turklāt, veicot dinamisko novērošanu, mēs varējām vizualizēt un ziņot par retu klīnisko gadījumu, kurā aktīniskās keratozes ir vienā lokalizācijā ar virspusēju bazālo šūnu karcinomu un šī karcinoma ir dermatoskopiski diagnosticējama tikai pēc aktīnisko keratožu terapijas. Turpinot terapijas aspektu izpēti, tika salīdzināta smagu aplikācijas vietu reakcijusastopamība starp dažādām aktīnisko keratožu lauka ārstēšanas metodēm. Ir zināms, ka aktīnisko keratožu ārstēšana sniedz daudz priekšrocību pacientiem, tomēr lauka ārstēšanas metodes rada iekaisuma reakcijas, kuras pacientiem bieži ir grūti pieņemamas. Tāpēc tika veikts literatūras apskats un secināts, ka smagas intensitātes medikamenta radītas aplikācijas vietas reakcijas ir bieži sastopamas, īpaši terapijā ar imihimodu. Vienīgā terapeitiskā metode ar zemu smagu lokālo reakciju izplatību bija dienasgaismas fotodinamiskā terapija. Ārstēšanas pārtraukšana lokālo reakciju dēļ ir bieža, lai gan visaugstākais ārstēšanas pārtraukšanas biežums lokālo reakciju dēļ tika novērots pētījumos ar visilgākajām ārstēšanas shēmām, piemēram, ar diklofenaku, nevis pētījumos, kuros ziņots par visaugstāko smagu lokālo reakciju sastopamību. Šie secinājumi ir klīniski būtiski, nosakot lokālo terapiju aktīnisko keratožu pacientiem.