Bērnudārzs kā loterija. Rūpju darba deficīts pirmsskolas aprūpes un izglītošanas procesā

Abstract

Maģistra darbā “Bērnudārzs kā loterija. Rūpju darba deficīts pirmsskolas aprūpes un izglītošanas procesā” tiek analizētas rūpju darba deficīta sekas un ietekme uz pirmsskolas aprūpes un izglītošanas sistēmu un primāri – uz sistēmas pakalpojumu saņēmējiem – bērniem un viņu vecākiem. Darbā tiek analizēts, kā uzsvars uz bērnu centrētām audzināšanas metodēm, kas dominē pedagoģiskajās vadlīnijās un aktuālajos vecākošanas diskursos, tiek īstenots sistēmā, kurā vērojams strukturāls pedagogu un citu kritiski nozīmīgu resursu deficīts. Atbildes uz jautājumiem rastas, veicot līdzdalīgo novērojumu vienā no privāti veidotajām Rīgas pirmsskolas aprūpes iestrādēm, kā arī apkopoti dati no daļēji strukturētām intervijām ar vecākiem un pedagogiem. Darba izziņas materiāliem izmantota autores veiktā kontentanalīze par pedagoģijas bakalaura un maģistra darbu tēmām no 2000.-2021.g., lai padziļināti izprastu pedagoģijas jomas aktuālos jautājumus un sociālā pieprasījuma izmaiņas pēdējo 20 gadu laikā. Tāpat sociālā diskursa iezīmēšanas nolūkos darbā izmantoti arī publiski pieejami dati, ekspertu atzinumi un augstāko valsts amatpersonu izteikumi par pētījuma tēmu. Darba gaitā tiek pamatota tēze: strukturāli noteiktais rūpju darba deficīts pirmsskolas aprūpes un izglītības sistēmā ietekmē veidu, kā ikdienas praksēs tiek “menedžēti” bērni un viņu vecāki, nodrošinot sistēmas institucionālo stabilitāti un minimāla līmeņa aprūpi un izglītību, vienlaicīgi caur simboliskās vardarbības neatpazīšanas procesu iedarinot varmācīgu pieredžu normalizāciju vecāku, pedagogu un bērnu uztverē. Darba ietvaros tiek atklātas divējādas iestāžu pārvaldes prakses un vecāku-pedagogu sadarbības modeļi, kuri atkarīgi no tā, vai iestāde organizēta kā komerciāls vai sociāls pakalpojums, proti, vai klienti ir bērni un viņu vecāki, vai arī uzraugošās institūcijas. Izmantojot Burdjē konceptualizētos “lauka”, “habitus” un “kapitāla” jēdzienus, darbā tiek skaidrota novēroto prakšu iekšējā loģika, kas palīdz izprast gan pārmantojamību, gan arī jaunu diskursu un prakšu veidošanos. Pētījums parāda, kā, neatkarīgi no izvēlētās audzināšanas pieejas, praksēs dominē kopēji kulturāli pieņemts diskurss par vardarbīgām attiecībām kā neizbēgamu un likumsakarīgu sociālās kontroles paņēmienu. Šāda izpratne un agresīvas kontroles pieņemšana par sociālu normu bērniem tiek iemācīta un nodota, gatavojot viņus “īstajai dzīvei”, kas, kā vecākiem un pedagogiem šķiet, sagaida bērnus tālākajās gaitās skolā un sabiedrībā kopumā. Bērna “norūdīšanas” stratēģijas ietvaros bērnudārzs kalpo kā “treniņš skolai” un tirgus konkurences diskursa kontekstā iemāca “nepieciešamību izsisties”.

This master thesis titled “The Kindergarten Lottery: Shortage of Care Work in the Pre-school Upbringing Process” explores the impact and consequences that the shortage of care work in the pre-school education and upbringing process has on targeted users of the system, notably children and their parents. The thesis focuses on how child-centred upbringing methods that dominate current pedagogical guidelines and parenting discourses are implemented in a system that displays a structural deficit in human and other critical resources. The empirical findings were accumulated during the participant observation sessions at one private Riga pre-school care establishment and validated by in-depth semi-structured interviews with parents and preschool teachers. This thesis also builds on a careful review of academic research conducted during the period of 2000 – 2021 primarily focusing on contemporary developments in the pedagogical process and changing aspects of social demand in this field. In addition, public sources, like extracts from interviews with opinion leaders and statements from senior government policymakers on the relevant subject matter are used to highlight and characterise the contemporary social discourse. The central argument of this thesis is that children and parents are often subject to systemic management and misrecognized tacit compliance – manifested in the acceptance and normalisation of violent experiences - by a self-preserving system of pre-school upbringing and education that is characterised by structural shortage of care work. This research paper uncovers two distinct governance structures among pre-school institutions, which in the economic, social and cultural sense are defined either by commercial or public service relationships. While in a commercial relationship the client is the child/parent, in the public service case the client is the regulatory institution. These differing emphases have a direct impact on parent-pedagogue/institution interactions and priorities. Bourdieu's capital, field and habitus concepts are employed to characterise the internal logic of observed practices, how they simultaneously reconstitute and change over time. Regardless of the chosen upbringing strategy all parents share a culturally embedded and commonly accepted discourse on violent relationships being an inevitable and normalized form of social interaction and control. Based on parents’ and pedagogues’ perceptions these concepts of violence normalization are an integral and accepted part of the pre-school upbringing process preparing children for school, adulthood and “real life”.