Normal Pressure Hydrocephalus: A Review of the Current Approach to Diagnostics

Abstract

Pamatinformācija: Normāla spiediena hidrocefālija ir stāvoklis, kas saistīts ar cerebrospinālā šķidruma uzkrāšanos smadzeņu ventrikuļos bez intrakraniālā spiediena izmaiņām. To joprojām ir grūti diagnosticēt, jo neviens tests to nevar precīzi noteikt. Standarta ārstēšana ietver šunta ievietošanu sānu ventrikuļos, lai drenētu cerebrālo šķidrumu un uzlabotu simptomus. Tas ir arī lielākais NPH diagnostikas rādītājs. Pašlaik pastāv divi dažādi diagnostikas vadlīniju kopumi, kas palīdz diagnostikas procesā. Šajā rakstā tiks veikts rūpīgs literatūras apskats un abu diagnostikas vadlīniju salīdzinājums.

Metodes: Izmantojot tādas elektroniskās datubāzes kā PubMed un Science direct, tika pārskatīta un apkopota esošā literatūra, izmantojot tādus meklēšanas terminus kā normāla spiediena hidrocefālija, NPH patofizioloģija un NPH diagnostika.

Galvenie rezultāti: NPH diagnostikas process ir sarežģīts un izaicinošs, un tas prasa rūpīgu izvērtēšanu, laiku, zināšanas un finanses, kā arī neirologu un neiroķirurgu sadarbību. Dažādu diagnostikas vadlīniju pastāvēšana vēl vairāk saasinās šīs problēmas, radot nevajadzīgu apjukumu un neskaidrību. Diagnostikas kritēriju dažādības dēļ epidemioloģiskie dati no visas pasaules ir ļoti atšķirīgi. Turklāt, vadoties pēc Eiropas un Amerikas vadlīnijām, ir lielāka iespēja noteikt NPH diagnozi nekā pēc Japānas vadlīnijām. Turklāt tādām diagnostikas procedūrām kā lumbālpunkcija un izplatītiem radioloģiskiem biomarķieriem, piemēram, kallozajiem leņķim un Evansa indeksam, ir atšķirīgi efektivitātes pierādījumi, kas rada nenoteiktību attiecībā uz to diagnostisko vērtību.

Secinājumi: Izpratnes trūkums par patofizioloģiskajiem mehānismiem, diagnostisko pētījumu nekonsekvence un pat pretrunas diagnostikas kritērijos turpinās kavēt progresu. Veiksmīgu operācijas izvēli būtu jāmēģina panākt, turpinot pētīt radioloģisko biomarķieru diagnostisko precizitāti un specializēt tos, nosakot pareizus standarta angulācijas kritērijus un izveidojot universālas novērtējuma skalas simptomu novērtēšanai ar atsauces vērtībām gan patoloģiskai, gan fizioloģiskai funkcijai. Jācenšas arī izstrādāt universālas vadlīnijas, kas varētu kalpot kā vienota sistēma klīniskajam darbam un turpmākajiem pētījumiem.

Abstract Background: Normal pressure hydrocephalus is a condition that involves accumulation of cerebrospinal fluid within the ventricles of the brain without a change in the intracranial pressure. It remains a challenging condition to diagnose, as no single test can detect it accurately. Standard treatment involves placing a shunt into the lateral ventricles to drain CSF and improve symptoms. That also happens to be the highest diagnostic predictor of NPH. Currently, two different sets of diagnostic guidelines exist to aid in the diagnostic process. In this paper, a thorough review of the literature and a comparison of both diagnostic guidelines will be made.

Methods: Using electronic databases like PubMed and Science direct, existing literature was reviewed and gathered using search terms like normal pressure hydrocephalus, pathophysiology of NPH and diagnostics of NPH.

Key result: The diagnostic process of NPH is a complex and challenging one that requires careful evaluation, time, knowledge, and finances, as well as cooperation between neurologists and neurosurgeons. The existence of different diagnostic guidelines will further compound these challenges, leading to unnecessary confusion and uncertainty. As a result of the diversity in the diagnostic criteria, epidemiological data from around the world varies a lot. Also, by following the European-American guidelines, it is more likely to obtain a diagnosis of NPH than the Japanese guidelines. Furthermore, diagnostic procedures like lumbar puncturing and common radiological biomarkers like the colossal angle and Evans index have varying evidence of effectiveness, leading to uncertainty in their diagnostic value.

Conclusions: Lack of understanding the pathophysiological mechanisms, inconsistencies in diagnostic studies, and even conflict in the diagnostic criteria will continue to hinder progression. Successful surgery selection should be attempted by continue studying the diagnostic accuracy of radiological biomarkers and specialize them, establish proper standard angulation criteria, and create universal assessment scales for evaluating the symptoms with reference values for both pathologic and physiologic function. Effort should also be made to develop a universal guideline that can serve as a common framework for clinical work and further research.