Individual Factors affecting Resilience to Stress at Work

Abstract

Ievads. Mūsdienu dzīvē pieaug stress un psihoemocionāla izdegšana, kas biežāk noved pie darba kavējumiem un hronisku slimību attīstības un agrākas pensionēšanās. Jau no pirmsdzemdību perioda ir nozīmīgi faktori, kas ietekmē noturību pret hronisku stresu darbā pārējās dzīves laikā. Šo seku izmaksas ir augstas, un ar stresu saistīto epiģenētisko izmaiņu dēļ ilgtermiņa ietekme uz veselību ir redzama pat nākamajās paaudzēs. Tāpēc ir svarīgi noskaidrot noturības modifikācijas mehānismus un izpētīt nozīmīgākos faktorus, lai tos ietekmētu. Mērķis. Šī pētījuma mērķis ir izpētīt darba stresu, stresa noturību un būtiskākos individuālos faktorus, kas ietekmē noturību pret stresu darbā, un līdz ar to noskaidrot veidus, kā uzlabot stresa pārvarēšanu un novērst kaitīgas epiģenētiskās izmaiņas. Materiāli un metodes. Literatūras apskatam tika izmantota informācija un publikācijas par esošajiem pētījumiem, lai izvērtētu svarīgākos individuālos faktorus, kas ietekmē noturību pret stresu darbā, un noskaidrotu, kā novērst stresu un palielināt noturību. Tika izmantotas Rīgas Stradiņa universitātes bibliotēkas tiešsaistes datu bāzes, Mendeley datubāze, Clinical Key, ResearchGate, Elsevier un PubMed publikāciju datubāzes. Papildus tiešsaistes grāmatu nodaļām teorijai tika izmantota AMBOSS un UpToDate mācību sistēma. Tika izmantotas publikācijas no 2004. līdz 2022. gadam, un to atbilstība tika rūpīgi izvērtēta. Rezultāti. Indivīda noturība pret stresu sāk veidoties antenatālajā periodā un tiek mainīta dzīves laikā. Hronisks stress grūtniecības laikā būtiski negatīvi ietekmē pēcnācēju noturību pret stresu pieaugušā vecumā. Nelabvēlīga bērnības pieredze vājina izturību un noved pie garastāvokļa traucējumiem pieaugušā vecumā. Individuālām dzīves izvēlēm un paradumiem attiecībā uz uzturu, fiziskajām aktivitātēm un miegu ir būtiska saistība ar stresa noturību. Sākotnējie un iegūtie pārvarēšanas mehānismi būtiski ietekmē stresa noturību. Saslimstība, īpaši psihiski stāvokļi un hroniskas somatiskās slimības, un zems sociālekonomiskais stāvoklis ir saistīts ar sliktu noturību. Stresa noturībā svarīga loma ir vecumam, dzimumam un hormonālajām atšķirībām. Secinājumi. Stresa noturība ir daudzfaktoru pārmantojamības, vides ietekmes, dzīves pieredzes un dzīves izvēļu rezultāts. Ir faktori, kurus indivīds nevar ietekmēt, bet ir arī vairāki faktori, kurus var modificēt. Stresa noturības veicināšana veicina vispārējās veselības uzlabošanos iedzīvotājiem un nākamajām paaudzēm. Hronisks stress un vāja noturība ietekmē viens otru un izraisa slimības, tāpēc ir svarīgi koncentrēties uz darba stresa novēršanu un pārvaldību.

Background. In modern life, stress and psychoemotional burnout are increasing and more often leading to absenteeism from work and the development of chronic diseases, and earlier retirement. There are major significant factors already from the prenatal period affecting the resilience to occupational chronic stress for the rest of the life. The costs of these consequences are high, and the long-term health effects are seen even in the next generations due to stress-related epigenetic changes. This is why it’s important to figure out the mechanisms of resilience modifications and investigate the most significant factors to intervene. Aim. The aim of this research paper is to investigate occupational stress, stress resilience, and the most significant individual factors which affect resilience to stress at work and find out the ways to enhance coping and prevent harmful epigenetic changes of stress. Method. A literature review of existing research, information, and studies was used to investigate the most important individual factors affecting stress resilience at work and find out how to prevent stress and enhance resilience. Riga Stradins University library online databases, Mendeley database, Clinical Key, ResearchGate, Elsevier, and PubMed were used. Online books, AMBOSS, and UpToDate learning system were used for the theory. English publications from the years 2004-2022 were used and their relevance was carefully evaluated. Results. Individuals’ stress resilience starts to develop during the antenatal period and is modified throughout their lifetime. Chronic stress during pregnancy has a significant adverse effect on offspring’s resilience in adulthood. Adverse childhood experiences attenuate resilience and lead to mood disorders in adulthood. Individual life choices and habits concerning nutrition, physical activity, and sleep have a significant association to stress resilience. Initial and acquired coping mechanisms significantly affect stress resilience. Morbidity, especially psychiatric conditions and chronic somatic diseases, and low socioeconomic status are associated with poor resilience. Age, gender, and hormonal differences play important roles in stress resilience. Conclusions. Stress resilience is a multifactorial result of heritage, environmental influences, life experiences, and life choices. Even though some factors cannot be changed, multiple factors can be affected by an individual. The promotion of stress resilience leads to increased general health in the population and the next generations. Chronic stress and poor resilience affect each other and lead to morbidity, which is why it is essential to focus on the prevention and management of occupational stress.