D-dimēru līmenis kā cerebrāla infarkta subtipu parametrs pacientiem ar akūtu cerebrālu infarktu

Abstract

D-dimērs ir fibrīna sabrukšanas produkts, kas fibrinolīzes rezultātā nonāk asinsritē. Šo marķieri izmanto hiperkoagulāciju izraisošu stāvokļu diagnosticēšanā. Ir vairāki pētījumi, kuros meklēta sakarība starp D-dimēru līmeni un insulta subtipiem un to korelāciju ar insulta smaguma pakāpi. Pētījuma mērķis bija novērtēt saistību starp D-dimēru līmeni un cerebrāla infarkta subtipiem, izpētīt korelāciju starp D-dimēru līmeni un neiroloģisko deficītu stacionēšanas laikā, kā arī noteikt D-dimēru prognostisku vērtību subtipu diferenciāldiagnostikā. Tika veikts retrospektīvs pētījums, kurā atlasīti pacienti ar pirmreizēju cerebrālu infarktu 24 stundu laikā pēc simptomu parādīšanās un noteikts D-dimēru līmenis (references vērtība <0,50 mkg/mL), ar mērķi atrast saistību ar insulta subtipiem. Dati tika apstrādāti un analizēti, izmantojot neparametriskās metodes ar IBM SPSS 22.0. Pētījumā iekļauti 100 pacienti, kas pamatojoties uz Trial of ORG 10172 in Acute Stroke Treatment Subtype Classification (TOAST) klasifikāciju, tika sadalīti 4 grupās: 1) aterotrombotiskas, 2) kardioemboliskas, 3) ar sīko asinsvadu oklūziju (lakunāru), 4) nezināmas ģenēzes cerebrālu infarktu. Lai noteiktu atšķirību starp insulta ģenēzes grupām pēc plazmas D-dimēru līmeņa, tika izmantota Kruskala – Valisa metode. Metode parādīja, ka D-dimēru līmenis ir statistiski nozīmīgi atšķirīgs starp kardioemboliskas ģenēzes un sīko asinsvadu oklūzijas grupu, kā arī starp kardioemboliskas ģenēzes un nezināmas ģenēzes grupu. Pacientiem ar ātriju fibrilāciju, hronisku sirds mazspēju un koronāru sirds slimību ir statistiski nozīmīgas D-dimēru līmeņa atšķirības, salīdzinot ar pacientiem bez šīm slimībām anamnēzē. Laukums zem ROC līknes liecina par vāju prognostisku vērtību D-dimēram kā kardioemboliskas ģenēzes cerebrāla infarkta marķierim. Spīrmena korelācijas koeficients parādīja vāju pozitīvu D-dimēra līmeņa korelāciju ar NIHSS un mRS novērtēto neiroloģiskā deficīta pakāpi. Pētnieciskā darba dati nesniedz pārliecinošus rezultātus par plazmas D-dimēru līmeni kā marķieri cerebrāla infarkta subtipu noteikšanā un ir statistiski nozīmīga, bet vāja korelācija ar neiroloģiskā deficīta pakāpi. D-dimēra līmeņa noteikšana ir klīniski lietderīga cerebrāla infarkta subtipu diagnostikā un funkcionālā stāvokļa, insulta smaguma pakāpes prognozēšanā, ja to izmanto kā papildus testu rutīnas klīniskajam un attēldiagnostikas novērtējumam. Tomēr ir nepieciešami plašāki pētījumi.

D-dimer is a breakdown product of fibrin that is released into the blood stream by fibrinolysis. This marker is used to diagnose conditions that can cause hypercoagulation. In several studies it has been suggested that D-dimer levels might correlate with stroke severity and that D-dimer values may be associated with cerebral infarction subtypes. The aim of the study was to evaluate the relationship between plasma D-dimer levels and acute cerebral infarction subtypes, to investigate correlation between D-dimer levels and neurologic deficit and functional ability at the admission as well as to determine the prognostic value of D-dimers in differential diagnostics of cerebral infarction subtypes. A retrospective study was performed with selected patients hospitalized with first time cerebral infarction within 24 hours of symptom onset underwent D-dimer assay (reference level, <0.50 µg/mL) and were studied to identify association with stroke subtypes. Data were processed and analysed using non-parametric methods with IBM SPSS 22.0. The study included 100 patients who, based on the Trial of ORG 10172 in the Acute Stroke Treatment Subtype Classification (TOAST), were divided into 4 groups: 1) atherothrombotic, 2) cardioembolic, 3) small vessel occlusion (lacunar), 4) unknown genesis cerebral infarction. The Kruskal-Wallis method was used to determine D-dimer differences between the groups. D-dimer level significantly differed across cerebral infarction subtypes between cardioembolic and small vessel occlusion group, and cardioembolic and cryptogenic group. Patients with atrial fibrillation, chronic heart failure, and coronary artery disease have statistically significant differences in D-dimer levels compared to patients without these health conditions. The area under the ROC curve indicates that the D-dimer has poor prognostic value as a marker for cardioembolic genesis cerebral infarction. Spearman’s correlation coefficient showed mild positive correlation of D-dimer level with the extent of neurological deficit assessed by NIHSS and mRS. The results of the study showed that D-dimer has a weak prognostic value for cerebral infarction subtype determination and has mild positive correlation with neurological deficit. D-dimer level determination can be used for patients with cerebral infarction as an additional method, but certainly not as a method to rely on to identify cerebral infarction subtype and to predict stroke severity. Further studies are needed.