Celiakijas seroloģisko un morfoloģisko diagnostisko marķieru un jaunāko diagnostikas metožu izpēte

Abstract

Mūsdienu pieeja celiakijas diagnostikai Latvijā paredz divpadsmitpirkstu zarnu biopsiju un iegūtā materiāla sekojošu izmeklēšanu pēc morfoloģiskiem marķieriem kā “zelta standartu”, tomēr pasaulē jaunākas tendences ir pārēja no “zelta standarta” biopsijas uz seroloģiju kā diagnostikas pamatu.

Darba hipotēze: mūsdienu sapratne par celiakijas diagnostiku ļauj izvairīties no invazīvo metožu lietošanas.

Darba mērķis ir izpētīt jaunākos pieejamos datus par celiakijas etioloģijas un patoģenēzes morfoloģiskajiem un seroloģiskajiem marķieriem pēdējos piecos gados, novērtējot un salīdzinot to pielietojuma iespējas diagnostikā.

Materiāli un metodes: veikta datu atlasīšana datubāzēs (PubMed, CENTRAL un CDSR) pēc atslēgas vārdiem - celiac disease, etiology pathogenesis, serology, morphology, histology, biopsy, diagnostic marker. Tika veikta publikāciju analizēšana pēc iekļaušanas un izslēgšanas kritērijiem, pēc kā apskatā tika iekļauti 18 pētījumi, kuri tika iedalīti apakšgrupās: 3 pētījumi par seroloģiskiem marķieriem, 7 par morfoloģiskiem marķieriem un 8 par seroloģisko un morfoloģisko marķieru diagnostisko vērtību salīdzinājumu.

Secinājumi: Pēdējo piecu gadu publikācijas liecina par to, ka mūsdienu sapratne par celiakijas diagnostiku ļauj izvairīties no invazīvo metožu lietošanas, bet ar nosacījumu, ka pacientu seruma autoantivielu titrs ir pietiekoši augsts. Pretējā gadījumā diagnozes apstiprināšanai joprojām jāpielieto tievo zarnu biopsija. Labākie seroloģiskie marķieri celiakijas diagnostikai ir anti-tTG, pēc kurām seko anti-DGL un anti-EMA IgA autoantivielas. Dati par anti-tTG IgA titra optimālo diagnostisko robežvērtību ir pretrunīgi. Savukārt, optimālā pieeja tievo zarnu biopsijai ir standartizēta procedūra: vismaz viens bioptāts jāiegūst no bulbus duodeni (D1) un vismaz četri no pārējās duodenum daļas (D2).No apskatītajām jaunākajām tendencēm saistībā ar celiakijas seroloģiskajiem diagnostiskajiem marķieriem, liels potenciāls ir eksprestestu analīzēm (piemēram, Simtomax), kas ļauj ambulatori noteikt diagnozi dažu minūšu laikā ar augstu precizitāti. Savukārt, gadījumos, kad ir nepieciešama morfoloģisko marķieru pielietošana, histopatologu darbu varētu uzlabot šim nolūkam izstrādāti neironu tīkli, kā arī jaunā kvantitatīvi histoloģiskā klasifikācijā.

The modern approach to the diagnosis of celiac disease in Latvia envisages a duodenal biopsy and subsequent examination of the obtained material for morphological markers as a “gold standard”, however, newer trends in the world are the transition from “gold standard” biopsy to serology as a diagnostic basis.

Hypothesis: modern understanding of the diagnosis of celiac disease allows to avoid the use of invasive methods.

The aim of this study is to investigate the latest available data on morphological and serological markers of the etiology and pathogenesis of celiac disease in the last five years, evaluating and comparing their application in diagnostics.

Materials and methods: data were selected in databases (PubMed, CENTRAL and CDSR) by keywords - celiac disease, etiology pathogenesis, serology, morphology, histology, biopsy, diagnostic marker. The publications were analyzed according to the inclusion and exclusion criteria, after which 18 studies were included in the review, which were divided into subgroups: 3 studies on serological markers, 7 on morphological markers and 8 on the comparison of diagnostic values ​​of serological and morphological markers.

Conclusions: Publications over the past five years suggest that the current understanding of the diagnosis of celiac disease avoids the use of invasive techniques, but provided that the patient's serum autoantibody titre is high enough. Otherwise, a small bowel biopsy should still be used to confirm the diagnosis. The best serological markers for the diagnosis of celiac disease are anti-tTG, followed by anti-DGL and anti-EMA IgA autoantibodies. Data on the optimal diagnostic cut-off for anti-tTG IgA titre are inconsistent. The optimal approach to small bowel biopsy should be a standardized procedure: at least one biopsy should be obtained from the bulbus duodeni (D1) and at least four from the rest of the duodenum (D2). Recent trends in serological diagnostic markers for celiac disease are express test (such as Simtomax), which have great potential to allow outpatient diagnosis within minutes with high accuracy. In cases when the use of morphological markers is necessary, the work of histopathologists could be improved by neural networks developed for this purpose, as well as the new quantitative histological classification.