Hronisks vīrushepatīts C: bioķīmiskie un imūnģenētiskie diagnostiskie marķieri etioloģiskās terapijas efektivitātes prognozēšanai. Promocijas darbs

Abstract

Promocijas darbs „Hronisks vīrushepatīts C: bioķīmiskie un imūnģenētiskie diagnostiskie marķieri etioloģiskās terapijas efektivitātes prognozēšanai” ir veltīts vienai no aktuālākajām mūsdienu infektoloģijas problēmām asins transmisīvo slimību grupā. Neskatoties uz būtiskiem sasniegumiem HVHC ārstēšanā, kas gūti pateicoties PEG IFN un RBV ieviešanai klīniskajā praksē, joprojām vairāk kā trešā daļa pacientu, kas ir inficēti ar Eiropā un Latvijā prevalējošo 1.genotipa HCV, nespēj atbrīvoties no vīrusa pirmā terapijas kursa rezultātā. Līdz šim medikamentu devas, to pielietošanas ilgumu un arī HVHC ārstēšanas rezultātu galvenokārt saistīja ar HCV raksturojošiem laboratoriskiem raksturlielumiem, proti, HCV genotipu un HCV RNS slodzi pirms terapijas. Prakse parādīja, ka terapijas rezultāti ir saistīti arī ar indivīda īpatnībām un tādēļ speciālisti, tai skaitā mēs, pievērsās HCV inficēto personu veselības stāvokļa novērtēšanai pirms HVHC ārstēšanas uzsākšanas. Lai prognozētu ārstēšanas efektivitāti HVHC gadījumā, noteicām bioķīmiskos, morfoloģiskos, imunoloģiskos un imūnģenētiskos raksturlielumus, kas izrādījās ļoti būtiski. Konkrētu raksturlielumu noteikšana ļautu individualizēti ordinēt ārstēšanu HVHC pacientiem. Savukārt, konstatējot negatīvas prognozes rādītāju prevalenci, varētu pasargāt pacientus no neefektīvas, bet reizēm pat nevēlamas un/vai kaitīgas terapijas. Darba mērķis bija noteikt, analizēt un noskaidrot konkrētus bioķīmiskos, morfoloģiskos, imūnģenētiskos un demogrāfiskos raksturlielumus un marķierus, kas ļautu prognozēt HVHC pacientiem etiotropās terapijas efektivitāti, gūstot maksimālu labumu pacientiem. Lai realizētu noteikto mērķi, pētījumā bija iekļauti vairāk kā divi simti HVHC pacienti ar HCV, kas saņēma HVHC etiotropo terapiju. Pacienti sadalīti grupās atkarībā no terapijas satura, proti, monoterapijas vai kombinētās terapijas grupa un terapijas rezultāta. Ja terapija bija efektīva, pacientus dēvējām par atbildētājiem, šie bija pacienti, kas terapijas rezultātā atbrīvojas no HCV. Ja pacienti neatbrīvojas no HCV, viņus dēvējām par neatbildētājiem. Darba gaitā savstarpēji tika salīdzināti atbildētāju un neatbildētāju grupu bioķīmiskie un imūnģenētiskie raksturlielumi, kas izmantoti rezultātu novērtēšanā. Visi laboratoriskie izmeklējumi veikti akreditētās un sertificētās laboratorijās. Dati statistiski analizēti izmantojot datorprogrammas SPSS un Microsoft Office Excel. Darba rezultātā noskaidrots, ka bioķīmiskie un imūnģenētiskie faktori var ietekmēt HVHC terapijas rezultātu, iegūtie dati norāda uz saistību starp HVHC etiotropās terapijas neefektivitāti un sekojošiem rādītājiem: pacientu demogrāfiskajiem faktiem, proti, lielāku vecumu un piederību vīriešu dzimumam; izteiktu fibrotisku izmaiņu klātbūtni aknu audos; izmainītiem pacientu bioķīmiskajiem raksturlielumiem uzsākot terapiju – paaugstinātu GGT, augstāku glikozes, γ globulīnu, holesterīna, HS un Fe līmeni. Savukārt noskaidrots, ka pacientiem, kas terapijas rezultātā atbrīvojas no HCV ir konstatēta CK-18 līmeņa samazināšanās. Bez tam pacientiem, kas neatbrīvojas no HCV tālākā novērošanas periodā konstatē AFP līmeņa paaugstināšanos. Darbā veicot HLA II klases gēnu allēļu sastopamības analīzi, konstatēta noteiktu allēļu un haplotipu biežāka sastopamība starp HVHC pacientiem salīdzinot ar kontroles grupu. Viss minētais ļāva secināt, ka HVHC pacientu bioķīmiskajam, morfoloģiskajam un imūnģenētiskajam statusam ir būtiska nozīme etiotropās terapijas efektivitātē. Darba rezultātā noskaidrots marķieris, kas norāda uz slimības recidīva risku un tas ir augsta AlAT aktivitāte, kas četras reizes lielāka par referento intervālu pirms terapijas uzsākšanas. Izrādījās, ka atbrīvošanās no HCV ir saistīta ar CK-18 neoepitopa līmeņa samazināšanos. Ļoti vērtīgi ir dati, kas apliecina, ka starp HVHC pacientiem Latvijā biežāk sastopamas MHC HLA II klases gēnu allēles DRB1*03, DRB1*05, DRB1*07, DQA1*0201, DQB1*0201-2 un haplotipi DRB1*01/DQB1*0201-2/DQA1*0101. Ar kombinētās PEG IFN+RBV terapijas efektivitāti Latvijā saistāmas MHC HLA II klases sekojošas gēnu allēles DRB1*04, DRB1*06, DQA1*0301 un tālāk uzskaitītie haplotipi DRB1*04/DQB1*0301/DQA1*0301, DRB1*04/DQB1*0302/DQA1*0501, DRB*05 /DQB1*0601DQA1*/0103. Balstoties uz augstāk minēto var apgalvot, ka maksimāli efektīvi, lai pacientu ārstētu, pirms terapijas uzsākšanas nepieciešama individualizēta un personalizēta pacientu izmeklēšana, balstīta uz darba gaitā noskaidroto un izveidoto algoritmu.