Naida noziegumu krimināltiesiskais regulējums Latvijā un ar tā piemērošanu saistītā problemātika

Abstract

Naida runa un naida noziegumi ir viena no aktuālajām mūsdienu tēmām gan Latvijā, gan starptautiskajā vidē, sevišķi ņemot vērā datorsistēmu un interneta vides pieejamību, izplatību un publisko raksturu, kas ļauj jebkāda veida informācijai ātri un vienkārši sasniegt lielu personu loku, kas ar iegūto informāciju dalās tālāk vai arī pieņem lēmumu rīkoties atbilstoši iegūtajai informācijai – potenciāli veicot prettiesiskas darbības, kas saistītas ar diskrimināciju, vardarbību, naida izraisīšanu. Naida runas izplatība saistīta arī ar anonimitātes sajūtu, kas rodas interneta lietotājiem, uzskatot, ka sociālo tīklu vidē tie nav atpazīstami vai vēlāk atrodami. Naida runas gadījumu atpazīšana, konstatēšana, novēršana un prevencija tiek aktualizēta nacionālā, Eiropas Savienības un pasaules līmenī, tiek veidotas rekomendācijas, normatīvais regulējums un veikta valstu uzraudzība, kas apskatīts maģistra darba ietvaros, noskaidrojot, vai Latvijas tiesiskais regulējums atbilst starptautiskajām prasībām un kādas darbības veicamas, lai uzlabotu pastāvošo situāciju. Maģistra darbā analizēta naida runas un naida noziegumu definīcija, tiesiskais regulējums, kas paredz atbildību par to un secināts, ka Latvijas Republikā tiesiskais regulējums nav pilnībā atbilstošs starptautiskajām prasībām, sodu robežas ir salīdzinoši zemas, kā arī trūkst tiesu prakses un pieredzes, kas ļautu veiksmīgi identificēt, konstatēt naida runas gadījumus, kuri būtu krimināli sodāmi, kā arī maģistra darbā izteikts priekšlikums noteikt administratīvo atbildību attiecīgi par tādiem naida runas gadījumiem, kas nesasniedz kaitīguma līmeni, kas nepieciešams, lai noteiktu kriminālatbildību. Darbā pētīts ārvalstu (Lietuvas Republikas, Igaunijas Republikas, Šveices Konfederācijas, Francijas Republikas, Nīderlandes Karalistes) tiesiskais regulējums atbildības noteikšanās par naida runu. Analizēts būtisks kaitējums kā obligāta noziedzīga nodarījuma sastāva pazīme Krimināllikuma 150. pantā un šāda nosacījuma neesība Krimināllikuma 78. pantā, kā arī šo Krimināllikuma pantu atrašanās dažādās Krimināllikuma nodaļās pamatotība. Darba kopējais apjoms ir 80 lapaspuses.

Hate speech and hate crimes are one of the topical topics both in Latvia and internationally nowadays, given the availability, prevalence and public nature of computer systems and the Internet environment, which allows any kind of information to reach a large group of people quickly and easily, who share the information obtained or decide to act on it, potentially committing illegal acts of discrimination, violence and hate speech. The prevalence of hate speech is also linked to the feeling of anonymity that Internet users feel when they are not recognized or found on social media. Hate speech detection, detection, observation and prevention are updated at national, EU and global level, recommendations are formulated, legislation is established, and national monitoring is carried out, which is examined in the Master's thesis to determine whether the Latvian legal system meets international requirements and what action can be taken to improve the existing situation. The Master's thesis analysed the definition of hate speech and hate crimes, the legal framework for liability for hate speech and concluded that the legal framework in the Republic of Latvia is not fully in line with international requirements, the penalty thresholds are comparatively low, as well as the lack of judicial practice and experience to effectively identify and identify cases of hate speech that would be criminally punishable, as well as the recommendation in the Master's thesis to establish administrative liability respectively for cases of hate speech that do not reach a level of harmfulness that is not amenable to criminal liability. The work examines the legal framework of foreign countries (Lithuania, Estonia, France, Switzerland, the Netherlands) in relation to liability for hate speech. It analysed the characteristics of material harm as a compulsory criminal offence in Article 150 of the Criminal Code and the absence of such a condition in Article 78 of the Criminal Code, as well as the justification of the separation of the articles of the Criminal Code in the various chapters of the Criminal Code. The total amount of research work is 80 pages.