Kognitīvo funkciju izvērtēšana pacientiem ar depresiju, to iespaids uz dzīves kvalitāti

Abstract

Depresija ir pietiekami bieži sastopama Latvijas populācijā. Ir vairāki pētījumi, kuros kognitīvā funkcija depresijas pacientiem ir izmainīta kā akūti depresijas epizodes laikā, tā arī remisijas laikā, kas var paaugstināt risku atkārtotam depresijas uzliesmojumam. Pie depresijas kognitīvie traucējumi ir bieži sastopami, kā arī izmaiņas kognitīvā funkcijā tiek pieskaitītas pie depresijas simptomātikas un būtu jāvērtē diagnosticējot pacientu ar depresiju kā arī dinamikā. Vienotas pieejas kognitīvās funkcijas vērtēšanai pie depresijas nepastāv, kā arī nav “zelta standarts” kognitīvo traucējumu skrīningam pie depresijas. Darba mērķis bija izpētīt, analizēt un salīdzināt kognitīvo funkciju līmeni pacientiem ar diagnosticētu depresijas epizodi, ar diagnosticētiem rekurentiem depresīviem traucējumiem un kontroles grupas pacientiem. Tika veikts šķērsgriezuma pētījums, kurā analizēti depresijas epizodes, rekurento depresīvo traucējumu pacienti, kā arī kontroles grupas dalībnieki. Tika izmantotas šādas skalas: Monreālas kognitīvo traucējumu novērtēšanas (MoCA – Montreal Cognitive Assesment) skala, Ciparu simbolu substitūcijas tests (DSST – Digit Symbol Substitution Test), Taku veidošanas tests (TMT –Trail Making Test) un pasaules veselības organizācijas dzīves kvalitātes skalas īsā versija (WHOQOL-BREF). Microsoft Excel un IBM SPSS v.23 tika izmantota statistiskai datu analīzei. Pētījumā kopumā piedalījās 68 dalībnieki, no tiem 29 kontroles grupā, 14 ar depresijas epizodi, 25 ar rekurentiem depresīviem traucējumiem. Mediāna slimības ilgumam pie rekurentiem depresīviem traucējumiem bija 8 gadi (IQR 5-10). Mediāna MoCA skalā bija 28 (IQR 28-29) kontroles grupai, 27 (IQR 26-27) depresijas epizodes grupai 24 (IQR 21-25) rekurento depresīvo traucējumu grupai. Bija statistiski nozīmīga atšķirība starp grupām, salīdzinot MoCA skalas rezultātus (p<0,001), DSST rezultātus (p<0.001), TMT A daļas rezultātus (p<0.001), kā arī TMT B daļas rezultātus (p<0.001). Kognitīvie traucējumi bija 21% (n=3) depresijas epizodes pacientiem, 76% (n=19) RDT pacientiem, kontroles grupā nebija kognitīvo traucējumu. Bija statistiski nozīmīga asociācija starp grupām un kognitīviem traucējumiem (p<0.001). Pastāv vāja negatīva statistiski nozīmīga korelācija (rho = -0,427; p = 0,033) starp MoCA rezultātiem un slimības ilgumu RDT pacientu grupā. Pastāv statistiski nozīmīga atšķirība starp kognitīvo funkciju indivīdiem bez diagnosticētas depresijas un pacientiem gan ar Depresijas epizodi, gan ar Rekurentiem depresīviem traucējumiem. Pacientiem ar Rekurentiem depresīviem traucējumiem kognitīvie traucējumi ir statistiski nozīmīgi biežāk, nekā pacientiem ar Depresijas epizodi. Ir vāja negatīva statistiski nozīmīga korelācija starp kognitīvo funkciju testu rezultātiem un depresijas ilgumu Rekurento depresīvo traucējumu pacientu grupā. Pacientiem ar depresiju ir statistiski nozīmīga atšķirība dzīves kvalitātes līmenī, nekā pacientiem bez depresijas.

Depression is common in the Latvian population. There are several studies in which cognitive function in depressed patients is altered, both during acute depression and during remission, which may increase the risk of recurrence of depression. Cognitive impairment is common among depression, and changes in cognitive function are included among symptoms of depression and should be considered in the diagnosis of depression as well as in dynamics. There is no common approach to assessing cognitive function in depression nor is there a “gold standard” for screening for cognitive impairment in depression. The aim of this study was to investigate, analyze and compare the level of cognitive function in patients with diagnosed depressive episode, with recurrent depressive disorder and in control patients. A cross-sectional study was conducted to analyze patients with major depressive disorder, recurrent major depressive disorder, and control subjects. The following scales were used: Montreal Cognitive Assesment (MoCA), Digit Symbol Substitution Test (DSST), Trail Making Test (TMT), and a short version of the World Health Organization's Quality of Life Scale. (WHOQOL-BREF). Microsoft Excel and IBM SPSS v.23 were used for statistical data analysis. A total of 68 subjects participated in the study, including 29 in the control group, 14 in the major depressive disorder, and 25 in the recurrent major depressive disorder. The median duration of illness in recurrent depressive disorders was 8 years (IQR 5-10). The median MoCA score was 28 (IQR 28-29) for the control group, 27 (IQR 26-27) for the major depressive disorder group, 24 (IQR 21-25) for the recurrent major depressive disorder group. There was a statistically significant difference between groups comparing MoCA score (p <0.001), DSST score (p <0.001), TMT Part A results (p <0.001), and TMT Part B results (p <0.001). Cognitive impairment was present in 21% (n = 3) in major depressive disorder patients, 76% (n = 19) in recurrent major depressive disorder patients, and no cognitive impairment in the control group. There was a statistically significant association between groups and cognitive impairment (p <0.001). There is a weak negative statistically significant correlation (rho = -0.427; p = 0.033) between MoCA results and duration of illness in the group of patients with recurrent major depressive disorder. There is a statistically significant difference between cognitive function in individuals without diagnosed depression and in patients with both major depressive disorder and recurrent major depressive disorder. Patients with recurrent depressive disorder have a statistically significant higher prevalence of cognitive impairment than patients with depressive episode. There is a weak negative statistically significant correlation between cognitive function test scores and duration of illness in the Recurrent Depressive Disorder population.