Sistēmas līdzsvarošana kā pozicionālistisku varu ārpolitikas instruments attiecībās ar revizionistiskām varām: Apvienoto Arābu Emirātu gadījuma izpēte

Abstract

Maģistra darba tēma ir “Sistēmas līdzsvarošana kā pozicionālistisku valstu ārpolitikas instruments attiecībās ar revizionistiskām valstīm: Apvienoto Arābu Emirātu gadījuma izpēte”. Darbā tiek analizētas AAE ārpolitikas kursa pārmaiņas, tai arvien ciešāk sadarbojoties ar Irānu un ĶTR, kas starptautiskajā vidē tiek uzskatītas par revizionistiskām varām. Darbā tika izvirzītas divas hipotēzes- pirmā hipotēze ir, ka AAE ir uzskatāmi par pozicionālistisku varu, un otrā hipotēze ir, ka AAE piemērā sistēmas līdzsvarošana ir uzskatāma par pozicionālistisku varu ārpolitikas instrumentu attiecībās ar revizionistiskām varām. AAE bieži tiek uzlūkota kā viens no tuvākajiem ASV sabiedrotajiem Tuvo Austrumu reģionā- status quo vara, kas paļaujas uz ASV nodrošināto aizsardzību, un sniedz arī savu ieguldījumu reģionālās kārtības uzturēšanā. Tomēr, kopš 2018. gada ir vērojama arvien ciešāka AAE sadarbība ar Irānu un ĶTR, kas uzskatāmas par revizionistiskām varām ne vien reģionālā un globālā kontekstā, bet arī par tiešu draudu AAE nacionālajai drošībai. Darba teorētiskais ietvars ir veidots, balstoties starptautisko attiecību pētniecības angļu skolas teorijā, to apvienojot ar alternatīvās valstu tipoloģijas un sistēmas un resursu stabilitātes konceptu. Šis teorētiskais ietvars piedāvā skaidrojumu situācijai, kad valsts, kas līdz šim bijusi uzskatāma par izteiktu status quo varu, ir uzsākusi sadarbību ar revizionistiskām varām. Izveidotais teorētiskais rāmis sniedz atbildi ne vien uz jautājumu, vai šāda valsts joprojām uzskatāma par status quo varu (tiek piedāvāts sīkāks valstu dalījums arī pozicionālistiskās un reformistiskās varās), bet arī skaidro, ar kādu instrumentu palīdzību šī valsts var sadarboties ar revizionistiskajām varām, pašai nekļūstot par to tiešu sabiedroto. Darbs sastāv no četrām daļām- tajās tiek aprakstīti darba teorētiskie aspekti un AAE loma reģionālās starptautiskās kārtības uzturēšanā. Tiek analizēti Irānas radītie draudi AAE drošībai un reģionālajai stabilitātei no vienas puses, kā arī AAE sadarbība ar Irānu no otras puses. Papildus, līdzīgā veidā tiek analizētas AAE attiecības un sadarbība ar ĶTR. AAE ir uzskatāma par pozicionālistisku varu, jo, lai gan tā savu ārpolitiku vērš tā, lai uzturētu Persijas līča reģionā pastāvošo reģionālo kārtību, tā sadarbojas arī ar tādām revizionistiskām varām kā Irāna un ĶTR. Sadarbojoties ar šiem aktoriem, AAE veic resursu pārdali, cenšoties līdzsvarot sistēmu un padarīt sevi par izdevīgu sabiedroto revizionistiskajām varām, tādējādi novēršot pret sevi vērsto apdraudējumu. AAE gadījuma analizē vērojams, ka sistēmas līdzsvarošana ir pozicionālistiskas valsts pielietots ārpolitikas instruments.

The title of the master's thesis is "System-Balancing as a Foreign Policy Tool of Positionalist Powers in Relations with Revisionist Powers: Case Study of the United Arab Emirates". The paper analyses the changes in the foreign policy course of the UAE, as it cooperates more closely with Iran and the PRC, which are considered to be revisionist powers in the international environment. Two hypotheses were set: the first hypothesis is that the UAE can be considered to be a positionalist power, and the second hypothesis is that, in the case study of the UAE, system balancing can be considered to be a foreign policy tool of positionalist powers in relations with revisionist powers. The UAE is often seen as one of the closest allies of the USA in the Middle East- a status quo power that not only relies on the protection provided by the US but also contributes to the maintenance of regional order itself. However, since 2018, the UAE has begun to cooperate more closely with Iran and the PRC, which can be viewed as revisionist powers not only in the regional context, but also since they pose a threat to the security of the UAE. The research is based on the theory of the English School, combined with the concept of alternative typology of states and the concept of system and resource stability. This theoretical framework explores a situation when a state, which has been considered a status quo power, has started cooperation with revisionist powers. This theoretical framework aims to answer not only the question of whether such a state can still be considered a status quo power (a more detailed division of states into positionalist and reformist powers is also offered), but also explains what foreign policy tools this state can use to cooperate with revisionist powers. The paper consists of four parts- description of the theoretical aspects and the role of the UAE in maintaining regional order, analysis of the threats posed by Iran to the UAE's security and regional stability on the one hand, as well as the UAE's cooperation with Iran on the other. In addition, the UAE's relations and cooperation with the PRC are analysed in a similar way. The UAE is a positionalist power because, although it aims its foreign policy at maintaining the regional order in the Persian Gulf region, it also cooperates with revisionist powers such as Iran and the PRC. By working with these actors, the UAE redistributes resources to balance the system and make itself needed by the revisionist powers, thereby eliminating the threat posed by Iran and the PRC. In the case study of the UAE, it can be observed that system-balancing is a foreign policy tool used by a positionalist state.