The development in management of Pilon fractures

Abstract

Ievads. Pilona jeb lielā lielkaula plafona lūzumi ir vieni no visgrūtāk ārstējamiem lūzumiem, jo gan mīksto audu iesaiste, gan multifragmentāra lūzuma raksturs rada problēmas fiksācijai. Pētījuma mērķis bija izpētīt pilona lūzumu mūsdienu ārstēšanas metodes un attīstību, salīdzinot grupas no 2006.-2008. (1. grupa), 2009.-2012. (2. grupa) un 2019.-2021. (3. grupa) laika periodiem.

Metodes. Kopumā pētījumā tika iekļauts 101 pacients ar pilona lūzumiem, kurā 27 pacienti bija no 1. grupas, 41 no 2. grupas un 33 no 3. grupas. Iekļautie pacienti tika klasificēti, izmantojot AO/OTA klasifikāciju, kur pilona lūzumi ir identificēti kā ekstraartikulāri (43A), daļēju locītavu (43B) un intraartikulāri lūzumi ar apakšklasifikāciju (43C1, C2, C3). Lūzumi tika raksturoti ar traumas mehānismu, vaļēju vai slēgtu lūzumu, un ārstēšanas metodi. Tika atzīmēta uzturēšanās laiks slimnīcā un komplikācijas. Statistiskajai analīzei tika izmantota “IBM SPSS Statistics” programma.

Rezultāti. Dzimums, vecuma sadalījums, traumu mehānisms un AO/OTA klasificētie lūzumi grupās būtiski neatšķīrās (p-vērtība >0.05), kā arī ārējās fiksācijas veids. 2. un 3. grupai bija ievērojami vairāk slēgtu lūzumu, salīdzinot ar 1. grupu (p-vērtība <0.05). 3. grupā ārējās fiksācijas aparāts netika izmantots kā galīgā ārstēšana. 3. grupai bija ievērojami īsāks hospitalizācijas ilgums – 9,4 dienas (3 – 31; p < 0.05).

Secinājumi. Ārējās fiksācijas aparāta izmantošana kā galīgā ārstēšana pašlaik ir zaudējusi savu lomu, kā arī gredzenveida ārējās fiksācijas izmantošana pilona lūzumu ārstēšanā. Īsākas ārējās fiksācijas lietošanas un ātrākas iekšējās fiksācijas dēļ hospitalizācijas laiks ir ievērojami samazinājies. Šis pētījums parāda, ka ir notikusi būtiska attīstība pilona lūzumu ārstēšanā, tomēr nav loģisku secinājumu par to, kāpēc 2. un 3. grupai bija ievērojami vairāk slēgtu lūzumu nekā vaļēji lūzumi.

Objectives. Pilon, or tibial plafond, fractures are one of the most difficult fractures to manage, because both soft tissue involvement and the comminuted fracture pattern pose challenges to fixation. The aim of our study was to investigate the evolution and current concept of pilon fracture management, comparing groups from 2006.-2008. (group 1), 2009.-2012. (group 2) and 2019.-2021. (group 3) year time periods.

Methods. A total of 101 Pilon fracture patients were included in the study, where 27 patients were from group 1, 41 were from group 2 and 33 from group 3. Patients included were classified using AO/OTA classification, where pilon fractures are identified as extra-articular (43A), partial articular (43B), and intra-articular with subclassification (43C1, C2, C3). We recorded the fracture characteristics as trauma mechanism, open or closed fracture, as well as the operative management. Furthermore, the hospital stay and complications were noted. For statistical analysis, IBM SPSS Statistics was used.

Results. Gender, age distribution, trauma mechanism and AO/OTA classified fractures were not significantly different amongst the groups (p¬-value >0.05), as well as type of external fixation. Groups 2 and 3 had significantly more closed over open fractures than group 1 (p-value <0.05). In group 3 external fixator was not used as definitive treatment. Group 3 had a significantly shorter hospitalization length of 9.4 days (3 – 31; p < 0.05).

Conclusions. The use of external fixator as definitive treatment has lost its’ role currently, as well as use of ring external fixation in pilon fracture management. Because of shorter external fixation use and faster internal fixation, the time of hospitalization has significantly shortened. This study shows that there has been an important evolution of pilon fracture management, however there is not a logical conclusion as to why groups 2 and 3 had significantly more closed over open fractures.