Acs asaru plēvītes osmolaritātes izmaiņas pēc intravitreālām ANTI-VEGF injekcijām

Abstract

Mūsdienās intravitreālās anti-vaskulāra endotēlija augšanas faktora (anti-VEGF) injekcijas ir kļuvušas par plaši izmantotu un nozīmīgu ārstēšanas metodi oftalmoloģijā vairākām tīklenes slimībām. Intavitreāla injekcija ir mērķēta uz acs aizmugurēju daļu, bet procedūras laikā tiek skarta acs priekšējā virsma, tā sauktais “aizsargslānis” - asaru plēve, izraisot osmolaritātes izmaiņas, kas ir svarīgs acs virsmas veselības biomarķieris. Pētījuma mērķis. Izpētīt intavitreālas anti-VEGF injekcijas ietekmi uz asaru plēvītes osmolaritāti, izpētīt kā kataraktas operācija anamnēzē ietekmē acs plēvītes homeostāzes atjaunošanu pēc injekcijas. Pētījuma metode. Retrospektīvs pētījums par acs asaru plēves osmolaritātes novērtēšanu pacientu grupai, kurā tika iekļauti 22 pacienti ar vidējo vecumu – 71 gads. Šie pacienti Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas Oftalmoloģijas nodaļā saņēma intravitreālu anti-VEGF injekciju, kas bija Bevacizumab 0,05ml vienā no acīm. Pētījumā iekļautie pacienti tika sadalīti divās grupās: pirmajā - pacienti, kuriem iepriekš tika veikta kataraktas operācija, otrajā - pacienti bez kataraktas operācijas anamnēzē. Visiem pacientiem pirms procedūras nebija sūdzību par sausās acs sindromu. Asaru plēves osmolaritāte tika mērīta katram pacientam abās acīs: pirms intravitreālas anti-VEGF injekcijas; 60 minūtes un 120 minūtes pēc. Asaru plēves osmolaritāte tika mērīta ar Tearlab Osmolaritātes sistēmu. Iegūtie dati tika analizēti ar Microsoft Excel palīdzību. Pētījuma rezultāti: Intravitreāla injekcija tika veikta 63,6% labajā acī, 36,4% kreisajā acī. Injicējamam acīm, kuriem bija veikta kataraktas operācija, pirms procedūras vidējā osmolaritāte bija par 1,36 mOsm/L augstāka nekā tiem bez operācijas. Neskartām acīm, kurām bija veikta kataraktas operācija, pirms procedūras osmolaritāte bija vidēji par 5,11 mOsm/L augstāka nekā tiem, kam iepriekš nebija operācijas. 60 minūtes acis, kas saņēma injekciju, pēc injekcijas osmolaritāte samazinājās par 6% abās grupās. 120 min pēc injekcijas osmolaritāte kļuva par 3% (acs ar operāciju) un 2% (acs bez operācijas) mazāka nekā sākotnējā. Neskartam acīm pēc 60 min osmolaritāte samazinājās par 1%, abas grupas un pēc 120 min tā būtiski nemainijas. Secinājumi: Intravitreālas injekcijas procedūras laikā izmantotie antibiotiku saturošie acu pilieni, topiskie anestēzijas pilieni, acs skalošana un apstrāde ar 5% povidona, un mehānisks acu kairinājums injicējamā acī samazina asaru plēves osmolaritāti, bet nelielā laika posmā osmolaritāte tuvinājās sākotnējai vērtībai. Visos trīs mērījumos asaru plēvītes osmolaritāte bija augstāka tajā acī, kurai anamnēzē iepriekš ir bijusi kataraktas operācija, kas norāda uz jau minēto risku sausās acs sindroma attīstībai. Taču operācija anamnēzē neietekmē uz osmolaritātes atjaunošanos. Abās grupās nav nozīmīgu atšķirību osmolaritātes atjaunošanā. Neskartā acs arī reaģē uz kairinājumu, bet asaru plēvītes osmolaritāte vidēji samazinās tikai par 1%.

Nowadays, intravitreal injections of anti-vascular endothelial growth factor (anti-VEGF) agents have become a widely used and significant treatment method in ophthalmology for several retinal diseases. Many treated patients are already at risk of dry eye syndrome due to age and general eye health. The intravitreal injection targets the back of the eye, but during the procedure, the front surface of the eye, the the tear film, is affected, causing changes in osmolarity, which is an important biomarker of ocular surface health. The retrospective study about evaluation of tears film osmolarity for the group consisted of 22 patients 32%(n=7) men, 68%(n=15)women with an average age of 70,82[44;93] years, who received intravitreal injection of ANTI-VEGF (Bevacizumab0.05ml) in one of the eyes at the Pauls Stradiņš Clinical University Hospital. Patients had no symptoms of dry eye syndrome. Osmolarity was measured in both eyes before injection, 60min,120min after. Patients were divided in two groups: First, patients who previously undergone cataract surgery, second, patients with no history of cataract surgery. Tear film osmolarity was measured by Tearlab Osmolarity System. Data was analyzed with the help of MicrosoftExcel. The results of the study showed that tear film osmolarity in all three measurements for the entire group was on average lower by 316 mOsm/L, which can be considered normal. The intravitreal injection was performed in 63.6% of the right eye and 36.4% of the left eye. 27.3% of the injected eyes and 27.3% (n = 6) of the untouched eyes had previously undergone cataract surgery. The mean osmolarity before the procedure was 1.36 mOsm/L higher for injected eyes that had undergone cataract surgery than for those without surgery. The mean osmolarity before the procedure for untouched eyes that had undergone cataract surgery was 5.11 mOsm/L higher than for those without surgery. Tear film osmolarity decreased by 6% in both groups at 60 minutes after the injection. After 120 minutes from injection, the osmolarity became 3% lower (in the eye with surgery) and 2% lower (in the eye without surgery) than the initial value. In the untouched eye, after 60 minutes, the osmolarity decreased by 1%, and after 120 minutes, it did not change significantly. Conclusions: Antibiotic eye drops, topical anesthesia drops, eye irrigation and treatment with 5% povidone, and mechanical irritation of the injected eye during intravitreal injection reduce the osmolarity of the tear film, but in a short period of time, the osmolarity returns to the initial value. In all three measurements, the tear film osmolarity was higher in the eye with a history of cataract surgery. However, cataract surgery history does not affect the recovery of tear film osmolarity. There were no significant differences in tear film osmolarity recovery after injection in both groups. The untouched eye also reacts to irritation, but the tear film osmolarity decreases only by an average of 1%.