Pēcoperācijas rezultātu salīdzinājums pacientiem ar barības vada atrēziju, kas āarstēti ar torakotomijas vai torakoskopijas metodi. Viena centra pieredze

Abstract

Tika izstrādāts retrospektīvs pētījums, kurā analizētas VSIA “Bērnu klīniskās universitātes slimnīca” pacientu medicīniskās vēstures laika posmā no 2015. gada janvāra līdz 2022.gada jūnijam. Pētījumā tika iekļauti 33 pacienti ar prenatāli un/vai postnatāli diagnosticētu barības vada atrēziju (85% C tipa pēc GROSS klasifikācijas). Barības vada ārstēšana, izmanojot torakotomijas pieeju veikta 64% (n=21) jaundzimušajiem, no kuriem 13 bija zēni, bet 8- meitenes, savukārt, ārstēšana, izmanojot torakoskopijas pieeju veikta 36% (n=12), no kuriem 9 bija zēni un 3- meitenes. Analizējot iegūtos datus netika novērota statistiski nozīmīga saistība starp intubācijas ilgumu (dienās) un abām ķirurģiskās ārstēšanas pieejām, savukārt statistiski nozīmīga saistība bija vērojama pleiras drenāžas ilgumā, norādot, ka pleiras drenāžas ilgums pēc torakoskopiski veiktas barības vada ārstēšanas ir īsāks nekā pēc torakotomiski veiktas ārstēšanas. Enterālās barošanas uzsākšanas laiks, kā arī perorālās barošanas uzsākšanas laiks neuzrādīja satistiski nozīmīgas atšķirības starp abām ārstēšanas metodēm, taču jāatzīmē, ka perorāla barošana pēc torakoskopiski veiktas barības vada atrēzijas ārstēšanas tika uzsākta divas dienas ātrāk nekā pacientiem, kuriem tika veikta torakotomiska BV ārstēšana. Izvērtējot komplikāciju biežumu, tika secināts, ka tās biežāk tiek novērotas pacientiem pēc torakotomiskas barības vada ārstēšanas. Pneimotorakss bija biežākā vērotā komplikācija (n=4 torakotomiski ārstētiem pacientiem, n=1 torakoskopiski ārstētiem pacientiem). Savukārt barības vada stenoze tika novērota 45% (n=15) pacientu, no kuriem torakoskopiski ārstēti bija n=4, savukārt torakotomiski n=11. Izvērtējot analizētos datus, secināms, ka abas ārstēšanas metodes ir efektīvas, taču, ņemot vērā īsāku pleiras drenāžas ilgumu, ātrāku perorālās barošanas uzsākšanu, mazāku barības vada stenožu skaitu, kā arī minimālo komplikāciju risku, iespēju robežās, priekšroka dodama torakoskopiskai barības vada ārstēšanai. Pētījumu nepieciešams turpināt, lai iegūtu lielāku pētījuma grupu, kā arī, lai analizētu papildus datus, tādus kā protonu sūkņu inhibitoru lietošanas ilgumu un ilgtermiņa komplikācijas pacientiem pēc pārciestas barības vada atrēzijas ārstēšanas.

A retrospective study was performed, during which patient’s medical histories from Children's Clinical University Hospital were reviewed in time period from January 2015 to June 2022. The study included 33 patients with prenatally and/or postnatally diagnosed oesophageal atresia (85% type C according to the GROSS classification). Oesophageal atresia treatment using thoracotomic approach was performed in 64% (n=21) of neonates, of which 13 were boys and 8 were girls, while thoracoscopic surgery was performed in 36% (n=12), of which 9 were boys and 3 were girls. Analysing the obtained data, no statistically significant relationship was observed between the duration of intubation (in days) and both treatment methods, while a statistically significant relationship was observed in the duration of pleural drainage, indicating that the duration of pleural drainage after thoracoscopic treatment of the oesophagus is shorter than after thoracotomic treatment. Time to initiation of enteral feeding, as well as time to initiation of oral feeding, did not show statistically significant differences between the two treatment methods. However, it is worth mentioning that oral feeding was initiated two days earlier in infants who underwent thoracoscopic treatment compared to those who underwent thoracotomic treatment. After analyzing the occurrence of complications, it was determined that patients who underwent thoracotomy for oesophageal treatment experienced complications more frequently compared to those who underwent thoracoscopic approach. Pneumothorax was the most frequently observed complication (n=4 patients treated using thoracotomic approach, n=1 patients treated using thoracoscopic approach). Oesophageal stenosis was observed in 45% (n=15) of patients, of whom n=4 was treated using thoracoscopic method, and n=11 was treated using thoracotomic method. Based on the analysed data, we can conclude that both treatment methods are effective. However, considering the shorter duration of pleural drainage, faster time to initiate oral feeding, lower number of oesophageal strictures, as well as the minimal risk of complications, within the limits of possibility, preference is given to thoracoscopic oesophageal treatment. The study needs to be continued to obtain a larger study group, as well as to analyse additional data, such as the duration of proton pump inhibitor use and long-term complications in patients after treatment of oesophageal atresia.