Otrā tipa cukura diabēta pacientu sadarbība ar ģimenes ārstu

Abstract

Sadarbība ir ļoti plašs jēdziens. Lai to izmērītu, nav viena konkrēta algoritma. Taču, to apzinot, ģimenes ārsta ikdienā, ir iespējams uzlabot hronisku pacientu līdzestību, kas ir nozīmīga slimības ilgtermiņa monitorēšanā, komplikāciju riska attīstības novēršanā un ietekmē prognozi kopumā. Šī pētījuma mērķis ir analizēt ģimenes ārsta – pacienta sadarbības ietekmi otrā tipa cukura diabēta ilgtermiņa monitorēšanā un prognozē. Darba izstrāde tika veikta pamatojoties uz literatūras apskatu, kas sevī ietver dažādu grāmatu, publikāciju, vadlīniju un informatīvo materiālu satura izzināšanu. Galvenā pētījuma metode bija anonīma un brīvprātīga otrā tipa pacientu un viņu ģimenes ārsta anketēšana. Pētījuma dizains – kvantitatīvs neeksperimentāls šķērsgriezuma pētījums. Iegūtie dati tika apstrādāti Microsoft Excel un SPSS programmatūrās. Pētījumā tiek pierādīts, ka atkarībā no slimības ilguma, uz sadarbību vairāk ir vērsti pacienti, kuri ar otrā tipa cukura diabētu slimo ilgāk par desmit gadiem. Atkarībā no saņemtā terapijas veida – pacienti, kas ikdienā lieto orālos medikamentus ir par 3,1% līdzestīgāki nekā pacienti, kuriem jāievēro tikai paradumu maiņa. Pētījumā apstiprinās, ka pacienti, kuru slimības izglītošanā iesaistās ģimenes ārsts, ir par 3,2% vairāk vērsti uz sadarbību nekā pacienti, kuri ir pašizglītojušies vai informāciju guvuši no paziņām. Pacienti, kuri ir ieinteresēti būt informēti par savu saslimšanu ir par 12,5% vairāk vērsti uz sadarbību salīdzinot ar pacientiem, kuri nav ieinteresēti saņemt informāciju. Kā arī pacienti, kuri uzticas savam ģimenes ārstam, par 37,5% vairāk ievēro ārsta sniegtās rekomendācijas nekā pacienti, kuri ārstam neuzticas. Par 1,7% vieglāka sadarbība veidojas arī ar pacientiem, kuriem anamnēzē ir riska faktori, salīdzinot ar pacientiem, kuriem riska faktoru nav. Sekojoši, pacienti, kuri ir līdzestīgāki un vairāk sadarbojas ar savu ģimenes ārstu, ievērojot viņa sniegtās rekomendācijas, ar vēlīnām komplikācijām saskaras par 0,9% retāk, nekā pacienti, kuri ģimenes ārsta rekomendācijas neievēro. Šīs tēmas izpēte ir pierādījusi, ka ģimenes ārsta – pacienta sadarbībai ir būtiska nozīme otrā tipa cukura diabēta ilgtermiņa monitorēšanā un prognozē. Uzlabojot ģimenes ārsta – otrā tipa cukura diabēta pacienta sadarbību, tiek uzlabota pacienta līdzestība, kas atspoguļojas ilgtermiņa rekomendāciju ievērošanā, terapijas efektivitātes uzlabošanā un komplikāciju novēršanā.

Cooperation is a very broad concept. There is no single specific algorithm to measure it. However, by being aware of it in the daily life of a family physician, it is possible to improve the adherence of chronic patients, which is significant for long term disease monitoring, prevention of complications, and overall prognosis. The aim of this study is to analyze the impact of cooperation between a family doctor and a patient on long term monitoring and prognosis of type two diabetes. The development of the study was based on a literature review, which included exploring the content of various books, publications, guidelines, and informational materials. The main research method was an anonymous and voluntary survey of type two diabetes patients and their families. The study design was a quantitative non-experimental cross-sectional study. The data obtained were processed using Microsoft Excel and SPSS software. The study shows that patients who have had diabetes for more than ten years are more inclined to cooperate depending on the duration of the disease. Depending on the type of therapy received, patients who take oral medications daily are 3.1% more compliant than those who only need to change their habits. The study confirms that patients who are educated about their illness by their family physician are 3.2% more cooperative than patients who are self-taught or get information from acquaintances. Patients who are interested in being informed about their illness are 12.5% more cooperative compared to patients who are not interested in receiving information. Additionally, patients who trust their family doctor are 37.5% more likely to follow the doctor's recommendations than patients who do not trust their doctor. Cooperation is also 1.7% easier with patients who have risk factors in their medical history compared to patients who do not have risk factors. Consequently, patients who are more compliant and cooperate more with their family physician, following their recommendations, face late complications 0.9% less often than patients who do not follow their family doctor's recommendations. This research has shown that cooperation between a family physician and a patient is essential for long term monitoring and prognosis of type two diabetes. By improving the cooperation between a family physician and a patient with type two diabetes, patient compliance is improved, which is reflected in adherence to long term recommendations, improved therapy effectiveness, and prevention of complications.