Reimatoīdā artrīta radioloģiskā diagnostika

Abstract

Reimatoīdais artrīts (RA) ir hroniska, autoimūna sistēmiska slimība, to raksturo iekaisīgs, progresējošs locītavu un ārpus locītavu bojājums. Slimība rezultējas ar locītavu deformāciju, sāpēm, kontrakturām un kustību ierobežojumiem. Slimības izraisītais locītavu bojājums ierobežo cilvēku kustības un darba spējas. Būtiska nozīme slimības agrīnai diagnostikai ir radioloģisko izmeklējumu veikšanai. Darba galvenais mērķis bija izanalizēt pieejamos jaunākos litratūras avotus, aplūkojot to pētījumus un noteikt radioloģisko metožu jutīgumu, specifiskumu un precizitāti reimatoīdā artrīta diagnostikā. Apskatītās attēldiagnostikas metodes ietvēra – rentgenogrāfiju, datortomogrāfiju, magnētisko rezonansi un ultrasonogrāfiju. Rentgenogrāfijas vidējā, pētījuma ietvaros apkopotā jutība, specifiskums un precizitāte rezultējās ar: 25,8%, 66,1% un 46,55% procentuālo rezultātu respektīvi, norādot uz attēldiagnostikas metodes iespējamu izmantošanu vēlīnu RA bojājumu diagnostikā un dinamiskā novērošanā. Datortomogrāfijas izvērtēšana ietvēra dažādu datortomogrāfijas paveidu (DT, HR-pQCT, ULD-DT) analīzi, nosakot tās augsto efektivitāti pie mugurkaula bojājumu vizualizācijas reimatoīdā artrīta pacientiem. Literatūras apskata ietvaros apkopotais vidējais procentuālais jutīgums rezultējās ar 65%, specifiskums ar 88% un precizitāte ar 90%. Apkopojot magnētiskās rezonanses pētījuma datus, vispārējais metodes procentuālais jutīgums rezultējās ar 79,75%, specifiskums 75,9% un precizitāte 77,8%. Metodes augstie rādītāja norāda par diagnostiskās metodes pielietošanu slimības sākuma etapā vai pie nezināma ilguma RA diagnostikas. Ultrasonogrāfijas izmeklējumi rezultējās ar augstu kopējo jutīgumu - 88,54% un augstu precizitāti - 81,8%, bet procentuāli zemāku specifiskumu - 60,9%. Norādot uz metodes konkurētspēju ar citām attēldiagnostikas metodēm un metodes izmantošanu slimības sākuma etapā.

Rheumatoid arthritis (RA) is a chronic, autoimmune systemic disease, characterized by inflammatory, progressive joint and extra-articular damage. The disease results in joint deformation, pain, contractures and movement limitations. The joint damage caused by the disease limits people's movement and work abilities. Radiological examinations are essential for the early diagnosis of the disease. The main goal of the work was to analyze the available latest sources of literature, looking at their studies and to determine the sensitivity, specificity and accuracy of radiological methods in the diagnosis of rheumatoid arthritis. The examined imaging methods included - X-ray, computed tomography, magnetic resonance and ultrasonography. The average sensitivity, specificity and accuracy of radiography, collected within the studies, resulted in: 25.8%, 66.1% and 46.55% percentage results, respectively, indicating the possiblities of using the imaging method in the diagnosis and dynamic monitoring of late RA lesions. Computed tomography evaluation included the analysis of different types of computed tomography (CT, HR-pQCT, ULD-CT), determining its high efficiency in visualizing spinal lesions in rheumatoid arthritis patients. As part of the literature review, the average percentage sensitivity was 65%, specificity 88%, and accuracy was 90%. Summing up the magnetic resonance study data, the overall percent sensitivity of the method resulted in 79.75%, specificity 75.9% and accuracy 77.8%. The high percent index of the method indicates the use of the diagnostic method in the initial stage of the disease or in the diagnosis of RA of unknown duration. Ultrasonography examinations resulted in a high overall sensitivity - 88.54% and high accuracy - 81.8%, but a lower specificity - 60.9%. Indicating the competitiveness of the method with other imaging methods and the use of the method in the initial stage of the disease.