Pašcieņas, Trauksmes, depresijas rādītāju saistība ar glikēmijas kontroli pacientiem ar 1. un 2. tipa cukura diabētu

Abstract

Priekšvēsture: Ir pierādīts, ka hroniskas slimības iespaido psihisko veselību, kā arī pacientu spējas kontrolēt savu slimību. Trūkst pētījumu, kas apskatītu glikēmijas kontroles attiecību ar psihisko saslimšanu prevalenci un smagumu. Darba mērķi: Pētījuma mērķis bija noteikt to, vai pastāv korelācijas starp glikēmijas kontroli un pašcieņas, trauksmes, depresijas līmeņiem cukura diabēta slimniekiem. Papildus tika noteikta trauksmes, depresijas un zemas pašcieņas prevalence diabētiķu populācijā. Materiāli un metodes: Šis bija šķērsgriezuma pētījums, kura dalībnieki bija jebkura veida cukura diabēta slimnieki, kas vecāki par 18 gadiem. Diabētiķi tika atlasīti poliklīnikās vai hospitalizācijas laikā, kur tika uzaicināti aizpildīt anketu papīra veidā. Pašcieņas līmeņa noteikšanai tika izmantota Rozenberga pašcieņas skala (RSES). Trauksmes izvērtēšanai tika izmantota GAD-7 skala, bet depresijas noteikšanai izmantoja PHQ-9. Rakstiski tika saņemta atļauja, lai no medicīniskās dokumentācijas ievāktu informāciju par pēdējo glikozētā hemoglobīna (HbA1c) rādītāju, kas arī bija glikēmijas kontroles izvērtēšanas veids. Papildus tika ievākta informācija par dalībnieku dzimumu, vecumu, ĶMI, diabēta ilgumu. Statistiskā analīze veikta programmā IBM SPSS, kur izmantoti aprakstošās statistikas metodes, Spīrmena rangu korelācijas koeficients, Mann-Whitney U-tests un Kruskal-Wallis tests. Rezultāti: Pētījumā piedalījās 61 dalībnieks, no kuriem 31 (50,8%) bija vīrieši un 30 (49,2%) bija sievietes. 12 (19,7%) dalībnieku bija 1.tipa diabēts un 48 (78,7%) dalībnieku bija 2.tipa diabēts. Dalībnieku vecums vidēji bija 55,76 gadi (± 16,5 SD). Diabēta vidējais ilgums bija 9,42 gadi (± 8,54 SD). ĶMI vidēji bija 28,83 (± 6,12 SD). Vidējais HbA1c bija 8,29% (± 2,39 SD). RSES vidējais punktu skaits bija 30,24 (± 5,42 SD). GAD-7 vidēji bija 5,13 punkti (± 4,71 SD), bet PHQ-9 vidējais punktu skaits bija 6,89 (± 5,72 SD). Trauksme bija sastopama 19,7% dalībnieku, bet 23% dalībnieku konstatēta depresija. Zems pašcieņas līmenis bija 23% dalībnieku. Starp HbA1c un GAD-7 punktu skaitu pastāvēja nozīmīga pozitīva un vāja korelācija (n = 60; p = 0,019; r = 0,303). Starp HbA1c un RSES, PHQ-9 nepastāvēja statistiski nozīmīga korelācija. Secinājumi: Trauksmes un depresijas prevalence dalībnieku vidū ir augstāka nekā vispārējā populācijā. Trauksme ir saistīta ar sliktāku glikēmijas kontroli, kas liek domāt, ka slikta glikēmijas kontrole iespējams varētu izraisīt trauksmes simptomātiku, vai otrādi.

Background: It has been proven that the presence of chronic illness influences patients’ psychiatric health and the ability to control their disease. However, there is a lack of research evaluating the relationship between glycaemic control and the prevalence and intensity of psychiatric illness. Objectives: The aim of this study was to determine whether there are correlations between glycaemic control and self-esteem, anxiety, depression levels in patients with diabetes mellitus. Additionally, the prevalence of anxiety, depression and low self-esteem in the diabetes population was evaluated. Materials and methods: This was a cross-sectional study including adults aged 18 and older with the diagnosis of any type of diabetes mellitus. The patients were invited to fill a self-report questionnaire while presenting in an outpatient clinic or being hospitalised. Rosenberg Self-Esteem Scale (RSES) was used to evaluate self-esteem levels. GAD-7 was used to estimate anxiety levels, whereas PHQ-9 was used for depression level assessment. Written agreement was obtained in order to acquire the last glycated haemoglobin (HbA1c) from medical documentation which was the method of which glycaemic control was assessed. Information about the participants’ sex, age, BMI and duration of diabetes was also obtained. Statistical analysis was done on IBM SPSS where descriptive statistics methods, Spearman rank correlation coefficient, Mann-Whitney U-test and Kruskal-Wallis test were used. Results: This study had 61 participants and 31 (50,8%) of them were males, but 30 (49,2%) were females. 12 (19,7%) of the participants had type 1 diabetes and 48 (78,7%) had type 2 diabetes. The mean age of the participants was 55,76 (± 16,5 SD). The mean duration of diabetes was 9,42 years (± 8,54 SD). Mean BMI was 28,83 (± 6,12 SD). Mean HbA1c was 8,29% (± 2,39 SD). Mean RSES points were 30,24 (± 5,42 SD) and mean GAD-7 points were 5,13 (± 4,71 SD), but mean PHQ-9 points were 6,89 (± 5,72 SD). 19,7% of participants had anxiety, but 23% had depression. Low self-esteem was found in 23% of participants. There was a significant positive and weak correlation between HbA1c and GAD-7 points (n = 60; p = 0,019; r = 0,303). However, no statistically significant correlations were found between HbA1c and RSES, PHQ-9. Conclusions: The prevalence of anxiety and depression is higher amongst participants than it is in the general population. There is a relationship between anxiety and glycaemic control which implies that poor glycaemic control may cause anxiety, vice versa.