Stiprās puses un grūtības aptaujas (SDQ) pašnovērtējuma versijas psihometriskās īpašības Latvijas pusaudžu klīniskajā populācijā

Abstract

Mērķis: Izpētīt anketas Stiprās puses un grūtības (SDQ) bērnu versijas, salīdzinot ar vecāku versijas, psihometriskās īpašības, kas ir īss rīks, lai novērtētu prosociālo uzvedību un psihopatoloģiju pusaudžiem, un novērtētu to lietderību klīniskā vidē. Metode: Klīniskajā paraugā 207 Latvijas pusaudži vecumā no 13 līdz 17 gadiem un viņu vecāki aizpildīja SDQ. Pētījumā tika analizēta iekšējā konsekvence, informanta starpības uzticamība, faktoru struktūra un SDQ punktu saistība ar klīniskajām diagnozēm. Rezultāti: Gan bērnu, gan vecāku novērtējuma anketām netika apstiprināta prognozētā piecu faktoru struktūra (emocionālās problēmas, uzvedības problēmas, hiperaktivitāte, līdzbiedru problēmas, prosociālās problēmas). Internalizējošās un eksternalizējošās skalas bija relatīvi labi diferencētas savstarpēji. Uzticamība bija vispārēji apmierinoša, spriežot pēc iekšējās konsekvences (vidējais Cronbach α: 0,680 bērnu, 0,710 vecāku novērtējumam) un kappa informanta starpības korelācijas (vidēji: 0,330). SDQ rezultāti bija saistīti ar klīniskajām diagnozēm, ar variācijām prevalencē internalizējošiem un eksternalizējošiem traucējumiem zēniem un meitenēm. Secinājums: Latvijas SDQ bērnu un vecāku novērtējuma versiju apmierinošā uzticamība un derīgums padara tās par noderīgiem rīkiem bērnu un pusaudžu psihopatoloģiju novērtēšanai klīniskajā vidē. Tomēr SDQ būtu jāizmanto kā daļa no visaptveroša novērtēšanas procesa, kas ietver vairākus informētājus un nepieciešamības gadījumā papildu skrīninga rīkus. Šis pētījums papildina pieaugošo pierādījumu kopumu.

Objective: To examine the psychometric properties of the Latvian Strengths and Difficulties Questionnaire (SDQ) self-report version, in comparison with the parent-report version, a brief measure assessing prosocial behaviour and psychopathology in adolescents and evaluate their utility in clinical settings. Method: A clinical sample of 207 Latvian adolescents aged 13-17 years and their parents completed the SDQ. The study analysed internal consistency, interrater reliability, factor structure, and the relationship between SDQ scores and clinical diagnoses. Results: The predicted five-factor structure (emotional problems scale, conduct problems scale, hyperactivity scale, peer problems scale, prosocial scale) was not confirmed for both self-report and parent-report versions. Internalizing and externalizing scales were relatively well differentiated from each other. Reliability was generally satisfactory, as judged by internal consistency (mean Cronbach α: 0.680 for self-report, 0.710 for parent-report) and cross-informant correlation (mean: 0.330). SDQ scores were associated with clinical diagnoses, with variations in the prevalence of internalizing and externalizing disorders between males and females. Conclusion: The satisfactory reliability and validity of the Latvian SDQ self-report and parent-report versions make them useful tools for assessing the strengths and psychopathology of adolescents in clinical settings. However, the SDQ should be used as part of a comprehensive assessment process that includes multiple informants and additional screening tools when necessary. This study contributes to the growing body of evidence supporting the use of the SDQ and highlights the importance of considering variations between self-report and parent-report versions when assessing adolescent mental health.