Assessment of Cognitive Function of Seniors in Family Doctor's Practice

Abstract

PRIEKŠVĒSTURE: Ģimenes ārsta prakse ir svarīgs pirmais kontaktpunkts veselības jautājumos, īpaši gados vecākiem pacientiem. Lielākā grupa, kuru skārusi kognitīvo funkciju zudums, ir gados vecāki cilvēki. Progresīvs šīs spējas zaudējums var nozīmēt lielas ciešanas un dzīves kvalitātes zudumu gan pacientam, gan viņa tuviniekiem. Savlaicīga diagnostika var novest pie agrīnas terapijas lietošanas un līdz ar to dažkārt palēnināt kognitīvo funkciju zuduma progresēšanu. Visas skartās personas var agrīnā stadijā pielāgoties situācijai un saņemt padomu, informāciju un atbalstu. Tāpēc vispārējā medicīnas praksē ir svarīgi izveidot efektīvu diagnostikas koncepciju senioru kognitīvā stāvokļa novērtēšanai. Tam ir jāatbilst noteiktām prasībām šajā īpašajā iestatījumā.

MĒRĶIS: Definēt kognitīvās funkcijas nozīmi un tās zudumu, veidojot pārskatu par iespējamiem, izmantojamiem diagnostikas līdzekļiem senioru kognitīvo funkciju novērtēšanai vispārējā praksē. Salīdzināt tos un izveidot ikdienas praksē loģisku, īstenojamu diagnostikas koncepciju.

GALVENIE REZULTĀTI UN SECINĀJUMI: Kognitīvā funkcija ietver garīgās prasmes, kas mums nepieciešamas, lai veiktu dažādus uzdevumus, sākot no visvieglākajiem līdz vissarežģītākajiem. Šīs garīgās spējas dabiski pasliktinās līdz ar novecošanu, tajā pašā laikā palielinās iespēja iegūt neirokognitīvus traucējumus. Visizplatītākā slimība ir Alcheimera slimība. Tomēr sekundāro kognitīvo deficītu, līdz pat delīrijam ieskaitot, var izraisīt arī vecāka gadagājuma iedzīvotāju bieža daudzveidīga saslimšana. Sagaidāms, ka demogrāfisko pārmaiņu dēļ lielākajā daļā rietumvalstu turpmāko saslimšanas gadījumu skaits turpinās strauji pieaugt arī turpmākajos gados. Lai novērtētu seniora kognitīvās spējas ģimenes praksē, ir nepieciešamas diagnostikas iespējas, kurām jābūt īsām, viegli izpildāmām, viegli novērtējamām, ar zemām materiālajām izmaksām un labu pacientu akceptu, kas tomēr ir augsta jutība un specifiskums, lai pareizi noteiktu kognitīvo spēju patoloģisku zudumu. Labākais veids, kā novērtēt kognitīvās funkcijas un traucējumus gados vecākiem cilvēkiem, joprojām ir visaptverošs klīniskais novērtējums. Tam jāietver anamnēze, fiziska pārbaude un pareiza un bieža psihometrisko testu izmantošana. Jāpievērš uzmanība sekundāriem cēloņiem un diferenciāldiagnozēm, tāpēc jāveic arī asins pamatvērtību laboratoriskais profils. Neskaidrību gadījumā diagnozes apstiprināšanas nolūkos vai diagnostikas ierobežojumu gadījumā var notikt nosūtījums pie īpaši izvēlēta speciālista. Slimību, kas ietver izziņas pasliktināšanos, var diagnosticēt tikai netieši. Ir nepieciešams vairāk pētījumu, lai padarītu diagnostiku efektīvāku un vieglāk veicamu. Tomēr efektīvāku terapiju izpēte ir vēl svarīgāka, jo pat pareizu demences diagnozi vēl nevar efektīvi ārstēt.

BACKGROUND: The family doctor's practice is an important first point of contact for health issues, especially for older patients. The largest group affected by cognitive function loss are the elderly. Advanced loss of this ability can mean great distress and loss of quality of life for both the patient and their loved ones. Timely diagnosis can lead to the early use of a therapy and thus sometimes to a slowing down of the progression of the loss of cognitive function. All affected persons can adapt to the situation at an early stage and obtain advice, information and support. It is therefore important in a general medical practice to establish an effective diagnostic concept for assessing the cognitive status of seniors. This must meet certain requirements in this special setting. AIM: To define the meaning of cognitive function and its loss, creating an overview of possible, feasible diagnostic tools for use in cognitive function assessment of seniors in the general practice. To compare them and to create a logical, feasible diagnostic concept for everyday practice.

KEY RESULTS & CONCLUSION: Cognitive function includes the mental skills which we require to carry out a wide range of tasks, from the most easy to the most complicated,. These mental faculties deteriorate naturally with aging, while at the same time, there is an increasing chance of acquiring a neurocognitive disorder. The most prevalent illness is Alzheimer's disease. However, secondary cognitive deficits, up to and including delirium, can also be brought on by the aged population's frequent multimorbidity. Due to demographic changes in most western countries, the number of further cases is expected to continue to rise sharply in the coming years. In order to assess the cognitive abilities of a senior in general practice, one needs diagnostic options, who must be brief, easy to carry out, easy to evaluate, with a low material cost expenditure and a good acceptance by the patients, which nevertheless have a high enable sensitivity and specificity for the correct detection of a pathological loss of cognitive abilities. The best way to assess cognitive function and impairment in the elderly remains a comprehensive clinical assessment. This should include anamnesis, a physical examination and the correct and frequent use of psychometric tests. Attention should be paid to secondary causes and differential diagnoses, which is why a basic blood value laboratory profile should also be taken. In the event of uncertainties, for the purpose of confirming the diagnosis, or in the case of diagnostic limitations, a referral to a specifically selected specialist can take place. A disease that includes cognitive decline can only be diagnosed indirectly. More research is needed to make diagnostics more effective and easier to perform. However, research into more effective therapies is even more important, since even a correct diagnosis of dementia cannot yet be treated effectively.