A Literature Review of Intracranial Haemorrhage Incidence Associated with Anticoagulant Usage

Abstract

Intrakraniālais asinsizplūdums ir viena no visbīstamākajām antikoagulantu terapijas komplikācijām. Tā noved pie ievērojamas mirstības pieauguma un lielākoties iznākums ir slikts. Vēl nesen šo risku pārsvarā radīja K vitamīna antagonisti. Tika ieviesti tiešie perorālie antikoagulanti, kas solīja K vitamīna antagonistiem pielīdzināmu efektivitāti gandrīz visās lietošanas jomās ar samazinātu asiņošanas risku, kā arī bez nepieciešamības pēc regulāriem laboratoriskajiem izmeklējumiem. Veiktajos pētījumos tiešie perorālie antikoagulanti demonstrēja arī to, ka tiem ir zemāks risks izraisīt intrakraniālu asinsizplūdumu. Šī darba mērķis ir iegūt tālāku izpratni par intrakraniālajiem asinsizplūdumiem, kas saistīts ar tiešo perorālo antikoagulantu izmantošanu. Lai to paveiktu tika izmantoti pēdējo piecu gadu laikā (2017-2022) dažādās tiešsaistes datubāzēs publicētie materiāli un pētījumi. Tika atklāts, ka mirstības un citu ar tiešajiem perorālajiem antikoagulantiem saistītu intrakraniālā asinsizplūduma seku datu ir ārkārtīgi maz. Intrakraniālos asinsizplūdumus, kas saistīti ar tiešiem perorāliem antikoagulantiem lielākoties ārstē līdzīgi kā intrakraniālos asinsizplūdumus, kas saistīti ar K vitamīna antagonistiem. Diemžēl, tiešo perorālo antikoagulantu atgriezeniskie aģenti ir dārgi un nav plaši pieejami; kā arī, balstoties uz ierobežotiem specifikas un efektivitātes pierādījumiem, tādas iestādes kā, piemēram, Eiropas Medicīnas asociācija tos ir tikai provizoriski apstiprinājušas. Pētījumi rāda dažādu tiešo perorālo antikoagulantu vispārīgi statistiski nozīmīgas intrakraniālā asinsizplūduma riska atšķirības. Visbiežāk tiek konstatēts, ka vislielāko intrakraniālā asinsizplūduma risku rada “Rivaroxaban”. 2011.gadā veiktajā pētījumā norādīts, ka tiešie perorālie antikoagulanti tomēr ir labāki par K vitamīna antagonistiem. Taču tiešo perorālo antikoagulantu un K vitamīna antagonistu lietošanas laikā aizkavēts vai traumatisks intrakraniālā asinsizplūduma risks neatšķiras. Šī darba autors ir nonācis pie slēdziena, ka pierādījumus par konkrētu tiešo perorālo antikoagulantu pārākumu pacientiem ar intrakraniālā asinsizplūduma risku ir grūti salīdzināt un tiem ir neskaidra klīniskā nozīme. Lai novērtētu konkrētu tiešo perorālo antikoagulantu radītu intrakraniālā asinsizplūduma risku un precizētu tādu efektu risku kā asiņošanas atkarību no devas, nepieciešams veikt vairāk kvalitatīvus un salīdzināmus pētījumus.

Intracranial haemorrhage is one of the most dreaded complications of anticoagulation therapy. It leads to significant mortality and outcomes are generally poor. Until recently this risk was mostly posed by vitamin K antagonists. Direct oral anticoagulants were introduced, promising an efficacy comparable to that of vitamin K antagonists in almost all fields of use, while having a reduced risk of bleeding and lacking the necessity for regular laboratory examinations. In the trials demonstrating these properties direct oral anticoagulants were also specifically shown to have a lower risk of causing intracranial haemorrhage. This research aims to gain further understanding of intracranial haemorrhage associated with the usage of direct oral anticoagulants by discussing literature from the last five years (2017-2022) gathered in various online databases. It was found that data on mortality and outcome of intracranial haemorrhage associated with direct oral anticoagulants is sparce. The treatment of direct oral anticoagulant-associated intracranial haemorrhage generally consists of similar general measurements than the treatment of vitamin K antagonist-associated intracranial haemorrhage. Unfortunately, reversal agents for direct oral anticoagulants are expensive, not widely available, and only preliminarily approved by for example the European Medical Association based on limited evidence for specificity and efficacy. Findings show a generally statistically significant difference in intracranial haemorrhage risk posed by different direct oral anticoagulants. Rivaroxaban is most often found to pose the highest risk of intracranial haemorrhage. All direct oral anticoagulants, however, are still found to be superior to vitamin K antagonists, as suggested by the earliest research from 2011. The risk of delayed or traumatic intracranial haemorrhage, however, does not differ between direct oral anticoagulants and vitamin K antagonists. This research has found evidence for the superiority of specific direct oral anticoagulants in patients at risk for intracranial haemorrhage to be difficult to compare and of unclear clinical significance. More high quality and comparable research is needed to evaluate the risk of intracranial haemorrhage posed by specific direct oral anticoagulants and to clarify effects like dose-dependency of bleeding risk.