Carpal Tunnel Syndrome

Abstract

Karpālā kanāla sindroms ir aprakstīts kā visizplatītākā saspiešanas neiropātija. Šī slimība veido aptuveni 90% no visām esošajām neiropātijām. Tas rodas no vidējā nerva saspiešanas, kas iet cauri karpālam kanālam. Stāvoklis var ietekmēt jebkuru cilvēku. Šī stāvokļa agrīnās klīniskās pazīmes parasti ietver sāpes, nejutīgumu vai tirpšanas sajūtu rokas daļā, kur ir sadalīts vidējais nervs.

Karpālā kanāla sindroma ārstēšana ir atkarīga no slimības smaguma pakāpes. Ja pacientam ir diagnosticēts viegls vai mērens karpālā kanāla sindroms, parasti tiek ieteiktas konservatīvas ārstēšanas iespējas. Tomēr smaga vidējā nerva bojājuma gadījumā, kurā ir jušanas vai motora deficīts, ārstēšana parasti ir operācija.

Pastāv dažādas konservatīvas ārstēšanas metodes. Šo metožu starpā plaukstas locītavas šinas, kortikosteroīdu injekcijas, vingrošanas terapija, perorālie kortikosteroīdi un pretsāpju līdzekļi, akupunktūra un ekstrakorporālā triecienviļņu terapija ir izrādījusies efektīva simptomu mazināšanai un rokas funkciju uzlabošanai pacientiem ar šo stāvokli. Īpaši bieži tiek izmantotas un efektīvas divas metodes, proti, plaukstas locītavas špakteles un kortikosteroīdu injekcijas. Tomēr nesteroīdie pretiekaisuma līdzekļi, terapeitiskā ultraskaņa un zema līmeņa lāzerterapija nav izrādījušies efektīvi. Kopumā ir vajadzīgi vairāk pētījumu, lai apstiprinātu dažādu konservatīvo ārstēšanas metožu efektivitāti un novērtētu to ilgtermiņa ietekmi, jo pieejamie dati ir ierobežoti.

Ja pēc konservatīvas ārstēšanas simptomi un roku funkcija neuzlabojas vai pacientam ir smags karpālā kanāla sindroms, indicēta ķirurģiska ārstēšana. Salīdzinot ar konservatīvām ārstēšanas metodēm, operācija ir izrādījusies efektīvāka sāpju un nejutīguma mazināšanā, pacienta rokas funkciju uzlabošanā, kā arī neirofizioloģisko parametru un maņu nervu vadīšanas ātruma uzlabošanā. Endoskopiskā karpālā kanāla atbrīvošana ir izrādījusies visefektīvākā ārstēšana simptomu un rokas funkciju uzlabošanai. Tas ir arī izrādījies rentablāks nekā atvērtā karpālā kanāla atbrīvošana. Tomēr tas joprojām ir diskutējams temats. Ir nepieciešami turpmāki pētījumi, lai salīdzinātu šīs divas ķirurģiskās metodes.

Šis literatūras apskats sāksies ar karpālā kanāla sindroma pārskatu. Tiks apskatīta vispārīga informācija par slimību, piemēram, epidemioloģija, daži riska faktori, patofizioloģija, klīniskais attēlojums un diagnostikas metodes. Tālāk galvenā uzmanība tiks pievērsta pētnieciskā darba mērķa apspriešanai, proti, novērtēt dažādu konservatīvu un ķirurģisku ārstēšanas metožu efektivitāti, kas ir pieejamas šim stāvoklim. Tiks salīdzināta dažādu ārstēšanas iespēju ietekme un apspriesta to efektivitāte karpālā kanāla sindroma ārstēšanā.

Carpal tunnel syndrome is described as the most commonly occurring entrapment neuropathy. The disease constitutes for about 90% of all the neuropathies that are present. It results from compression of the median nerve that is running through the carpal tunnel. The condition can affect any person. Early clinical features of this condition usually comprise pain, numbness or a tingling sensation in the part of the hand where the median nerve is distributed.

The treatment of carpal tunnel syndrome depends on the severity of the disease. If a patient has been diagnosed with mild to moderate carpal tunnel syndrome, conservative treatment options are usually recommended. Nevertheless, in case of severe median nerve damage in which there is sensory or motor deficits, the choice of treatment is usually surgery.

There are various conservative treatment methods present. Among these methods, wrist splinting, corticosteroid injections, exercise therapy, oral corticosteroids and analgesics, acupuncture and extracorporeal shock wave therapy has shown to be effective for reducing the symptoms and improving the hand function in patients with this condition. There are particularly two methods that are frequently used and effective, namely wrist splinting and corticosteroid injections. However, nonsteroidal anti-inflammatory drugs, therapeutic ultrasound and low-level laser therapy has not shown to be effective. In general, more studies are needed to confirm the effectiveness and assess the long-term effects of the different conservative treatment methods since there is limited data available.

In case there is no improvement of the symptoms and hand function following conservative treatment or if the patient has severe carpal tunnel syndrome, surgical treatment is indicated. Surgery has shown to be more effective in reducing the pain and numbness, improving the patient’s hand function as well as neurophysiological parameters and sensory nerve conduction velocity in comparison to conservative treatment methods. Endoscopic carpal tunnel release has shown to be the most effective treatment to improve symptoms and hand function. It has also shown to be more cost-effective than open carpal tunnel release. However, this is still a debatable subject. Further studies comparing these two surgical methods are needed.

This literature review will begin with an overview of carpal tunnel syndrome. General information about the disease will be addressed such as epidemiology, a couple of risk factors, the pathophysiology, clinical presentation and diagnostic methods. Further, the focus will be to discuss the aim of the research paper, which is to assess the effectiveness of various conservative and surgical treatment methods that are available for this condition. The effects of the different treatment options will be compared and their effectiveness for the management of carpal tunnel syndrome will be discussed.