Preventīvā kara tiesiskais regulējums un tā piemērošanas problēmas. Promocijas darbs

Abstract

Kara aizliegšana starptautiskajā līmenī nav izskaudusi konfliktus no sabiedrības dzīves. Pasaulē joprojām notiek procesi, kuru rezultātā valstis izmanto bruņotos spēkus, lai atrisinātu strīdus vai konflikta situācijas vai īstenotu Apvienoto Nāciju Organizācijas (turpmāk – ANO) Statūtu 51. pantā paredzētās pašaizstāvības tiesības. Preventīvā kara problemātika ir saistīta ar ANO Statūtu 2. panta ceturtajā daļā noteikto pienākumu visām dalībvalstīm savās starptautiskajās attiecībās atturēties no spēka draudiem vai spēka lietošanas un izņēmumu no šī pienākuma, kas ir iekļauts ANO Statūtu 51. pantā. Saskaņā ar to valstīm ir neatņemamas tiesības uz individuālo un kolektīvo pašaizsardzību, ja tiek veikts bruņots uzbrukums. Atsevišķas politiski un ekonomiski ietekmīgās pasaules valstis (piemēram, ASV, Lielbritānija, Austrālija, Japāna) arvien atklātāk pauž pozitīvo attieksmi pret preventīvo un apsteidzošo pašaizsardzību, kas lielā mērā ir saistīts ar joprojām vērojamo ANO Drošības padomes dažreiz ierobežotām spējām savlaicīgi un efektīvi reaģēt uz potenciāliem miera un drošības apdraudējumiem. Kaut gan juridiskā pozitīvisma atbalstītāji turpina aizstāvēt pašaizsardzības tiesību izmantošanu tikai jau notikuša uzbrukuma atvairīšanai, mūsdienu tehnoloģiju aktīvā attīstība un jaunu postošo ieroču rašanās pētnieku vidū veicina atbalsta palielināšanos pašaizsardzībai nenovēršamu un nepārprotamu uzbrukuma draudu pastāvēšanas gadījumā. O. Čačters (O. Schachter) rakstā “Vienpusēja spēka lietošanas tiesiskums” (The Lawful Resort to Unilateral Use of Force) (1985) pamatoti norāda, ka nav pamata uzskatīt, ka ANO Statūti ir pilnībā “atvērti”, un piešķirt valstīm neierobežotu brīvību tos interpretēt, jo noteikumu vispārējās robežas tomēr ir skaidras. Tajā pašā laikā R. Varks (R. Värk) rakstā “Bruņotā spēka izmantošanas juridiskās robežas. Pārskatīts” (The Legal Framework of the Use of Armed Force Revisited) (2013) pareizi atzīmē, ka ANO Statūti nedrīkst pārtapt par pašnāvnieku dokumentu, ievērojot mūsdienu ieroču attīsību. Šāda daudzveidīga ANO Statūtu regulējuma interpretācija norāda uz tā nepilnībām. Latvijas tiesību zinātnē valsts iepriekšējās (apsteidzošās un preventīvās) pašaizsardzības jautājums padziļināti nav pētīts. Promocijas darba mērķis ir, pētot un analizējot valsts pašaizsardzības tiesības izmantošanu pret citas valsts faktisku vai prognozējamu uzbrukumu, tās daudzveidīgo un pretrunīgo teoriju un praksi, formulēt priekšnosacījumus pašaizsardzības tiesiskai izmantošanai un izstrādāt ieteikumus regulējumā konstatēto nepilnību novēršanai. Promocijas darbs satur plašu zinātniskā literatūrā un valstu praksē pastāvošo atšķirīgo viedokļu izvērtējumu. Pamatojoties uz šo izvērtējumu, tiks sniegti priekšlikumi starptautiskā un nacionālā regulējuma pilnveidošanai. Promocijas darbu veido ievads, sešas nodaļas ar apakšnodaļām, kurās secīgi tiek apskatīti nodaļās minētie jautājumi, kā arī nobeigums, pateicības, izmantotās literatūras un avotu saraksts un pielikumi. Promocijas darba struktūra veidota atbilstoši darba mērķim, uzdevumiem, pētījuma objektam un priekšmetam un loģiski atklāj pētītās problēmas būtību. Tā kā valsts neeksistē atsevišķi un izolēti no visas pasaules, dažādu pētnieku viedokļu un dažādu valstu atšķirīgo prakšu bruņotā spēka lietošanā pašaizsardzībai apkopošana un izvērtēšana var veicināt atbilstošu risinājumu rašanu potenciālo bruņoto konfliktu novēršanai. Šis pētījums var būt arī pamats turpmākai spēka lietošanas regulējuma attīstībai starptautiskā un nacionālā līmenī, kā arī dot iespēju jebkuram tā lasītājam labāk izprast valsts iepriekšējās pašaizsardzības būtību, tās pozitīvos un negatīvos aspektus.