Par mums visiem pofig: tukšums Ķengaragā kā Latvijā īstenoto izstumšanas prakšu liecība.

Abstract

Blīvi apdzīvots, bet zaļš Ķengarags ar nedaudz vairāk nekā 45 000 iedzīvotājiem ir otrs lielākais dzīvojamais rajons Latvijas galvaspilsētā Rīgā pēc iedzīvotāju skaita. Neskatoties uz ekskluzīvo novietojumu Daugavas krastā un zaļajiem apstādījumiem, Ķengarags stagnē, un šī sajūta padziļinājusies tieši pēdējos divos trīs gados. Lai gan Rīgas pašvaldībā tiek izstrādātas un citos dzīvojamos rajonos īstenotas dažāda veida iniciatīvas un projekti, tās apiet Ķengaragu un atstāj mani un, kā rāda mans pētnieciskais darbs, arī citus šeit dzīvojošos ar pamestības un tukšuma sajūtu. Savā maģistra darbā es apgalvoju, ka tukšuma sajūta šajā apkaimē sakņojas konkrētā publiskā diskursā, kurā šim padomju laikā uzbūvētajam mikrorajonam tiek piemērots apzīmējums “krievu”– Latvijā vēsturiski iesakņotā metaforā, kas akumulējusi asociācijas ar padomju, līdz ar to arī ciešanu pilno un nevērtīgo. Tā kalpo par pamatu Latvijā pastāvošo izstumšanas prakšu īstenošanai un attaisnošanai. Kā teica viens no maniem sarunu biedriem, mēģinot skaidrot, kāpēc Ķengaragā nekas nenotiek, "šis tomēr ir krievu rajons." Saskaņā ar Centrālās statistikas pārvaldes 2021. gada datiem Ķengaragā no visiem mikrorajona iedzīvotājiem 45% ir krievi, 37% latvieši. Papildus arī pašvaldības paustajās idejās ne tikai Ķengarags, bet mikrorajoni kopumā tiek asociēti ar krievvalodīgo dzīves vietu, piekarinot šīm vietām noteiktu birku, pat neskatoties uz statistiski lielo šeit dzīvojošo latviešu skaitu. Šis ir paradokss, jo ar šādu birku izstumšanai tiek pakļauti visi neatkarīgi no tautības. Pētījums atklāja, ka Ķengaraga iedzīvotāji jūtas nesadzirdēti un nesvarīgi gan valdībai, gan Rīgas pašvaldībai. Kā teica mans sarunu biedrs: "Par mums visiem pofig." No šī arī atvasināju darba nosaukumu: “Par mums visiem pofig: tukšums Ķengaragā kā Latvijā īstenoto izstumšanas prakšu liecība”. Turklāt notiekošais karš Ukrainā ir pacēlis jautājumu par krievvalodīgo situāciju Latvijā jaunā līmenī, ko es analizēju caur “izņēmuma stāvokļa” teorētisko prizmu. Savā darbā uz Ķengaragu skatos kā uz telpiski politisku mīklu. Pievēršu uzmanību tam, kā karš Ukrainā ir ietekmējis Latvijas valsts un Rīgas pilsētas izslēgšanas un iekļaušanas prakses šajā rajonā. Konkrēti, caur attieksmi pret tā sauktā Uzvaras pieminekļa demontāžu, uz kuru latviešu un krievu valodā runājošie rīdzinieki skatās ļoti atšķirīgi, tiecos saskatīt, kā Rīgas pilsētas ģeogrāfija tiek izmantota, lai izslēgtu.

Ķengarags, a densely populated, green Soviet era looking district and with its 45,000 residents is the second largest by population in Riga, the capital of Latvia. The proximity to the biggest river of Latvia and its green scenery should make Ķengarags a desirable space for development. Yet in the past years, particularly two or three, I have noticed something preventing this district from rising higher. A strange stagnation has set in. Although different kind of initiatives and projects are developed by the Riga municipality and implemented in other districts, they bypass Ķengarags and leave me and, as my research project has shown, others too feeling abandonment and emptiness. In my MA thesis, I argue that the sense of emptiness in this neighborhood is rooted in a specific public discourse, in which the designation "Russian" is applied to this micro-district - in a historically rooted metaphor in Latvia, which has accumulated associations with the Soviet Union, the worthless one and full of suffering. It serves as a basis for the implementation and justification of exclusion practices existing in Latvia. As one of my informants said trying to explain why nothing is happening in Ķengarags: “This is a Russian [speaking] district after all.” According to statistics of ethnic division in Riga city districts, Ķengarags takes the 8th place by number of Russian residents in this chart of the total of 58 Riga districts, with 45% of all residents being Russians, 37% Latvians. At the same time, in the ideas expressed by the municipality, not only Ķengarags, but all micro-districts are associated with places where mostly Russian speakers live, hanging certain label, even despite the large number of Latvians living here. This is a paradox, with such a notion, everyone, regardless of nationality, is subject to exclusion. The ongoing war in Ukraine has raised the issue of the Russian-speaking situation in Latvia to a new level. Inhabitants of Ķengarags feel unheard and unimportant both for the government and the Riga municipality. As one informant said: “They don’t give a damn about us.” From this expression I developed the title of this master theses “They don’t give a damn about us”: the varied emptiness in Ķengarags as evidence of the practices of exclusion in Latvia”. In my work, I look at Ķengarags as a spatial-political riddle. I specifically explore how the war in Ukraine has impacted the exclusion-inclusion practices of the state of Latvia and the city of Riga in this district. Specifically, through the attitudes towards the dismantling of the so-called Victory monument, a Soviet era monument that is viewed very differently by Latvian and Russian speaking inhabitants of Riga, I look how geography of the city of Riga is used to include and exclude.