Ikdienā integrēta un attālināti pārraudzīta fizioterapijas programma starpdisciplināras ārstēšanas pieejā pacientiem ar pulmonālo arteriālo hipertensiju. Promocijas darbs

Abstract

Ievads. Pulmonālā arteriālā hipertensija (PAH) pieder reto slimību grupai, un to raksturo progresējoša gaita ar paaugstinātu plaušu artēriju rezistenci un pieaugošu asinsspiedienu plaušu artērijās, kam seko sirds labā kambara pārslodze un mazspēja. Slimības simptomi, slodzes tolerance, hemodinamiskie rādītāji ir tikai aisberga redzamā daļa no kopējās PAH radītās negatīvās ietekmes uz pacienta dzīvi, aktualizējot starpdisciplināras un kompleksas ārstēšanas pieejas nepieciešamību. Pacientu ar PAH ārstēšanā nepieciešams apvienot gan specializētas veselības aprūpes pakalpojumus, gan ilgtermiņa intervences, kas vērstas uz hroniskas slimības pārvaldības spējas uzlabošanu un dinamisku adaptāciju. Tas aktualizē nepieciešamību veidot kompleksas fizioterapijas intervences, kas mērķētas ne tikai uz fizisko funkciju uzlabošanu, bet arī uz slimības pašpārvaldes veicināšanu un veselīgu ikdienas ieradumu veidošanu. Šis ir Latvijā pirmais pētījums par starpdisciplināru pieeju pacientu ar PAH ārstēšanā, mērķa medikamentozo terapiju apvienojot ar kompleksu, ikdienā iekļautu un attālināti pārraudzītu fizioterapijas programmu. Turklāt pētījumā izmantotā pieeja pacientu ar PAH dzīves kvalitātes izvērtēšanā, ietverot pašvērtējumu par izjusto iespēju piedalīties savā ikdienas dzīvē kontekstā ar veselības stāvokli, līdz šim nav bijusi aktualizēta, tādējādi paverot iespējas plašāk izgaismot pacienta perspektīvu par dzīvi ar retu, dzīvību apdraudošu un hronisku slimību. Mērķis. Izpētīt ikdienā integrētas, attālināti pārraudzītas fizioterapijas programmas efektivitāti starpdisciplināras ārstēšanas pieejā, lai uzlabotu un saglabātu pacientu ar PAH izjusto iespēju piedalīties savā ikdienas dzīvē, saistībā ar veselības stāvokli, paaugstinot fizisko funkciju rādītājus, izjusto pašefektivitāti, kā arī pilnveidojot fizisko aktivitāšu ieradumus un miega kvalitāti. Materiāli un metodes. Šis bija kontrolēts nejaušināts pētījums ar prospektīvu datu vākšanu laika periodā no 2020. gada februāra līdz 2020. gada septembrim, kurā tika analizēta izveidotā 12 nedēļu garā kompleksā fizioterapijas programma, kas ietvēra četrus pamatelementu: fiziskos vingrojumus; relaksācijas metodes; paškontroli un pašpārvaldi; izglītošanu un pārraudzību. Programma tika realizēta mājas vidē, integrēta pacienta ikdienas dzīvē un attālināti pārraudzīta. Dalībnieku izlase tika izveidota no Latvijas Pulmonālās hipertensijas reģistrā esošajiem pacientiem, balstoties uz definētajiem iekļaušanas kritērijiem. Izveidotā izlase tika nejaušināti sadalīta terapijas (n = 11) un kontroles grupā (n = 10) (turpmāk TG un KG). Abām grupām tika turpināta medikamentozā terapija, bet TG dalībniekiem papildus tika pievienota izveidotā fizioterapijas programma. Dalībnieku novērtēšana tika veikta trīs reizes – sākotnēji, pēc 12 nedēļām un atkārtoti (24 nedēļas kopš sākuma). Primārais rezultātu mērījums bija izjustās autonomijas un līdzdalības ierobežojuma izvērtējums ar IPA anketu, savukārt sekundārie rezultātu mērījumi ietvēra fizisko funkciju novērtējumu: 6 minūšu iešanas testā (6MIT) noietais attālums un desaturācija; ieelpas muskuļu spēks (cm H2O); izjustās pašefektivitātes izvērtējums ar GSE anketu; ikdienas fizisko aktivitāšu novērtējums ar akselerometriju; miega kvalitātes pašvērtējums (PSQI). Matemātiskās statistikas metožu izvēle tika veikta, ievērojot pakāpienu principu, vadoties pēc ieteikumiem mazo izlašu pētījumiem. Datu analīze veikta statistiskās nozīmības līmenī p < 0,05, savukārt atkārtotajiem mērījumiem tika piemērota Bonferroni korekcija (p < 0,025). Lai noteiktu efekta lielumu, tika aprēķināts Cohen’s d vai Glass rank biserial coefficient (rg), un statistiski nozīmīgiem rezultātiem post hoc analīzē tika noteikta statistiskā jauda, pieņemot, ka jauda vismaz 80 % (1- β ≥ 0,8) ir piemērota β kļūdas kontrolei. Rezultāti. Atkārtotajā novērtējumā tika vērota statistiski nozīmīga atšķirība starp grupām trijās IPA apakšskalās: autonomija ārpus mājas (p = 0,01, rg = 0,66, 1-β = 0,95), loma ģimenē (p = 0,04, rg = 0,55, 1-β = 0,8), autonomija mājās (p = 0,04, rg = 0,51, 1-β = 0,68), norādot uz lielākiem izjustās līdzdalības ierobežojumiem KG dalībniekiem, salīdzinot ar TG dalībniekiem. IPA summārajā rezultātā tika konstatēts statistiski nozīmīgs izjusto ierobežojumu samazinājums tikai TG gan pēc 12 nedēļām (vidēji par 4,4 % (TI 1,6–7,1)), gan atkārtotajā novērtējumā (vidēji par 5,8 % (TI 2,3–9,2)). Tikai TG novēroja statistiski nozīmīgu 6MIT noietā attāluma uzlabojumu: pēc 12 nedēļām vidēji par 51,8 m (TI 25,7–77,9; p < 0,001; d = 1,7), bet atkārtotajā novērtējumā vidēji par 75,5 m (TI 46,1–104,8; p < 0,001; d = 2,1), liecinot par klīniski nozīmīgu uzlabojumu. Kā arī tikai TG novēroja statistiski nozīmīgu ieelpas muskuļu spēka pieaugumu gan pēc 12 nedēļām – vidēji par 9,8 cm H2O (TI 6,9–12,7; p < 0,001; d = 2,2) –, gan atkārtotajā novērtējumā – vidēji par 10,5 cm H2O (TI 7,6–13,5; p < 0,001; d = 2,4). Statistiski nozīmīgu GSE pieaugumu konstatēja tikai TG pēc 12 nedēļām – vidēji par 9,4 % (TI 3,7–15,0; p = 0,004; d = 1,04). Akselerometrijas rezultāti uzrādīja nozīmīgu mazkustīgi pavadītā laika samazinājumu abās grupās, savukārt nozīmīgu zemas un vidējas intensitātes aktivitāšu pieaugumu tikai TG. Vienlaikus TG novērtējumā pēc 12 nedēļām tika vērota statistiski nozīmīga miega kvalitātes uzlabošanās (p = 0,013, rc = 0,76). Secinājumi. Kopumā pētījumā iegūtie rezultāti apliecina, ka pētītā fizioterapijas programma, kas tika realizēta starpdisciplināras ārstēšanas pieejā, aizkavē pacientu ar PAH izjustās līdzdalības pasliktināšanos ikdienas dzīves aktivitātēs, kā arī veido resursu, lai pacients ar PAH varētu uzlabot savas iespējas piedalīties ikdienas dzīves aktivitātēs tādā veidā, kā vēlas, neņemot vērā PAH un tās ārstēšanas ilgtermiņa ietekmi.