Sinoviālais iekaisums kā nozīmīga osteoartrīta pazīme: vīrusu proteīnu klātbūtne un saistība ar kognitīvās un garīgās veselības rādītājiem. Promocijas darba kopsavilkums

Abstract

Osteoartrīts (OA) ir izplatītākā locītavu slimība visā pasaulē, biežāk skarot cilvēkus virs 50 gadiem. Lai arī dažādi patoģenētiskie mehānismi veicina gan locītavu skrimšļu deģenerācijas aizsākumu, gan deģenerācijas tālāku norisi, sinoviālajam iekaisumam ir būtiska loma šīs slimības norisē. Kaut gan iekaisuma pakāpe OA gadījumā ir mazāk izteikta un nav sistēmiska, kā tas ir iekaisuma artrīta gadījumā, tas ir nozīmīgs komponents slimības patoģenēzē, progresēšanā un noturībā. Sinoviālā iekaisuma ietekme neaprobežojas tikai ar katabolisko procesu stimulēšanu – tā ietver arī šūnu novecošanās procesu paātrināšanu un sekmē neiropsihiatrisku traucējumu attīstību, tostarp ietekmējot garastāvokli un kognitīvo funkciju. Neņemot vērā, ka OA iekaisuma procesi ir pētīti jau iepriekš, to veicinošo faktoru sarežģītā un daudzfaktoriālā daba, tostarp latento vīrusu infekciju iesaiste, joprojām prasa padziļinātu izpēti. Turklāt iespējamās saistības starp OA pacientu sinoviālo iekaisumu un depresīviem simptomiem, kā arī kognitīvās funkcijas traucējumiem vēl nav pietiekami izprastas un ir nepieciešami turpmāki pētījumi šo sakarību izzināšanai. Šajā pētījumā tika analizētas divas neatkarīgas OA pacientu kohortas – attiecīgi 54 un 50 indivīdi, kuriem tika veiktas locītavas endoprotezēšanas operācijas. Pirmajā kohortā tika veikta parvovīrusa B19 (parvo-B19V) un cilvēka herpesvīrusa 7 (HHV-7) proteīnu izpēte sinoviālajā membrānā, kā arī vīrusu infekciju saistības ar iekaisumu novērtēšana pēc Krena skalas. Sinoviālajos audos novērtēta tumora nekrozes faktora alfa (TNF-α) un transformējošā augšanas faktora beta (TGF-β) imūnekspresija, kā arī tās saistība ar vīrusu proteīnu klātbūtni. HHV-7 pozitīvajos audu paraugos tika konstatēta statistiski nozīmīga korelācija starp CD4+ limfocītu infiltrāciju un TNF-α ekspresiju, kas liecina par imūnšūnām raksturīgu atbildes reakciju uz latento vīrusu infekciju. Papildus tika vērtēta arī S100 proteīna ekspresijas saistība ar iekaisuma procesa smaguma pakāpi, kas uzrādīja pozitīvu korelāciju. Šī integratīvā pieeja padziļina izpratni par hroniskas vīrusu persistences un lokālu imūno reakciju nozīmi sinoviālajā patoloģijā, kas novērojama OA gadījumā. Otrā OA pacientu kohorta tika pētīta attiecībā uz sinoviālo iekaisumu un tā korelāciju ar urīna biomarķieriem, izmantojot ELISA metodi II tipa kolagēna C-telopeptīda (CTX-II), skrimšļa oligomeriskā matriksa proteīna (COMP), TNF-α un TGF-β1 noteikšanai. Papildus tika analizēta šo rādītāju saistība ar neiropsiholoģiskiem traucējumiem, izmantojot sekojošus testus: Monreālas kognitīvo funkciju izvērtēšanas skalu (MoCA), depresijas pašnovērtējuma instrumentu – pacientu veselības aptauju 9 (PHQ-9) – un trauksmes pašnovērtējuma instrumentu – ģeneralizētas trauksmes aptauju 7 (GAD-7). Šajā grupā izmantoto marķieru imūnekspresija savstarpēji ievērojami atšķīrās un TGF-β1 audos korelēja ar urīnā noteikto TGF-β1 līmeni. Kognitīvās funkcijas (MoCA) un afektīvo traucējumu (PHQ-9, GAD-7) testu rezultāti parādīja statistiski nozīmīgas asociācijas ar sinoviālā iekaisuma smagumu, īpaši pacientiem ar vidēju līdz augstu iekaisuma pakāpi sinovijā. Klasteranalīze atklāja atšķirīgus iekaisuma fenotipus ar dzimumam raksturīgām atšķirībām simptomu smagumā un kognitīvi afektīvajās izpausmēs.