Periimplantīta attīstības risks 3-5 gadu laikā, pacientiem ar diagnosticētu periodontītu

Abstract

Darba nosaukums: Periimplantīta attīstības risks 3 – 5 gadu laikā pacientiem ar diagnosticētu periodontītu. Pamatojums: Trūkstošu zobu aizvietošana ar implantiem mūsdienās ir ļoti bieža procedūra, kas ir saistīta ar augstu implantu izdzīvošanas līmeni. Tomēr komplikāciju sastopamība ir bieža. Periimplanta slimības, piemēram, periimplantīts un periimplanta mukozīts, ir izplatīti iekaisuma stāvokļi, kas ietekmē periimplanta audus un bieži izraisa komplikācijas, piemēram, kaula zudumu un implantu zaudējumu. Periimplanta slimības ir būtiska sabiedrības veselības problēma, to lielās izplatības un seku dēļ. Pacientiem ar periodontītu anamnēzē ir konstatēts paaugstināts periimplantīta attīstības risks, kas akcentē nepieciešamību pēc efektīviem profilakses un ārstēšanas pasākumiem. Lai labāk izprastu periimplantu slimības un izstrādātu efektīvas profilakses stratēģijas, ir nepieciešami detalizēti epidemioloģiskie pētījumi ar klīniskiem un radioloģiskiem izmeklējumiem, īpaši dažādos ģeogrāfiskos reģionos. Darba mērķis: Noteikt, vai pacientiem, kuriem ir diagnosticēts periodontīts, ir lielāks risks saslimt ar periimplantītu. Darba metodes: Zinātniskā literatūra tika meklēta gan brīvpieejas, gan Rīgas Stradiņa universitātes abonētajās datu bāzēs: PubMed, ClinicalKey, ScienceDirect, EBSCO, Wiley Online Library. Tika meklēti sistemātiskie pārskati, randomizēti pētījumi, klīniskie pētījumi, grāmatu nodaļas. Retrospektīvs garengriezuma pētījums. Pētījumā tika iekļauti 54 Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) Stomatoloģijas institūta pacienti, kuriem veikti vismaz divi intraorālie periapikālie rentgena izmeklējumi, ar laika starpību 3-5 gadi, RSU Stomatoloģijas institūta pacientu 2D radioloģisko izmeklējumu datubāzē VistaSoft 3.0.12. Datu apstrāde tika veikta izmantojot MS Excel 16.90.2 un IBM SPSS Statistics 29.0. Pētījuma izstrādi ir apstiprinājusi RSU Pētījumu ētikas komiteja (2-PĒK-4/459/2024) Rezultāti: Tika analizēti 54 pacientu intraorālie periapikālie rentgena uzņēmumi, kuriem ir rentgenoloģiski diagnosticēts periodontīts. Kopā izvērtēti 108 intraorālie periapikālie rentgena uzņēmumi – 54 rentgena attēli, kur implants ir nesen ievietots. Tas var būt ar vai bez protētiskās konstrukcijas. Kā arī 54 rentgena attēli, kur šis implants ir 3 – 5 gadus pēc slogošanas. Tika iegūts rezultāts - 29 gadījumos ir attīstījies periimplantīts, 25 gadījumos nav attīstījies periimplantīts. No 29 gadījumiem, kur tika zaudēts kaula balsts ap implantu 20 gadījumos (69%) bija augšžoklī, 9 gadījumos (31%) bija apakšžoklī. Secinājumi: Pēc šajā pētījumā iegūtajiem datiem tiek secināts, ka periimplantītam nav statistiski nozīmīga asociācija starp periodontīta skartiem pacientiem. Pastāv statistiski nozīmīga asociācija starp žokli, kurā būs vai nebūs attīstījies periimplantīts - augšžoklī ir lielāka iespēja attīstīties periimplantītam nekā apakšžoklī.Title: Risk of periimplantitis development in 3 – 5 years for chronic periodontitis patient group. Background: Dental implant placement has become a common procedure in modern dentistry, with a high success rate. Complications like peri-implant diseases, including peri-implantitis and peri-implant mucositis, are still frequently observed. These inflammatory conditions affecting the tissues around the implant can lead to bone loss and implant failure. Peri-implant diseases represent a significant public health issue due to their high prevalence and associated consequences. Patients with a history of periodontitis are more likely to develop peri-implantitis, highlighting the importance of preventive measures and effective treatments. To better understand these diseases and improve prevention strategies, detailed epidemiological studies, including clinical and radiological evaluations, are essential. These studies, especially in different regions, will help identify risk factors and guide the development of targeted strategies to prevent and manage peri-implant diseases. Objective: To determine whether patients diagnosed with periodontitis are at a higher risk of developing peri-implantitis. Methods: Scientific literature was reviewed using both open-access sources and databases subscribed to by Riga Stradiņš University (RSU), including PubMed, ClinicalKey, ScienceDirect, EBSCO, and Wiley Online Library. Systematic reviews, randomized trials, clinical studies, and book chapters were analysed. A retrospective longitudinal study was conducted, including 54 patients from the RSU Institute of Stomatology with at least two intraoral periapical radiographs taken 3–5 years apart. Data were obtained from the VistaSoft 3.0.12 database. Statistical analysis was performed using MS Excel 16.90.2 and IBM SPSS Statistics 29.0 Ethical approval was granted by the RSU Research Ethics Committee (2-PĒK-4/459/2024). Results: A total of 108 intraoral periapical radiographs from 54 patients with diagnosed periodontitis were analysed: 54 images taken when the implant was newly placed and unloaded, and 54 images taken 3–5 years after implant loading. Results showed that peri-implantitis developed in 29 cases, while no peri-implantitis occurred in 25 cases. Among the 29 peri-implantitis cases, 20 (69%) were in the maxilla, and 9 (31%) were in the mandible. Conclusion: The findings of this study suggest that there is no statistically significant difference in the risk of peri-implantitis development among patients diagnosed with periodontitis. A statistically significant association was observed between the jaw in which peri-implantitis develops or does not develop, with the maxilla showing a higher probability of peri-implantitis development compared to the mandible.