Pielāgotās fiziskās aktivitātes pedagoģiskajā korekcijā hiperaktīvajiem (ar UDS/UDHS izpausmēm) sākumskolas skolēniem. Promocijas darba kopsavilkums / Adapted Physical Activities in Pedagogical Correction for Hyperactive (Having ADD/ADHD Manifestations) Primary School Pupils. Summary of the Doctoral Thesis

Abstract

In today's fast dynamic world we are increasingly pedagogically aware of a large number of children with congenital or developmental disorders in the form of insufficient attention, conduct disorder, impulsivity, anxiety and hyperactivity, and this number is also medically proved. These children besides attention deficit and hyperactivity in the primary school period have psycho-emotional disorders and disorders of physical development (Holter, 2005; Harvey, Reid, 2005; Winnish, 2005). Attention deficit is attention disorder, characterized as insufficient concentration ability. Children who suffer from attention deficit disorder have only short-term ability to be attentive therefore they cannot focus their attention on something for long time and their attention can be easily diverted. Children try to be attentive because they want to do the task, but they still cannot manage it. Distraction and insufficient concentration ability can be seen in all fields of life. The thing spotted has to be touched and explored, but only as long as something new is noticed. They are unable to concentrate on plays and activity, because new impressions constantly distract them. Distraction and attention disorders are observed also in doing homework, as well as in other classes. In addition, the children often place their own things in the wrong place and lose them, so they are constantly looking for something - they get restless and hyperactive (Kraft, 2000; Block, Conatser, Lepore, 2000; Rozentals, 2009). Hyperactivity is children behavioral disorder type, characterized by excessive activity, inattentiveness, impulsivity, irritability and poor movement coordination inappropriate of the child's age mental development. This expression is based on the genetic and neurological origin, as well as social and environmental conditions. Hyperactive children have learning difficulties, aggressive and antisocial behavior, as well as low self-esteem and self confidence. They have difficulty in dealing with peers, parents and teachers. If sufficient attention is not paid to these children, then they may develop sense of isolation. These children compensate their situation with demonstrably unacceptable behavior and asocial behavior. This affects the intellectual and emotional, and will sectors, thus also the child's physical development level, and hence the development of his personality as a whole (Liepiņa, 2003, 2008). Hindered psycho-emotional, social and physical development is observed in hyperactive children. In Latvian schools of general education it would be necessary to identify children with attention deficit hyperactivity disorder (ADHD) effects, as well as the ones having attention deficit disorder (ADD) without hyperactivity, and support them, as well as versatile rehabilitation. R. Barclay (1982, 1990, 1998) in his research points out that hyperactivity impulsivity is only an individual manifestation of ADHD, resulting from a common behavioral disorder. Based on the author's concept of ADD and ADHD are not in isolation, but must be seen at the same time - ADD/ADHD. After G. Rozentals (2009) collected data in evaluating the ADD/ADHD in the world of school-age children, it is established that attention deficit and hyperactivity, on average, 5-13% of all school-age children. A higher ADD/ADHD level is observed in the USA, Australia, Germany and other European countries (Dalton, 2000, Bloc 2003, Harvey, Reid, 2005; Verduin Abikoff, Kurtz, 2008). In Latvia in the middle of the 20th century, in the Classifier of Diseases attention deficit and hyperactivity syndrome was defined as minimal brain dysfunction (MBD). At the end of the 20th century with the restoration of Latvia independence MBD was defined in the Classifier of Diseases as attention deficit disorder (ADD) and attention deficit hyperactivity disorder (ADHD). It is psychologically easier for parents to accept that their children have ADD/ADHD, not MBD (Rozentals, 2009). Thus, with the change of the definition there is a change in understanding of the causation of this syndrome. Now also the doctors and pedagogues are more focused on children's behavior problems, which are consequences of the disease, less focusing on brain function disorders (Ясюкова, 2009). With the change of the definition of the syndrome, in Latvia schools children having ADD/ADHD symptoms are often regarded as ill-bred and pedagogically admitted. Latvia primary school pupils having ADD/ADHD manifestations are increasingly studying in a general education school after general education school-based programmes, but they have difficulties to acquire it, and it is not the integration for the pupils with specific needs into general education institution. At school, teachers take the responsibility for educating children and their development, but not always they have the knowledge of ADD/ADHD characteristic manifestations and their determination. It is therefore necessary to have school support staff, which consists of the rehabilitation team (a nurse, speech therapist, social pedagogue, physiotherapist, psychologist and neurologist) who can provide support for pupils with ADD/ADHD manifestations, identifying early manifestations of the disease and offering the necessary corrections. Law on General Education of the Republic of Latvia states guidelines for special education (Chapter VIII, CA, 1999). To realize this conception the Development Guidelines for 2007 to 2013 (Cabinet of Ministers, RL, No.742, 2006) have been developed including a very wide range of basic and special education problems both for pupils' having special needs integration into general education schools and on the rights of a child to education (Liepiņa, 2008). Studies show that in many countries all over the world, including Latvia, the number of the primary school pupils having ADD/ADHD manifestations is growing in general education schools. If in Latvia in the study year 2008/2009, according to the data of the Ministry of Education and Science, 236 223 children studied in general education schools, then from 12 up to 23 thousands of school-age children are likely to have ADD/ADHD manifestations (Rozentals, 2009; Rumba-Rozenfelde, 2009). Scientific and practical literature does not contain sufficient information about the developed or adapted diagnostic criteria or rating scales for school teachers and support staff to be able to use for stating primary school pupils' ADD/ADHD manifestations. The development of the evaluation criteria of ADD/ADHD manifestations and the application of the evaluation scales would improve the possibilities to determine this syndrome in Latvia. (Rozentals, 2009). The main task of the integrative (inclusive) school is to provide study and educational activities in accordance with each child's needs. Organizing educational and inclusive work in a general education school, one of the key operating principles is versatile work in child's development. In correction of primary schoolchildren's ADD/ADHD manifestations physicians, psychologists and educators practice and suggest a variety of methods for recovery of these children (Auzins, Hadaponoka, Lapiņa, 2002; Liepiņa, 2008) The data of the analyzed literature show that in different countries all over the world and in Latvia the number of hyperactive children who are unable to focus on the leaming process is increasing every year A variety of medicament, multidisciplinary, psychological and pedagogical correction methods are used in correction of the ADD/ADHD manifestations. Some methods of pedagogical correction for the recovery of hyperactive children are used in work both of global and Latvian teachers and sports professionals. But there is no coherent sequence of complex pedagogic correction methodology, consisting of several separate methods and means that would be creative and interesting for hyperactive children in primary school period described in the scientific and practical literature. A well-known pedagogical correction method and the means used in primary school age children recovery is remedial gymnastics (RG). But the adapted swimming (AS) as the pedagogical correction method and means for child development and strengthening of health is rarely used. A complex use of RG and AS in hyperactive children's recovery could significantly reduce the ADD/ADHD manifestations of primary school pupils. In the scientific literature there are no available theoretically based and practically tested data about the set of adapted physical activities (APA) including RG and AS classes to be used in correction of ADD/ADHD manifestations. Thus, the need for new methodology of pedagogical correction development using APA - remedial gymnastics and adapted swimming was identified. That determined the choice of the thesis topic: "Adapted Physical Activities in Pedagogical Correction for Hyperactive (having ADD/ADHD manifestations) Primary School Pupils." . Mūsdienu strauji dinamiskajā pasaulē arvien biežāk tiek pedagoģiski apzināts un medicīniski noteikts liels skaits bērnu ar iedzimtiem vai iegūtiem attīstības traucējumiem, kas izpaužas kā nepietiekama uzmanība, uzvedības traucējumi, impulsivitāte, trauksme un hiperaktivitāte. Šiem bērniem papildus uzmanības deficītam un hiperaktivitātei sākumskolas periodā novēro arī psihoemocionālās un fiziskās attīstības traucējumus (Holter, 2005; Harvey, Reid, 2005, Winnish, 2005). Uzmanības deficīts ir uzmanības traucējumi, kas raksturojas kā nepietiekama koncentrēšanās spēja. Bērniem, kas cieš no uzmanības deficīta piemīt tikai īslaicīga spēja būt uzmanīgiem, tāpēc viņi nevar ilgāku laiku kaut kam koncentrēties un uzmanību ir viegli novirzīt. Bērni pūlas būt uzmanīgi, jo grib uzdoto izpildīt, bet tas viņiem tomēr neizdodas. Izklaidība un nepietiekama koncentrēšanās spēja manāma visās dzīves jomās. Ieraudzītais ir jāaizskar un jāizpēta, bet tikai tik ilgi, kamēr nav pamanīts kaut kas jauns. Viņi nespēj koncentrēties rotaļām un darbībai, jo jauni iespaidi nemitīgi novērš uzmanību. Izklaidība un uzmanības traucējumi vērojami arī, pildot mājas uzdevumus, kā arī citās nodarbībās. Turklāt traucē tas, ka bērni savas lietas allaž noliek nepareizā vietā un pazaudē, tāpēc pastāvīgi kaut ko meklē - kļūst nemierīgi un hiperaktīvi (Kraft, 2000; Blocs, Konatser, Lepore, 2000; Rozentāls, 2009). Hiperaktivitāte ir bērnu uzvedības traucējumu veids, kam raksturīga pārmērīga aktivitāte, neuzmanība, impulsivitāte, uzbudināmība un vāja kustību koordinācija neatbilstoši bērna vecuma psihiskajai attīstībai. Šo izpausmju pamatā ir ģenētiska, un neiroloģiska rakstura izcelsme, kā arī sociālie un vides apstākļi. Hiperaktīvajiem bērniem rodas grūtības mācībās, agresīva un antisociāla uzvedība, kā arī zema pašcieņa un pašapziņa. Viņiem ir grūtības saskarsmē ar vienaudžiem, vecākiem un skolotājiem. Neveltot šādiem bērniem pietiekamu uzmanību, viņiem veidojas izolētības izjūta. Šie bērni kompensē savu stāvokli ar demonstratīvi nepieņemamu uzvedību un asociālu rīcību. Tas ietekmē gan intelektuālo, gan emocionālo, gan gribas sfēru, tādējādi arī bērna fizisko attīstības līmeni, un līdz ar to arī viņa personības attīstību kopumā (Liepiņa, 2003, 2008). Hiperaktīvajiem bērniem novēro traucētu vai kavētu psihoemocionālo, sociālo un fizisko attīstību. Latvijas vispārizglītojošās skolās būtu nepieciešams apzināt bērnus ar uzmanības deficīta un hiperaktivitātes sindroma (UDHS) izpausmēm, kā arī skolēnus ar uzmanības deficīta sindromu (UDS) bez hiperaktivitātes, un sniegt viņiem atbalstu, kā arī vispusīgu atveseļošanu. R.Barklajs (1982, 1990, 1998) savos pētījumos uzsver, ka hiperaktivitātes impulsivitāte ir vienīgi atsevišķa UDHS izpausme, kas izriet no kopējiem uzvedības traucējumiem. Pamatojoties uz šo autora koncepciju, UDS un UDHS nav nošķirti, bet ir aplūkojami vienlaikus - UDS/UDHS. Pēc G.Rozentāla (2009) apkopotajiem datiem, izvērtējot UDS/UDHS izplatību pasaulē skolas vecuma bērniem, ir noteikts, ka uzmanības deficīts un hiperaktivitāte vidēji ir 5-13% no visiem skolas vecuma bērniem. Augstāks UDS/UDHS līmenis ir novērots ASV, Austrālijā, Vācijā un citās Eiropas valstīs (Dalton, 2000; Blocs 2003; Harvey, Reid, 2005; Verduin, Abikoff, Kurtz, 2008). Latvijā XX gadsimta vidū uzmanības deficītu un hiperaktivitātes sindromu slimību klasifikatorá definēja kā minimālu smadzeņu disfunkciju (MSD). XX gadsimta beigās līdz ar Latvijas neatkarības atjaunošanu slimību klasifikatorā MSD tika definēta kā uzmanības deficīta sindroms (UDS) un uzmanības deficīta sindroms ar hiperaktivitāti (UDHS). Bērnu vecākiem psiholoģiski ir vieglāk pieņemt, ka viņu bērniem ir UDS/UDHS, nevis MSD (Rozentāls, 2009). Līdz ar definējuma maiņu ir izmainījusies izpratne par ST sindroma cēlonsakarībām. Tagad arī mediķi un pedagogi lielāku uzmanību velta bēmu uzvedības problēmām, kas ir slimības sekas, mazāk pievēršoties smadzeņu funkciju traucējumiem (Ясюкова, 2009). Ar šī sindroma definējuma maiņu Latvijas skolās bērni ar UDS/UDHS simptomiem bieži tiek uzskatīti par neaudzinātiem un pedagoģiski ielaistiem. Latvijas sākumskolas skolēni ar UDS/UDHS izpausmēm arvien biežāk mācās vispārizglītojošās skolās pēc vispārizglītojošās skolas bāzes programmas, kuru apgūt viņiem sagādā grūtības, ko nevar saukt par skolēnu ar īpašajajām vajadzībām integrēšanu vispārējā izglītības iestādē. Skolā atbildību par bērnu izglītošanu un attīstību uzņemas pedagogi, kuriem ne vienmēr ir attiecīgās zināšanas par UDS/UDHS raksturīgākajām izpausmēm un to noteikšanu. Tādēļ ir nepieciešams skolas atbalsta personāls, ko veido rehabilitācijas komanda (medicīnas māsa, logopēds, sociālais pedagogs, fizioterapeits, psihologs un neirologs), kas var sniegt atbalstu skolēniem ar UDS/UDHS izpausmēm, savlaicīgi nosakot slimības izpausmes un pēc vajadzības piedāvājot to korekciju. Latvijas Vispārējās izglītības likumā ir noteiktas speciālās izglītības pamatnostādnes (VIII nodaļa, SI, 1999). Šīs koncepcijas realizēšanai ir izstrādātas izglītības attīstības pamatnostādnes 2007.-2013. gadam (LR MK Nr.742., 2006), kas ietver ļoti plašu pamatizglītības un speciālās izglītības problēmu spektru, t.i., gan par izglītojamo ar īpašajām vajadzībām integrāciju vispārējās izglītības iestādēs, gan par viņu uzņemšanu speciālajā izglītības iestādē, kā arī par visu bērnu tiesībām uz izglītību, (Liepiņa, 2008). Pētījumi liecina par to, ka daudzās pasaules valstīs, tai skaitā arī Latvijā, vispārizglītojošās skolās arvien pieaug to sākumskolas skolēnu skaits, kuriem ir vērojamas UDS/UDHS izpausmes. Ja Latvijā pēc IZM datiem 2008/2009.m.g., vispārizglītojošās skolās mācījās 236 223 bērni, tad, no 12 līdz pat 23 tūkstošiem skolas vecuma bērnu ir iespējamas UDS/UDHS izpausmes (Rozentāls, 2009; Rumba-Rozenfelde, 2009). Zinātniskajā un praktiskajā literatūrā nav pietiekamu ziņu par izstrādātiem vai adaptētiem diagnostikas kritērijiem vai vērtēšanas skalām, ko skolas pedagogi un atbalsta personāls varētu izmantot UDS/UDHS izpausmju noteikšanā sākumskolas skolēniem. UDS/UDHS izpausmju vērtēšanas kritēriju izveidošana un novērtējuma skalu pielietošana Latvijā uzlabotu šī sindroma noteikšanas iespējas. (Rozentāls, 2009). Integratīvās (iekļaujošās) skolas galvenais uzdevums ir nodrošināt mācību un audzināšanas darbu atbilstoši katra bērna vajadzībām. Organizējot izglītojošo un iekļaujošo darbu vispārizglītojošā skolā, viens no galvenajiem darbības principiem ir vispusīgs darbs bērna attīstībā. UDS/UDHS izpausmju korekcijā sākumskolas skolēniem, mediķi, psihologi un pedagogi praktizē un iesaka dažādas šo bērnu atveseļošanas metodes (Auziņš, Hadanonoka, Lapiņa, 2002; Liepiņa, 2008). Analizētās literatūras dati liecina, ka dažādās pasaules valstīs un arī Latvijā ar katru gadu palielinās hiperaktīvo bērnu skaits, kuri nespēj koncentrēt uzmanību mācību procesā. UDS/UDHS izpausmju korekcijā tiek pielietotas dažādas medikamentozās, multidisciplinārās, psiholoģiskās un pedagoģiskās korekcijas metodes. Atsevišķas pedagoģiskās korekcijas metodes hiperaktīvo bērnu atveseļošanai tiek pielietotas gan pasaules, gan Latvijas pedagogu un sporta speciālistu darbā. Bet secīgi saskaņotas kompleksas metodikas pedagoģiskajā korekcijā, ko veidotu vairākas atsevišķas metodes un līdzekļi, kas būtu radoša un interesanta hiperaktīvajiem bērniem sākumskolas periodā, zinātniskajā un praktiskajā literatūrā aprakstīta nav. Labi pazīstama pedagoģiskās korekcijas metode un līdzeklis sākumskolas vecuma bērnu atveseļošanā ir ārstnieciskā vingrošana (AV). Bet pielāgoto peldēšanu (PP), kā pedagoģiskās korekcijas metodi un līdzekli bērnu attīstībai un veselības nostiprināšanai, izmanto reti. AV un PP kompleksā pielietošana hiperaktīvo bērnu atveseļošanā iespējams būtiski mazinātu UDS/UDHS izpausmes sākumskolas skolēniem. Par pielāgoto fizisko aktivitāšu (PFA) kopumu, kurā būtu iekļauta AV un PP nodarbību izmantošana UDS/UDHS izpausmju korekcijā, pieejamajā zinātniskajā literatūrā nav teorētiski pamatotu un praktiski pārbaudītu datu. Tādējādi tika apzināta nepieciešamība par jaunas pedagoģiskās korekcijas metodikas izveidi, kurā izmantotas PFA - ārstnieciskā vingrošana un pielāgotā peldēšana, kas noteica promocijas darba tēmas izvēli: “Pielāgotās fiziskās aktivitātes pedagoģiskajā korekcijā hiperaktīvajiem (ar UDS/UDHS izpausmēm) sākumskolas skolēniem".