Ergoterapeitu pieredze un subjektīvs kompetenču novērtējums darbā ar cilvēkiem ar kompleksām traumām Latvijā: izaicinājumi un attīstības vajadzības

Abstract

Aktualitāte: Ergoterapeiti praksē bieži sastopas ar cilvēkiem, kuru funkcionālās grūtības sakņojas kompleksās traumās (Mason and Stagnitti, 2022). Šādas traumas var ietekmēt cilvēka funkcionēšanu (Ford un Courtois, 2020). Lai terapija būtu efektīva, ergoterapeitam jāspēj atpazīt traumas sekas un pielāgot pieeju atbilstoši klienta vajadzībām (van der Kolk, 2015). Starptautiskā literatūra uzsver ergoterapijas nozīmi darbā ar šo mērķa grupu, tomēr Latvijā joprojām trūkst datu par to, kā ergoterapeiti paši izprot savu profesionālo gatavību šāda veida praksei. Tāpēc nepieciešams noskaidrot, kā viņi vērtē savas kompetences un identificē izaicinājumus un profesionālās attīstības vajadzības darbā ar kompleksu traumu skartiem cilvēkiem. Pētījuma mērķis: noskaidrot Latvijas ergoterapeitu profesionālo pieredzi darbā ar cilvēkiem, kuri ir piedzīvojuši kompleksas traumas, pievēršot uzmanību tam, kā ergoterapeiti subjektīvi uztver un novērtē nepieciešamas zināšanas un kompetences šajā jomā, kā arī kādus izaicinājumus un profesionālās vajadzības viņi identificē saistībā ar darbu ar šo mērķa grupu. Pētījuma metodes: tika veikts kvalitatīvs, fenomenoloģisks pētījums, īstenojot daļēji strukturētas intervijas ar astoņiem Latvijas ergoterapeitiem. Interviju laikā dalībnieki stāstīja par savām atziņām un praktisko pieredzi. Iegūtie dati tika analizēti, izmantojot saturisko (tematisko) analīzi, lai izceltu galvenās tēmas par pieredzi, zināšanām, kompetencēm un attīstības vajadzībām traumas kontekstā. Pētījuma rezultāti: pētījuma rezultāti atklāja, ka lielākajai daļai Latvijas ergoterapeitu trūkst specifisku zināšanu un prasmju darbā ar kompleksas traumas pieredzējušiem klientiem. Respondenti norādīja uz izpratnes trūkumu, vadlīniju neesamību un izteiktu vajadzību pēc mērķtiecīgas izglītības un metodoloģiskā atbalsta. Secinājumi: Latvijas ergoterapeiti izjūt nepieciešamību pēc padziļinātām zināšanām un metodēm darbā ar kompleksu traumu skartiem klientiem. Traumas informētā pieeja praksē tiek pielietota fragmentāri, pārsvarā balstoties uz individuālu pieredzi. Lai nodrošinātu kvalitatīvu rehabilitāciju, būtiski ir pilnveidot gan izglītības saturu, gan profesionālās vadlīnijas šajā jomā.Topicality: In practice, occupational therapists (OT) frequently work with clients whose functional difficulties are rooted in complex trauma (Mason and Stagnitti, 2022). Such trauma can significantly impact a person’s overall functioning (Ford and Courtois, 2020). For therapy to be effective, OT must be able to recognize the effects of trauma and adapt their approach to the client’s individual needs (van der Kolk, 2015). International literature emphasizes the important role of occupational therapy in working with this target group; however, in Latvia, there is still a lack of data on how OT themselves perceive their professional preparedness for such practice. Therefore, it is necessary to explore how they evaluate their competencies and identify the challenges and professional development needs in working with people affected by complex trauma. The aim of the study: to explore the professional experience of Latvian OT in working with people who have experienced complex trauma, focusing on how therapists subjectively perceive and evaluate knowledge and competencies in this field, as well as the challenges and professional development needs they identify in working with this target group. Reaserch methods: a qualitative research approach with a phenomenological design was applied. Semi-structured interviews were conducted with eight occupational therapists practicing in Latvia. During the interviews, participants shared their insights and practical experiences. The collected data were analyzed using thematic content analysis to identify key themes related to experience, knowledge, competencies, and development needs in the context of trauma. Results: most Latvian OT lack specific knowledge and skills in working with clients who have experienced complex trauma. Participants pointed to a limited understanding of the issue, a lack of guidelines, and a strong need for targeted education and methodological support. Conclusions: Latvian OT express a clear need for more in-depth knowledge when collaborating with individuals affected by complex trauma. Trauma-informed approaches applied only fragmentarily, based on individual professional experience. To ensure high-quality rehabilitation, it is essential to improve both educational content and professional guidelines in this field.