Psiholoģiskās noturības, pašpalīdzības stratēģiju un psiholoģiskā distresa rādītāju saistība studentiem

Abstract

Šī maģistra darba mērķis bija noskaidrot studentu psiholoģiskās noturības, pašpalīdzību stratēģiju un psiholoģiskā distresa rādītāju saistību studentu izlasē. Metode. Pētījumā piedalījās 486 respondenti vecumā no 18 līdz 60 gadiem (M = 27.34, SD = 9.60). No kopējā respondentu skaita 67,7% (N = 329) bija sievietes un 32,3% (N = 157) bija vīrieši. Dalībnieku iekļaušanas kritērijs bija students vecumā no 18 līdz 69 gadiem. Instrumentārijs. Respondenti sniedza demogrāfiskos datus, norādot dzimumu, vecumu, izglītības līmeni, nodarbinātību un izglītības tematisko grupu, kā arī aizpildīja Keslera psiholoģiskā distresa skalu (Kesller et al., 2002), Pašpalīdzības stratēģiju aptauju (Mārtinsone u.c. 2021) un Konores–Deividsona psiholoģiskās noturības skalu (Connor & Davidson, 2003). Rezultāti. Pastāv statistiski nozīmīga saistība starp Psiholoģiskās noturības rādītājiem, Pašpalīdzības stratēģijām un psiholoģisko distresu. Biežāka iesaiste pašpalīdzības aktivitātēs ir saistīta ar zemāku psiholoģiskā distresa izpausmi. Psiholoģiskā noturība statistiski nozīmīgi negatīvi prognozē psiholoģisko distresu. Tāpat tika konstatēts, ka psiholoģiskā noturība statistiski nozīmīgi pozitīvi prognozē pašpalīdzības stratēģiju lietojumu, kā arī pašpalīdzības stratēģiju pielietošana pozitīvi prognozē psiholoģisko distresu, bet psiholoģiskā noturība neveic mediatora lomu attiecībā starp pašpalīdzības stratēģijām un psiholoģisko distresu. Psiholoģiskās noturības kopsumma un tās apakšskalās emociju un domāšanas regulācija, pašefektivitāte, optimisms, spēja tikt galā ar grūtībām strādājošie studenti uzrādīja statistiski nozīmīgi augstākus rezultātus. Nestrādājošie studenti uzrāda nedaudz augstāku distresa līmeni. Secinājumi. Augstāki Psiholoģiskā noturības rādītāji ir saistīti ar zemāku psiholoģisko distresu. Augstāki Psiholoģiskās noturības rādītāji ir saistīti ar Pašpalīdzības stratēģiju praktizēšanu - Profesionālā attīstība, Rūpes par labizjūtu un dzīves līdzsvara uzturēšana, Kolēģu un sociālais atbalsts. Studentu izlasē pastāvēja statistiski nozīmīga saistība starp psiholoģiskās noturības rādītājiem, pašpalīdzību stratēģiju rādītājiem un psiholoģiskā distresa. Tie pētījuma dalībnieki, kuri uzrādīja augstākus psiholoģiskās noturības rādītājus, uzrādīja zemākus rādītājus psiholoģiskā distresa kopskalā. Tie pētījuma dalībnieki, kuri uzrādīja augstākus psiholoģiskās noturības rādītājus, uzrādīja arī augstākus rādītājus pašpalīdzības kopskalā, pašpalīdzības stratēģijās – profesionālā attīstība, dzīves līdzsvara uzturēšana, sociālo un kolēģu atbalsts un rūpes par labizjūtu. Strādājošie studenti uzrādīja statistiski nozīmīgi augstākus psiholoģiskās noturības un pašpalīdzības stratēģiju rādītājus, īpaši tādās jomās kā profesionālā attīstība, laika plānošana un dzīves līdzsvars.The aim of this master's thesis was to investigate the relationship between psychological resilience, self-help strategies, and psychological distress indicators among a student sample. Method. The study involved 486 participants aged between 18 and 60 years (M = 27.34, SD = 9.60). Of the total number of respondents, 67.7% (N = 329) were female and 32.3% (N = 157) were male. The inclusion criterion was being a student aged between 18 and 69 years. Instruments. Respondents provided demographic data including gender, age, level of education, employment status, and field of study. Additionally, they completed the Kessler Psychological Distress Scale (Kessler et al., 2002), the Self-Help Strategies Questionnaire (Mārtinsone et al., 2021), and the Connor–Davidson Resilience Scale (Connor & Davidson, 2003). Results. There was a statistically significant relationship between psychological resilience, self-help strategies, and psychological distress. More frequent engagement in self-help activities was associated with lower levels of psychological distress. Psychological resilience significantly negatively predicted psychological distress. It was also found that psychological resilience significantly positively predicted the use of self-help strategies, and self-help strategies, in turn, positively predicted psychological distress. However, psychological resilience did not function as a mediator between self-help strategies and psychological distress. Students who were employed reported significantly higher scores in total psychological resilience and its subscales—emotional and cognitive regulation, self-efficacy, optimism, and ability to cope with difficulties. Non-working students showed slightly higher levels of distress. Conclusions. Higher levels of psychological resilience are associated with lower psychological distress. Higher resilience is also linked to the use of self-help strategies—specifically professional development, well-being practices, and maintaining life balance, as well as social and peer support. There was a statistically significant relationship between indicators of psychological resilience, self-help strategies, and psychological distress. Participants who reported higher levels of psychological resilience showed lower scores in psychological distress and higher scores in self-help strategies, particularly in the domains of professional development, life balance, social and peer support, and self-care. Working students demonstrated significantly higher levels of psychological resilience and use of self-help strategies, especially in the areas of professional development, time management, and life balance.