Dzīvesspēka rādītāju un pašpalīdzības stratēģiju saistība pieaugušajiem

Abstract

Cilvēkiem bieži nākas saskarties ar dažādiem psiholoģiskiem izaicinājumiem (World Health Organization, 2024), un pētījumi norāda uz emocionālā stresa pieaugumu pēdējo desmitgažu laikā (Piao, Xie & Managi, 2024). Tas aktualizē dzīvesspēka nozīmi – spēju atgūt līdzsvaru un atjaunoties pēc stresa (Smith et al., 2008). Viens no efektīviem veidiem, kā cilvēki cenšas stiprināt dzīvesspēku, ir pašpalīdzības stratēģiju izmantošana. Bakalaura darba mērķis ir noskaidrot saistību starp dzīvesspēka rādītājiem un pašpalīdzības stratēģijām pieaugušajiem. Tiek analizēti divi pētījuma jautājumi: (1) Vai pastāv saistība starp dzīvesspēka rādītājiem un pašpalīdzības stratēģiju kopējo pielietojumu pieaugušajiem?; (2) Vai pastāv saistība starp dzīvesspēka rādītājiem un dažādām pašpalīdzības stratēģijām pieaugušajiem? Pētījumā piedalījās 130 respondenti (M = 40,73; SD = 13,99), no kuriem 85,4% ir sievietes (n = 111). Iekļaušanas kritērijs ir vecums no 18 gadiem. Tika izmantota demogrāfiskā aptauja, Īsā dzīvesspēka skala (The Brief Resilience Scale, Smith, 2008; adaptāciju latviešu valodā veica G. Freimane, 2010), kā arī Pašpalīdzības stratēģiju aptauja (PPS; A. Mārtinsone, V. Perepjolkina un A. Ruža, 2021). Datu vākšana notika tiešsaistē. Dalība bija brīvprātīga, anonīma un bez laika ierobežojuma. Rezultāti norāda, ka starp dzīvesspēka rādītājiem un kopējo pašpalīdzības stratēģiju izmantošanu pieaugušo vidū nav konstatēta statistiski nozīmīga saistība. Rezultāti atklāj, ka pastāv statistiski nozīmīga pozitīva saistība starp dzīvesspēka rādītājiem un rekreācijas pasākumu izmantošanu (rs = 0,254, p = 0,004), un vāja negatīva saistība ar garīgām reliģiskām praksēm (rs = −0,183, p = 0,037). Secināts, ka kopējais pašpalīdzības stratēģiju rādītājs apvieno pārāk daudz dimensiju, lai atklātu statistiski nozīmīgu korelāciju. Respondenti, kuri biežāk iesaistās rekreācijas aktivitātēs, uzrādīja augstāku subjektīvo dzīvesspēka rādītāju. Tajā pašā laikā indivīdi, kuri ciešāk iesaistīti garīgajās reliģiskajās praksēs, mēdz novērtēt savu dzīvesspēku nedaudz zemāk. Rezultātus var pielietot veselības aprūpes un psiholoģiskās palīdzības programmās, regulāri iesaistot klientus rekreācijas pasākumos. Savukārt, konsultējot klientus ar izteiktu reliģisku aktivitāti, nepieciešams individuāli izvērtēt, kā šīs prakses ietekmē klientu.Individuals frequently encounter diverse psychological challenges (World Health Organization, 2024), and research indicates an increase in emotional stress over recent decades (Piao, Xie & Managi, 2024). This highlights the importance of resilience—the ability to regain balance and recover after stress (Smith et al., 2008). One effective approach to enhancing resilience involves the use of self-help strategies. The aim of this study is to examine the relationship between resilience indicators and self-help strategies in adults. Two research questions are addressed: (1) Is there a relationship between resilience indicators and overall use of self-help strategies? (2) Is there a relationship between resilience indicators and specific types of self-help strategies? The study involved 130 respondents (M = 40,73; SD = 13,99), 85.4% of whom were women (n = 111). The inclusion criterion being at least 18 years old. A demographic questionnaire, the Brief Resilience Scale (Smith, 2008; Latvian adaptation by G. Freimane, 2010), and the Self-care Strategy Survey (PPS; A. Mārtinsone, V. Perepjolkina, & A. Ruža, 2021) were used. Data were collected online. Participation was voluntary, anonymous, and not time-limited. The analysis showed no statistically significant relationship between overall resilience indicators and general use of self-help strategies. However, the results revealed a statistically significant positive relationship between resilience indicators and participation in recreational activities (rs = 0,254, p = 0,004), and a weak negative relationship with spiritual religious practices (rs = −0,183, p = 0,037). It was concluded that the general self-help strategy score may have been too broad to reveal statistically significant associations. Respondents who engaged more frequently in recreational activities reported higher perceived resilience, while those with greater involvement in spiritual-religious practices tended to report slightly lower resilience levels. These insights can inform healthcare and psychological support programs by emphasizing the potential value of recreational activities in promoting resilience. When working with individuals strongly involved in spiritual-religious practices, it is recommended that practitioners assess the personal meaning and psychological impact of such practices on well-being.