Latvijā praktizējošo audiologopēdu pieredze darbā ar disfāgijas pacientiem

Abstract

Pētījuma nosaukums: Latvijā praktizējošo audiologopēdu pieredze darbā ar disfāgijas pacientiem Pētījuma mērķis: Izpētīt Latvijā praktizējošo audiologopēdu pieredzi darbā ar disfāgijas pacientiem, noskaidrot galvenos izaicinājumus un iejaukšanās metodes. Pētījuma metodes: Pētījumā tika izmantota kvalitatīvā pētniecības pieeja, veicot individuālas, strukturētas intervijas ar sešiem audiologopēdiem, kuri ir sertificēti un strādā Latvijā. Intervijas tika veikts izmantojot videokonferenču platformas Zoom un Google Meet. Datu analīzē tika izmantotas programmas Microsoft Word un Miro Board. Rezultāti: Pētījuma rezultāti atklāja, ka audiologopēdi bieži sastopas ar dažādiem izaicinājumiem, strādājot ar disfāgijas pacientiem, piemēram, speciālistu nepieejamību, komunikācijas šķēršļiem un organizatoriskām problēmām. Tika identificēti gan pozitīvi, gan negatīvi aspekti darbā ar pacientiem, piemēram, nepieciešamība pēc labākas sadarbības ar citiem speciālistiem un uzlabotas resursu pieejamības. Tika arī uzsvērta agrīnas iejaukšanās nozīme un tās ietekme uz pacienta aprūpi. Secinājumi: Latvijā praktizējošo audiologopēdu pieredze darbā ar disfāgijas pacientiem ir atšķirīga, ir nepieciešamība pēc plašākas izglītības un resursiem, lai uzlabotu ārstēšanu. Agrīna iejaukšanās ir būtiska disfāgijas pacientu aprūpē, uzlabojot ārstēšanas rezultātus un novēršot veselības problēmas. Audiologopēdi izmanto dažādas metodes un instrumentus, taču ir nepieciešams uzlabot to pieejamību un apmācību šiem rīkiem. Resursu un atbalsta trūkums apgrūtina darbu ar smagiem pacientiem, tādēļ nepieciešama lielāka sadarbība un piekļuve tehnoloģijām.Title of the study: Experience of speech-language pathologists practising in Latvia with dysphagia patients Aim of the study: To investigate the experience of speech-language pathologists practising with dysphagia patients in Latvia, to identify the main challenges and intervention methods. Methods: The study used a qualitative research approach, conducting individual structured interviews with six audiologists who are certified and working in Latvia. The interviews were conducted using video conferencing platforms Zoom and Google Meet. Microsoft Word and Miro Board were used for data analysis. Conclusions: The experience of speech-language pathologists practising in Latvia with dysphagia patients varies and there is a need for more education and resources to improve treatment. Early intervention is essential in the care of dysphagic patients, improving treatment outcomes and preventing health problems. Speech-language pathologists use a variety of techniques and tools, but there is a need to improve access to and training in these tools. Lack of resources and support makes it difficult to work with difficult patients, so more collaboration and access to technology is needed.