Aleksitīmijas korelācija ar rezidentūras studiju pamatspecialitāti starp ārstiem - rezidentiem Latvijā

Abstract

Ievads. Vairāki pētījumi pagātnē norāda uz saikni starp ārstu personības iezīmēm un izvēlēto specialitāti, tomēr joprojām pastāv būtisks pētījumu trūkums par aleksitīmijas izplatību starp rezidentiem ārstiem un tās iespējamām saistībām ar viņu izvēlēto profesiju. Šī tēma ir nozīmīga, jo aleksitīmija var ietekmēt ārsta-pacienta terapeitiskās attiecības, kā arī potenciāli ietekmēt klīnisko lēmumu pieņemšanu emocionāli sarežģītās situācijās. Mērķis. Šī pētījuma mērķis bija noteikt aleksitīmijas izplatību starp ārstiem rezidentiem Latvijā un izvērtēt tās saistību ar rezidentūras specialitāti un sociodemogrāfiskiem un profesionāliem faktoriem. Metodes. Tika veikts kvantitatīvs, šķērsgriezuma pētījums, balstoties uz anonīmu tiešsaistes aptauju starp ārstiem rezidentiem no divām medicīnas universitātēm Latvijā. Anketa sastāvēja no 28 jautājumiem, kas ietvēra sociodemogrāfiskos un profesionālos faktorus, kā arī Toronto Aleksitīmijas skalu (TAS-20). Datu apstrādei tika izmantotas IBM SPSS un Microsoft Excel programmas, tika pielietota aprakstošā statistika, Pīrsona hi kvadrāta tests un parciālā korelāciju analīze. Rezultāti. 188 respondenti – 46 (24,5%) vīrieši un 142 (75,5%) sievietes – aizpildīja aptauju. Aleksitīmijas izplatība starp medicīnas rezidentiem bija 11,7%, savukārt iespējama aleksitīmija tika norādīta 17% respondentu. Aleksitīmija bija biežāk sastopama ķirurģijas rezidentiem (17,4%), salīdzinot ar ne-ķirurģisku specialitāšu rezidentiem (9,9%), tomēr atšķirība nebija statistiski nozīmīga (p=0,321). Aleksitīmija bija biežāk novērota vīriešiem – 20%, salīdzinot ar sievietēm – 9,8%, lai gan atšķirība nebija statistiski nozīmīga (p=0,234). Netika novērota statistiski nozīmīga atšķirība starp aleksitīmijas izplatību un vecumu (p=0,745), attiecību statusu (p=0,636), universitātēm (p=0,607), vai rezidentūras gadu (p=0,472). No trim visbiežāk pārstāvētajām profesijām pētījumā – ķirurgiem (n=20), ģimenes ārstiem (n=25) un radiologiem (n=29) – zemākā aleksitīmijas izplatība tika novērota radiologiem (6,9%), salīdzinot ar ģimenes ārstiem (16%), savukārt ķirurgiem bija visaugstākā aleksitīmijas izplatība (20%). Secinājumi. Aleksitīmijas izplatība starp pētījuma dalībniekiem atbilst vidējam līmenim sabiedrībā kopumā. Lai gan aleksitīmijas izplatība nebija statistiski nozīmīgi saistīta ar vecumu, dzimumu, attiecību statusu vai specialitāti, ir novērojama tendence, ka ķirurģiskajās profesijās un starp vīriešiem aleksitīmijas izplatības rādītāji ir augstāki. Nepieciešams veikt turpmākus pētījumus, paplašinot pētījumu grupu.Introduction: Several studies in the past have indicated a link between physician personality traits and the specialty they choose, yet there is still a significant lack of research on the prevalence of alexithymia among resident physicians and its possible relationship to their chosen profession. This topic is critical as alexithymia can affect the doctor-patient therapeutic relationship and potentially influence clinical decision-making in emotionally complex situations. Aim. The aim of the study was to determine the prevalence of alexithymia among resident physicians in Latvia and assess its correlations with the residency speciality of the physician and sociodemographic such as age, gender, relationship status, and year of residency. Methods. A quantitative, cross-sectional study based on anonymous web-based survey among resident doctors from 2 medical universities in Latvia was conducted. The questionnaire consisted of 28 questions which included socio-demographic, occupational factors, and the Toronto Alexithymia Scale (TAS-20). Data was processed using IBM SPSS and Microsoft Excel software, applying descriptive statistics, Pearson's chi-square test, and partial correlation analysis. Results. 188 respondents - 46 (24,5%) males and 142 females (75,5%) completed the survey. The prevalence of alexithymia among medical residents was 11,7%, while possible alexithymia was indicated for 17% of the respondents. Alexithymia was more prevalent among surgical residents (17,4%), compared to non-surgical residents (9,9%), however the difference was not statistically significant (p=0,321). Alexithymia was more commonly observed for men - 20%, compared to women - 9,8%, although the difference was not significant (p=0,234). There was no significant difference among alexithymia and age (p=0,745), relationship status (p=0,636), universities (p=0,607), or residency year (p=0,472). Among the 3 most widely represented professions in the study - surgeons (n=20), general practitioners (n=25) and radiologists (n=29) - the lowest alexithymia prevalence was observed among radiologists (6,9%), compared to general practitioners (16%), while surgeons had the highest prevalence (20%). Conclusions. The prevalence of alexithymia among study participants corresponds to the average level in general population. Although the prevalence of alexithymia was not statistically significantly associated with age, gender, relationship status or specialty, there is an observable tendency of higher alexithymia rates among surgical professions and male sex. Further research is needed, expanding the study population.