Intraorālā 3D skenera izmantošana izņemamo totālo protēžu izgatavošanā

Abstract

Šī pētījuma mērķis ir izpētīt 3D intraorālā skenera (IOS) izmantošanas iespējas un efektivitāti izņemamo totālo protēžu (TP) izgatavošanā, salīdzinot tās ar konvencionālajām metodēm. Intraorālie skeneri (IOS) darbojas, izmantojot strukturētu gaismu vai lāzeru, kas projicēts uz mutes audiem, lai iegūtu detalizētu 3D modeli. Šīs tehnoloģijas ļauj uztvert mutes dobuma anatomiju, vienlaikus nodrošinot reāllaika vizualizāciju un ātru datu apstrādi CAD/CAM sistēmās. IOS galvenās priekšrocības ietver pacienta komforta uzlabošanu, samazinātu klīnisko vizīšu skaitu un augstu precizitāti, bet tā ierobežojumi ir mitra, kustīga gļotāda un sarežģītās anatomiskās zonas. Konvencionālā metode izceļas ar rezultātu uzticamību un augstu retensiju, taču tā ir darbietilpīga un laikietilpīga. Konvencionālas metodes fiziskie nospiedumi un okluzālā sakodiena reģistrēšanu var uzskatīt par zelta standartu, īpaši attiecībā uz mīksto audu dinamikas uztveršanu. To atkarība no manuālas izgatavošanas soļiem rada mainīgumu, kas var ietekmēt gala rezultātu. Un otrādi, digitālā metode racionalizē izgatavošanu, vienlaikus samazinot materiālu izšķērdēšanu, bet var neatkārtot sarežģītās anatomiskās detaļas, kas ir svarīgas protēžu retensijai un stabilitātei.The aim of this study is to explore the possibilities and effectiveness of using 3D intraoral scanners (IOS) in the fabrication of complete dentures, comparing them to conventional methods. Intraoral scanners (IOS) operate using structured light or laser projected onto oral tissues to capture a detailed 3D model. This technology enables the recording of oral cavity anatomy while providing real-time visualization and fast data processing in CAD/CAM systems. The main advantages of IOS include improved patient comfort, reduced number of clinical visits, and high precision. However, its limitations involve challenges with moist, mobile mucosa and complex anatomical areas. Conventional methods excel in reliability and achieving high retention, but they are labor-intensive and time-consuming. Conventional methods, including physical impressions and occlusal registration, are considered the gold standard, particularly for their reliability in capturing soft-tissue dynamics. Their reliance on manual fabrication steps introduces variability that can affect the final outcome. Conversely, digital methods streamline the fabrication process and reduce material waste but may fail to replicate the intricate anatomical details critical for denture retention and stability.