Transport traffic noise impact to mental health: depression

Abstract

Ievads: Urbanizācija ir palielinājusi satiksmes trokšņa iedarbības risku uz iedzīvotāju veselību. Satiksmes trokšņa ietekme uz garīgo veselību nav pilnībā izpētīta. Iepriekšējie pētījumi liecina par saistību starp troksni un ar stresu saistītiem traucējumiem un izmaiņām smadzenēs. Devas un reakcijas attiecības starp satiksmes troksni un depresiju joprojām nav pietiekami izpētītas. Metodes: Rakstu atlasei tika veikta sistemātiska meklēšana, izmantojot meklētājrīkus PubMed un Google Scholar atslēgvārdus: troksnis, depresija, garīgā veselība, satiksmes troksnis un urbanizācija. Iekļaušanas kritēriji: recenzēti pētījumi, ne vecāki par 10 gadiem, pētījumi ar kvantitatīviem trokšņa rādītājiem (Lden, Leq, Lnight) un apstiprinātiem depresijas novērtējumiem (PHQ-9, klīniskās diagnozes). Tika apkopoti epidemioloģisko pētījumu, kohortu analīžu un eksperimentālo modeļu dati. Rezultāti: Pastāv devas un reakcijas attiecība: nakts satiksmes troksnis virs 50 dB palielināja depresijas risku par 12–17% (izredzes attiecība: 1,12–1,42). Turklāt, bioloģiskie mehānismi ietver trokšņa izraisītu HPA ass disregulāciju (↑ kortizols), oksidatīvo stresu (↑ ROS prefrontālajā garozā) un miega fragmentāciju (↓ atjaunojošs miegs). Sociāli ekonomiskie faktori palielina risku: zemu ienākumu iedzīvotāji augsta trokšņa līmeņa apgabalos saskārās ar 1,5 reizes lielāku depresijas izredzes attiecību ierobežotās skaņas izolācijas dēļ. Gaisa kuģu un dzelzceļa troksnis uzrādīja nelineāras asociācijas (∩ veida riska līknes), kas liecina par adaptīvu uzvedību ārkārtējas iedarbības gadījumā. Secinājumi: Hronisks satiksmes troksnis ir neatkarīgs depresijas riska faktors, tādēļ ir nepieciešama pilsētu attīstīšanas politika, kurā prioritāte ir trokšņa samazināšana (piemēram, skaņas barjeras, zonējuma likumi) un mērķtiecīga garīgās veselības prevencija neaizsargātām iedzīvotāju grupām. Ir nepieciešami turpmāki garengriezuma pētījumi, lai izpētītu cēloņsakarības ceļus, noturības faktorus un indivīdu paradumus, piemēram, logu atvēršanu vai aizvēršanu u.c..Aim: This literature review investigates the correlation between chronic traffic noise exposure and depression, focusing on biological, psychological, and social pathways, while evaluating the strength of epidemiological evidence. Methods: A systematic search of PubMed and Google Scholar was conducted using keywords noise, depression, mental health, traffic noise, and urbanization. Inclusion criteria prioritized peer-reviewed studies within 10 years of today, employing quantitative noise metrics (Lden, Leq, Lnight) and validated depression assessments (PHQ-9, clinical diagnoses). Data from epidemiological studies, cohort analyses, and experimental models were synthesized. Results: A dose-response relationship exists: nighttime traffic noise above 50 dB increased depression risk by 12–17% (Odds Ratio: 1.12–1.42). Biological mechanisms include noiseinduced HPA axis dysregulation (↑ cortisol), oxidative stress (↑ ROS in prefrontal cortex), and sleep fragmentation (↓ restorative sleep). Socioeconomic factors amplify risk: low-income populations in high-noise areas faced 1.5× higher odds ratio of depression due to limited soundproofing. Aircraft and railway noise exhibited non-linear associations (∩-shaped risk curves), suggesting adaptive behaviours at extreme exposures. Conclusions: Chronic traffic noise is an independent risk factor for depression, necessitating urban policies prioritizing noise reduction (e.g., sound barriers, zoning laws) and targeted mental health interventions for vulnerable populations. Further longitudinal studies are needed to explore causal pathways, resilience factors and habits of individuals for example open window or closed.