The Role of the European Union in Shaping Human Rights Reforms in Serbia During the Enlargement Process

Abstract

Mūsdienu nemierīgajā ģeopolitiskajā klimatā Eiropas paplašināšanās process joprojām ir ļoti aktuāls, īpaši tāpēc, ka tādām valstīm kā Serbija kandidātvalsts statuss ir jau vairāk nekā desmit gadus. Tādejādi, Serbijas ceļš uz dalību Eiropas Savienībā aizvien ir neskaidrs. Eiropas Savienības paplašināšanās politika joprojām ir būtisks mehānisms, lai veicinātu demokrātiskas pārvaldības, tiesiskuma un cilvēktiesību pieņemšanu kandidātvalstīs. Lai gan cilvēktiesību standartu pieņemšana ir nepieciešama, šo tiesību ilgtspējīga aizsardzība praksē ir iespējama tikai tad, ja notiek šo normu patiesa internalizācija. Šajā darbā tiek analizēta Eiropas Savienības nosacījumu piemērošanas loma cilvēktiesību veicināšanā Serbijā, izvērtējot gan iekšējos, gan ārējos apstākļus, kas ietekmē valsts virzību uz dalību Eiropas Savienībā. Darbā secināts, ka, lai gan Serbija formāli ir ieviesusi cilvēktiesību reformas, šo normu praktiskā īstenošana ir nepilnīga, atklājot plaisu starp formālu atbilstību un normu patiesu internalizāciju.In today’s turbulent geopolitical climate, European enlargement process remains highly relevant, especially since countries like Serbia have held candidate status for over a decade. Thus, Serbia’s path towards European Union membership remains uncertain. The European Union enlargement policy remains a crucial mechanism to foster and encourage adoption of democratic governance, rule of law, and human rights in candidate countries. While adoption of human rights standards is necessary, genuine norm internalization is essential to ensure long-term commitment and sustainable protection of these rights in practice. The thesis focuses on the role of European Union conditionality in promoting human rights in Serbia, examining both internal and external factors that shape country’s trajectory towards European Union membership. The thesis concludes that while Serbia has formally adopted human rights reforms, the implementation of these norms in practice is lacking, revealing a gap between formal compliance and genuine norm internalization.