Pirmreizēju un atkārtotu deguna polipu morfopatoģenēzes endotipi. Promocijas darba kopsavilkums

Abstract

Hronisks rinosinusīts (CRS) tiek definēts kā stāvoklis, kas saistīts ar izdalījumiem no deguna, aizlikumu degunā, pilnuma vai spiediena sajūtu sejas rajonā un ožas zudumu ilgāk nekā trīs mēnešus. Hroniska rinosinusīta klasifikācijā izšķir hronisku rinosinusītu ar deguna polipiem (CRSwNP) un hronisku rinosinusītu bez deguna polipiem (CRSsNP). Deguna polipi ir iekaisīgas, labdabīgas masas, ko diagnosticē otorinolaringologs apskates laikā vai arī izmantojot radioloģiskas izmeklēšanas metodes, piemēram, datortomogrāfiju (CT). Deguna polipi parasti rodas aptuveni trešdaļai hroniska rinosinusīta pacientu, un ir ievērojami augstāks slimības izraisītais apgrūtinājums, dzīves kvalitātes pasliktināšanās un ķirurģiskās ārstēšanas apjoms. Deguna polipozes ķirurģiska ārstēšana vēl joprojām ir apgrūtināta, jo aptuveni 40 % gadījumu polipi veidojas atkārtoti. Hroniska rinosinusīta etioloģija vēl aizvien ir neskaidra. Pēdējo gadu laikā mainītā un modernā pieeja CRS izpratnei ir vairāk saistīta ar iekaisuma endotipu klasificēšanu, nevis etioloģijas izskaidrošanu. Jaunākie pētījumi ir saistīti ar citokīnu un citu biomarķieru, kas iegūti no deguna audiem, analīzi un atsevišķu klasteru vai tā saukto endotipu klasificēšanu, izmantojot hierarhisku klasteru analīzi. Endotipu noteikšana tiek uzskatīta kā svarīgs solis pretī individualizētai pacienta ārstēšanai. Šī pētījuma mērķis bija izpētīt iekaisuma, regulējošo, pretiekaisuma citokīnu, antimikrobiālo peptīdu un proliferācijas marķiera Ki-67 relatīvo sastopamību un izplatību hroniska rinosinusīta ar deguna polipiem skartā cilvēka deguna gļotādā, lai klasificētu morfopatoģenētiskos endotipus primāro un atkārtoto deguna polipu veidošanās gadījumā. Pētījuma grupā tika iekļauti 48 paraugi, kas ņemti operācijas laikā no pacientiem ar hronisku rinosinusītu un deguna polipiem. Kontroles grupā tika iekļauti 17 veselas deguna gļotādas paraugi. Audos pēc imūnhistoķīmiskas krāsošanas tika noteikti: interleikīns 1 alfa (IL-1?), interleikīns 4 (IL-4), interleikīns 6 (IL-6), interleikīns 7 (IL-7), interleikīns 8 (IL-8), interleikīns 10 (IL-10), interleikīns 12 (IL-12), proliferācijas marķieris Ki-67 (Ki-67), cilvēka beta defensīns 2 (HBD-2), cilvēka beta defensīns 3 (HBD-3) un katelicidīns LL 37 (LL 37). Tika izmantota puskvantitatīvā skaitīšanas metode, kā arī hierarhiskā klasteru analīze. Lielākā daļa faktoru uzrādīja paaugstinātu klātbūtni saistaudos, bet samazinātu klātbūtni deguna polipu epitēlijā, salīdzinot ar kontroles grupu. Starp faktoriem tika novērotas unikālas korelācijas. Tika identificēti pieci specifiski CRSwNP endotipi ar atšķirīgiem audu faktoru sadalījuma modeļiem. Pirmajam endotipam bija raksturīga mazāk agresīva klīniskā gaita un spēcīga IL-12 klātbūtne, otro endotipu raksturoja agresīvāka klīniskā gaita, palielināta IL-1?, IL-6 un vidēja IL-12 klātbūtne, trešo endotipu raksturoja palielināta IL-8, IL-10 un antimikrobiālo peptīdu LL 37 un HBD-3 klātbūtne, ceturtais endotips līdzīgi demonstrēja palielinātu IL-8, bet samazinātu visu antimikrobiālo peptīdu un IL-7 daudzumu, savukārt piektais endotips demonstrēja spēcīgu IL-8, HBD-3, LL 37 klātbūtni, vidējas IL-12 vērtības un vislielāko IL-4 palielinājumu starp visiem klasteriem. Latvijā visizplatītākais trešais endotips raksturojams ar neitrofilu iekaisumu, paaugstinātu LL 37 un HBD-3 un IL-12 klātbūtni.