Fiziska un psiholoğiska vardarbība pret ārstniecības personālu meatliekamās medicīnas nodaļās

Abstract

Fiziska un mutiska vardarbība pret veselības aprūpē strādājošo personālu ir sasniegusi satraucošu līmeni visā pasaulē. Pasaules Medicīnas asociācija ir atzinusi vardarbību pret ārstniecības personālu par starptautisku krīzi, kas apdraud veselības aprūpes sistēmu pamatus un būtiski ietekmē pacientu veselību (Vento et al., 2020). Pētījuma mērķis: Novērtēt fiziskās un psiholoģiskās vardarbības esamību neatliekamās medicīniskās palīdzības struktūrvienību personālam. Pētījuma metodoloģija: Pētījumā piedalījās 104 respondenti, kas strādā kā ārstniecības personāls X un Y slimnīcu neatliekamās medicīnas nodaļās. Datu ievākšanai tika izmantota Pasaules Veselības Organizācijas izveidot anketa par vardarbību darbavietā veselības aprūpes sektorā. Rezultātu analīzē tika izmantoti Hī Kvadrāta tests un Fišera eksaktais tests savstarpējo sakarību izpētei, kā arī pielietotas biežuma tabulas. Rezultāti: Visbiežāk sastopamais vardarbības veids ir mutiski apvainojumi (78,1%), mazāk no fiziskiem uzbrukumiem (51,4%), iebiedēšanas (36,5%) seksuālas (11,5%) un rasistiskas uzmākšanās (5,8%). Pēc Hī Kvadrāta un Fišera eksaktā testa rezultātiem statistiski nozīmīgas atšķirības starp vardarbības esamību un dzimumu, vecumu vai darba pieredzi nav (P>0,05) . Rezultāti liecina, ka visbiežāk sastopamais varmāka ir pacients. Pētījuma rezultātā tika noskaidrots, ka neskatoties uz izstrādātajām procedūrām par to, kā rīkoties vardarbības gadījumā darbavietā, tikai daļa respondentu zina par to esamību (68,6%), un nedaudz vairāk par pusi no tiem (53,8%) prot tās izmantot. Mazāk par pusi (46,7%) respondentu apgalvo, ka ziņošana par vardarbības incidentiem darbavietā netiek atbalstīta. Secinājumi: Rezultāti liecina, ka vardarbības esamība darbavietā veselības aprūpes sektorā nav atkarīga no personāla dzimuma, vecuma vai darba pieredzes.Physical and verbal violence against healthcare workers has reached alarming level worldwide. The World Medical Association has recognized violence against medical staff as an international crisis that threatens the foundations of healthcare systems and significantly impacts patient health (Vento et al., 2020). Methodology: The study included 104 respondents working as healthcare professionals in the emergency departments of hospitals X and Y. Data collection was conducted using the World Health Organization developed questionary about workplace violence in healthcare sector. For data analysis Chi – square and Fisher’s exact test were used to assess associations, alongside frequency tables. Results: The most commonly reported type of violence was verbal abuse (78,1%), followed by physical assaults (51,4%), intimidation (36,5%), sexual harassment (11,5%) and racist harassment (5,8%). According to the results of the Chi – square and Fisher’s exact tests, there were no statistically significant differences between the occurrence of violence and respondents’ gender, age or work experience (P>0,05). The results show that patients were the most frequent perpetrators. The study found that despite existing workplace procedures on how to respond to violence, only a portion of respondents (68,6%) were aware of them, and just over half of those (53,8%) knew how to apply them. Less than half (46,7%) of respondents stated that reporting workplace violence incidents is supported. Conclusions: The results indicate that the occurrence of workplace violence in the healthcare sector is not dependent on staff gender, age or experience.