Fiziskā rekreācija 45-55 gadus vecu cilvēku labsajūtas uzlabošanai. Promocijas darbs

dc.contributor.advisorGrants, Juris
dc.contributor.authorKundziņa, Ieva
dc.date.accessioned2025-05-06T10:55:47Z
dc.date.available2025-05-06T10:55:47Z
dc.date.issued2015
dc.descriptionPromocijas darbs izstrādāts Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijā no 2010. līdz 2014. gadam. Aizstāvēšana: Sporta zinātnes promocijas padomes atklātā sēdē 2015. gada 22. janvārī plkst. 15.00 Rīgā, Brīvības gatvē 333, 205. auditorijā.lv_LV
dc.description.abstractMūsdienu sabiedrība ir tehnoloģiski augsti attīstīta. Ātrā zinātnes un tehnoloģijas sasniegumu integrācija modernā cilvēka dzīvē pavērusi iespēju augstākiem dzīves standartiem un uzlabotai dzīves kvalitātei, kas dažādos veidos ietekmē cilvēka dzīvesveidu. Rietumvalstu sabiedrības kļūst arvien vairāk urbanizēta, cilvēku darbs kļūst mazāk saistīts ar zemkopību, lauksaimniecību, lopkopību. Cilvēkiem nepieciešamība kustēties strauji samazinās, un būtībā, var apgalvot, ka fiziskā aktivitāte cilvēka ikdienā izzūd. Divdesmitā gadsimta otrajā pusē uzmanība tika pievērsta fizisko aktivitāšu un veselības stāvokļa epidemioloģijai un daudzās valstīs nepietiekama fiziskā aktivitāte jeb hipodinamija ir atzīta kā svarīga un, nu jau globāla sabiedrības veselības problēma. Nepietiekamai fiziskai aktivitātei un tās trūkumam ir nelabvēlīgs iespaids uz cilvēka veselību, jo viena no cilvēka pamatvajadzībām ir - kustība. Fiziskā aktivitāte ietver sevī ne tikai sabiedrības veselību, bet arī aizsargā apkārtējo vidi un ir kā ieguldījums nākamajām paaudzēm (Biddle, Mutrie, 1991, 2002, 2007). Promocijas darba tēmas izvēle pamatojama ar mazkustīga dzīvesveida izplatības strauju pieaugumu, skarot arvien vairāk cilvēku, un radot nopietnas sekas uz sabiedrības veselību kopumā. Salīdzinot Eirobarometra 2010. un 2014. gadā publicētos datus, vecuma grupā no 40-54 gadiem par 4 procentpunktiem ir pieaudzis to cilvēku skaits, kas ar fiziskajām aktivitātēm nenodarbojas vispār (Eurobarometer, 2010, 2014). Fiziskai aktivitātei ir svarīga ietekme uz veselību jebkurā vecumā. Viens no veselības ietekmējošajiem faktoriem ir fizisko aktivitāšu, kurās persona iesaistās ikdienā, daudzums, ilgums un intensitāte. Parasti palielinoties vecumam, fiziskās aktivitātes apjomi samazinās, taču tā nenotiek ar cilvēkiem, kas ar fizisko aktivitāti nodarbojas regulāri, tādēļ ir būtiski motivēt sabiedrību regulārām fiziskām aktivitātēm jebkurā vecuma periodā. Nepietiekama fiziskā aktivitāte traucē normālai organisma darbībai un veicina hronisku enerģijas disbalansu, radot risku, un, veicinot hipokinētiskās saslimšanas, kas ir veselības problēmas, ko izraisījis fizisko aktivitāšu trūkums. Latvijā galvenie saslimstības, invaliditātes un mirstības iemesli ir neinfekcijas slimības. Vairāk nekā pusei no visiem nāves gadījumiem Latvijā cēlonis ir asinsrites slimības un nāves gadījumu biežums, kuru iemesls ir sirds-asinsrites saslimšanas, strauji sāk pieaugt pēc 40 gadu vecuma. Kā viens no riska faktoriem sirds-asinsrites slimību izplatībā ir hipodinamija. Sirds-asinsrites slimību profilaksē svarīgas ir regulāras fiziskās aktivitātes, ievērojot pareizu slodzes intensitāti (60-90 % no maksimālā pulsa); ilgumu (20-60 minūtes); regularitāti (3-5 dienas nedēļā) un iesaistot muskuļu grupas plašā apjoma, veicot ritmiskas un aerobas aktivitātes (Pollock et al, 1990). Dzīves kvalitāte, fiziskā aktivitāte un veselība ir savstarpēji saistīti faktori. Cilvēka veselība ietver sevī gan labsajūtas veicināšanu, gan slimību neesamību. Fiziskai aktivitātei ir fundamentāla nozīme ne tikai fiziskās veselības uzlabošanā, bet arī labsajūtas paaugstināšanā (Biddle, Mutrie, 2002, 2007; Diener, 2009; Ryff, Keyes, 2006; Dierendonck et al, 2008; Garcia et al, 2014; Sylvester et al., 2012; Reed, Buck, 2009; Springer et al, 2011; Ekkekakis, 2003; Ryan, Deci, 2001; Sheldon et al, 1996). Cilvēka ķermenis nav tikai kauli, locītavas un muskuļi; tas nav tikai asins vai citu ķermeņa šķidrumu transportēšanas sistēma. Cilvēkus vienmēr nodarbinājis jautājums par to, kas ir laba dzīve. Bieži vien laba dzīve ir tiešā veidā saistīta ar labsajūtu un laimi. Labsajūta ir dinamisks un daudzpusīgs jēdziens. Literatūrā tiek izdalīti vairāki labsajūtas veidi – fiziskā, sociālā un psiholoģiskā, kā arī dažkārt tiek pieskaitīta “garīgā” labsajūta (Cummins, 1999; Maxwell et al., 2011; Šķestere, 2012). Maksvells, u.c. (Maxwell et al., 2011) sniedz piecus būtiskākos ieteikumus labsajūtas uzlabošanai: socializēšanās, fiziskā aktivitāte, vērīgums, mācīšanās, jaunu prasmju apgūšana un došana. Tāpat kā labsajūtas veidi, arī labsajūtas veicinošie faktori viens otru tiešā mērā ietekmē – socializējoties cilvēks dod un saņem, apmainās ar pieredzi, iepazīst labāk sevi, mācās vērīgumu un citas jaunas prasmes. Visi šie pieci uzskaitītie faktori var tikt realizēti nodarbojoties ar fizisko aktivitāti, tādējādi veicinot labsajūtas līmeni. Laime ir sarežģīts stāvoklis, kam raksturīgas tādas dziļas jūtas kā pārliecība, piepildījums, panākumi, vienotība un drosme. No bioloģijas viedokļa labsajūta un laime nav abstrakti psiholoģijas vai fizioloģijas stāvokļi. Tie ir bioķīmiski procesi, t.i., fiziskā ķermeņa pieredze, un viena no bioķīmiskajām vielām, kas rada laimes sajūtu, ir endorfīni, - endogēnie opioīdi, ko izdala hipofīze un, kas darbojas līdzīgi kā opiāti - morfīns un heroīns, bloķējot sāpju impulsus un, radot tādu relaksētu psiholoģisku stāvokli kā analgēziju, eiforiju. Lai izskaidrotu fizisko aktivitāšu labvēlīgo ietekmi uz labsajūtu, ir izvirzītas vairākas hipotēzes -, piemēram, uzmanības novēršanas hipotēze; pašefektivitātes hipotēze; sociālās mijiedarbības hipotēze; endorfīnu hipotēze. Pētnieki ir atklājuši saistību starp fizisko aktivitāti un paaugstinātu endorfīna līmeni asins plazmā. Beta-endorfīnu izdalīšanās fizisko aktivitāšu laikā ir atkarīga no fizisko aktivitāšu intensitātes un ilguma (Donevan, Andrew, 1987). Piemēram, Pīrss u.c. (Pierce et al, 1993) apgalvo, ka jāsasniedz 70 % no maksimālā skābekļa patēriņa, lai būtiski paaugstinātu endorfīna līmeni asins plazmā. Klīnisko pētījumu rezultāti, kuros mērīts endorfīna līmenis fiziskas slodzes laikā, kā arī pirms un pēc tās, ir pretrunīgi: dažos pētījumos konstatēts būtisks pieaugums, bet dažos ne. Nesakritības procedūrās, definēšanas veidos, kā arī novērojumos ir kavējušas vispāratzītu secinājumu izdarīšanu, un, tā kā atklājumi par endorfīna līmeņa paaugstināšanos ir tik neviennozīmīgi, pētnieki pastāvīgi maina eksperimentālās stratēģijas, meklējot vienotas atbildes par to, kāpēc ķermenis ražo endorfīnus, un par to, kā šie peptīdi darbojas centrālajā nervu sistēmā (Boecker et al, 2010; Stych, Parfitt, 2011; Dishman, O`Connor, 2009; Biddle, Mutrie, 2007; Leuenberger, 2006; Kenneth, 1999; Ekkekakis, 2003; Peluso, 2005; Pierce et al., 1993). Promocijas darbā kā fiziskās aktivitātes veids tiek izvēlēta rekreācija brīvā dabā, jo cilvēku laika pavadīšanas tendences mainās katru gadu, tomēr tām ir kopējas iezīmes – vēlme pamest pilsētu, atrasties dabas tuvumā, vienatnē, atpūsties, izklaidēties un atjaunoties. Rekreācija ir zinātnes nozare, kas pēta cilvēka brīvo laiku un tā izmantošanu. Starp rekreācijas kustību un industriālās sabiedrības attīstību vienmēr pastāvējusi cieša saikne. Lai varētu parādīties tāds jēdziens kā “rekreācija”, civilizācijām ir jāsasniedz noteikts (un parasti visai augsts) ekonomiskās un kultūras attīstības līmenis. Literatūrā atrodams daudz dažādu rekreācijas teoriju, definīciju un izskaidrojumu. Tos nevar iedalīt nekādās skaidrās vai loģiskās kategorijās. Visizplatītākās definīcijas, ko visvairāk pieņem arī rekreācijas pakalpojumu nodrošinātāji, definē rekreāciju vienkārši kā aktivitātes, ko cilvēki veic savā brīvajā laikā (Torkildsen, 1999; Pigram, Jenkins, 2007; Luck, 2008). Cilvēkiem vienmēr bijusi vajadzīga daba, jo mēs esam tās daļa. Tā var sniegt labsajūtas un līdz ar to apmierinājuma sajūtu, izaugsmi, radošumu, līdzsvarotu konkurences sajūtu, rakstura attīstību, prāta spēju attīstību, kā arī fiziskā stāvokļa uzlabošanos, socializēšanos un spēju „tikt galā ar dzīvi”. No tā var secināt, ka, uzlabojot, veicinot un apmierinot cilvēku iesaisti un vajadzības fiziskās rekreatīvās aktivitātēs pareizā slodzes apjomā un intensitātē, uzlabosies viņu labsajūta un dzīves kvalitāte (Clawson, Knetsch, 2011; McLean et al., 2008; Reeder, Brown, 2005; Jenkins, Pigram, 2003).lv_LV
dc.description.sponsorshipPromocijas darbs izstrādāts ar ESF atbalstu projektā “Atbalsts sporta zinātnei” Nr. 2009/0155/1DP/1.1.2.1.2/09/IPIA/VIAA/010 darbības programma „Cilvēkresursi un nodarbinātība” 1.1.2.1.2. apakšaktivitāte „Atbalsts doktora studiju programmu īstenošanai”.lv_LV
dc.formatElectronic
dc.identifier.citationKundziņa, I. 2015. Fiziskā rekreācija 45-55 gadus vecu cilvēku labsajūtas uzlabošanai: promocijas darbs: apakšnozare – sporta teorija un vēsture. Rīga: Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmija. https://doi.org/10.25143/prom-rsu-lspa_2015-01_pdlv_LV
dc.identifier.doihttps://doi.org/10.25143/prom-rsu-lspa_2015-01_pd
dc.identifier.other1–126
dc.identifier.urihttps://dspace.rsu.lv/handle/123456789/381449
dc.language.isolv_LV
dc.publisherLatvijas Sporta pedagoģijas akadēmijalv_LV
dc.rightsAttribution-NonCommercial 4.0 International
dc.rightsinfo:eu-repo/semantics/openAccess-
dc.rights.urihttp://creativecommons.org/licenses/by-nc/4.0/
dc.subjectpromocijas darbslv_LV
dc.subjectfiziskā aktivitātelv_LV
dc.subjectrekreācijalv_LV
dc.subjectveselībalv_LV
dc.subjectdzīves kvalitātelv_LV
dc.subjectgarīgā veselībalv_LV
dc.subjectlabsajūtalv_LV
dc.subject.other3.3. veselības un sporta zinātnes; apakšnozare – sporta teorija un vēsturelv_LV
dc.titleFiziskā rekreācija 45-55 gadus vecu cilvēku labsajūtas uzlabošanai. Promocijas darbslv_LV
dc.title.alternativePhysical Recreation to Improve the Well-being of 45-55 Years Old People. Doctoral Thesisen
dc.typeinfo:eu-repo/semantics/doctoralThesis

Files

Original bundle
Now showing 1 - 1 of 1
No Thumbnail Available
Name:
2015-01_Kundzinja-Ieva_PD.pdf
Size:
3.08 MB
Format:
Adobe Portable Document Format