Operēta aizkuņģa dziedzera vēža prognostiskie faktori. Promocijas darba kopsavilkums

Abstract

Pēc Veselības Ekonomikas centra datiem, saslimstība ar aizkuņģa dziedzera vēzi pieaug: 2007. gadā atklāti 360, bet 2010. gadā – 405 gadījumi. Analogu incidences pieaugumu novēro arī citviet pasaulē. Aizkuņģa dziedzera vēža 5 gadu izdzīvotība, pacientam saņemot labāko iespējamo ārstēšanu, t.sk. radikālu ķirurģisku terapiju, ir 15%, bet kopējā aizkuņģa dziedzera vēža grupā 5 gadu izdzīvotība ir tikai 5%, pie tam rezultāti nav būtiski uzlabojušies 30 gadu laikā. Līdz ar to ir būtiski pētīt aizkuņģa dziedzera audzēju bioloģisko potenciālu un to noteicošos mehānismus, lai varētu rast mērķa molekulas iespējamai terapijai un precizēt katra pacienta individuālo prognozi. Pētījuma mērķis ir noteikt potenciāli radikāli operētu aizkuņģa dziedzera duktālu adenokarcinomu (ADDA) un aizkuņģa dziedzera endokrīnu audzēju (AEA) morfoloģisko un imūnhistoķīmisko profilu un šo pacientu prognozi. Materiāli un metodes. Pētījums ir retrospektīvs, uz pierādījumiem balstīts potenciāli radikāli operētu ADDA un AEA morfoloģisks un imūnhistoķīmisks izvērtējums, nosakot 14 morfoloģiskus un 21 imūnhistoķīmiskus parametrus un iekļaujot izdzīvotības analīzi. Datu statistiskai apstrādei tika izmantota aprakstošā un analītiskā metode. Pētījums ir veikts saskaņā ar Helsinku deklarāciju un Rīgas Stradiņa universitātes ētikas komitejas atļauju. Rezultāti. Pētījumā iekļauti 78 potenciāli radikāli operētu ADDA pacientu un 16 AEA pacientu gadījumi. ADDA pacientu vidējais vecums bija 63,4 gadi, AEA pacientiem – 59,4 gadi. ADDA raksturīgas šādas pazīmes: liels audzēja izmērs (vidējais izmērs 3,6 cm), biežs pT3 – 98,7%, pN1 – 67,5%, vidēja vai zema diferenciācijas pakāpe – 46,2% un 35,9% gadījumos attiecīgi, perineirāla invāzija – 87,2% un R1 – 57,5% gadījumos. AEA raksturīgas mazāk agresīvas pazīmes: pT3 – 37,5%, pN1 – 20,0%, R1 – 27,3% gadījumu; visbiežāk tie bija labi diferencēti endokrīni audzēji ar neskaidru potenciālu (56,3%). Salīdzinot neoplastiskās šūnas ar atbilstošiem labdabīgiem audiem, konstatēta CK 20, CK 5/6 un COX-2 jauna ekspresija ADDA gadījumos, bet AEA gadījumos – CK 7, CK 19, p63, vimentīna un COX-2 ekspresija. ADDA audos pastiprinās Ki-67, p53, p21, ciklīna D1, hromogranīna A un vimentīna ekspresija (salīdzinot vidējo pozitīvo šūnu relatīvos daudzumus), bet AEA – Ki-67 un CD44. Savukārt ADDA šūnās samazinās p27, CK 7, CK 19 un CD56 ekspresija. Mediānais izdzīvotības laiks pēc potenciāli radikālas operācijas bija 11,0 mēneši ADDA pacientiem, bet starp AEA pacientiem 2/ 14 pacienti nomira 1 un 15 mēnešus pēc operācijas. Prognostiska nozīme bija audzēja invāzijai lielajos asinsvados (p = 0,013), nekrozei (p = 0,001), paaugstinātai vimentīna (p = 0,002) un CD44 (p = 0,018) ekspresijai, kā arī p27 izzudumam (p = 0,003) ADDA gadījumos. Secinājumi. Potenciāli radikāli operētu aizkuņga dziedzera duktālas adeno-carcinomas pacientu mediānais izdzīvotības laiks ir īss. Diagnostikas brīdī audzējam bieži ir liels izmērs. Šiem audzējiem raksturīga izteikta invazivitāte un izplatība ārpus aizkuņģa dziedzera audiem. Pēc imūnhistoķīmiskā izvērtējuma, prognostiska nozīme ir epiteliāli-mezenhimālai transformācijai, paaugstinātai CD44 ekspresijai un p27 zudumam. Aizkuņģa dziedzera endokrīni audzēji ir mazāk agresīvi, bet uz agresīvu audzēja progresiju un izplatību norāda samazināta E-kadherīna ekspresija, kā arī iegūta CK 19 un vimentīna ekspresija.