Evaluation of Treatment Methods of Ankle Deltoid Ligament, based on Trauma Mechanism

Abstract

Deltoidālā saite ir galvenais mediālās potītes stabilizators, un tā ir bieži nokavēta diagnoze dažādu potītes traumu gadījumos, kas rada nelabvēlīgus rezultātus pacienta potītes funkcionalitātei, ja tā netiek atbilstoši ārstēta. Īpaši pēc potītes lūzumiem nav vienprātības par to, kā novērtēt un pareizi ārstēt deltveida saišu traumas. Lai gan mediālās deltveida saites bojājums ir diezgan reti sastopams, salīdzinot ar sindesmotisko un laterālo sānu saiti, tas tomēr notiek diezgan bieži. Deltveida saišu bojājumi izolētā veidā ir ļoti reti un veido tikai aptuveni 3-4% no visiem potītes saišu bojājumiem. Tāpēc deltveida saišu traumas lielākoties ir daļa no strukturāli un mehāniski sarežģītākā traumu modeļa, kas ir pienācīgi jānovērtē, lai atbilstoši ārstētu. Virspusēji iedalām akūtos un hroniskos deltveida saišu ievainojumos un deltveida saišu ievainojumos potītes lūzumos. Lauge-Hansen klasifikācija klasificē potīšu lūzumus pēc traumas mehānismiem. Īpaši ārējais rotācijas mehānisms, kas ir visizplatītākais traumu mehānisms potītes traumu gadījumos, visvairāk bojā potītes sānu struktūras, taču ir norādīts, ka deltveida saišu plīsumi bijuši lielāki, nekā sākotnēji tika uzskatīts. Tā kā tas nav vienīgais, bet visizplatītākais traumas mehānisms, kas izraisa deltveida saišu bojājumus, kas jau ir novedis pie daudzām kļūdām pārvaldībā un ārstēšanā, es pārskatu literatūru un pētījumus, lai noskaidrotu, kā šie bojājumi tiek ārstēti vislabākajā iespējamajā veidā atkarībā no traumas pamatā esošo mehānismu un vēlas noskaidrot, kāda veida ārstēšana un specifiskas metodes nodrošina pacientiem vislabvēlīgākos rezultātus sāpju rādītāju, funkcionalitātes un komplikāciju ziņā. Šī pētījuma mērķis ir uzsvērt deltveida saišu bojājumu ārstēšanas principus saistībā ar to traumas mehānismiem supinācijas ārējās rotācijas (SER), pronācijas ārējās rotācijas (PER), pronācijas nolaupīšanas (PA) mehānismiem un izdarīt secinājumus par deltveida muskuļu priekšrocībām. saišu labošanas grupas ir salīdzinājušas ar neremontējošām grupām.Literatūras apskatam tika meklētas vairākas datubāzes, izmantojot PubMed, SAGEpub, Science Direct, AO-Trauma Surgery Reference, Clinical Key un Google Scholar zinātniskās datu bāzes. Analīze kopumā ietvēra 293 traumas ar deltveida saišu bojājumiem. No šiem 117 deltveida saišu bojājumiem tika novērsti, bet pārējie 176 palika nesalaboti. Kopumā tika analizēti un salīdzināti pieci zinātniskie raksti, lai izdarītu secinājumus par deltveida saišu atjaunošanas priekšrocībām dažādu traumu mehānismu vidū. Novērtētie mehānismi bija SER, PER un PA traumas. SER tipa ievainojumi ir parādījuši, ka DLR un NDLR ārstēšanas stratēģijas ir drošas un efektīvas, un DLR grupai ir labvēlīgāki funkcionālie rezultāti. PER/PA tipa ievainojumi ir parādījuši augstāku novirzes un turpmāko komplikāciju līmeni, ja DLR ir izslēgts, un labākus funkcionālos rezultātus, kad tiek sasniegts DLR. Kopumā varam apgalvot, ka neatkarīgi no traumas mehānisma mediālas skaidras telpas izpēteThe deltoid ligament is the main stabilizer of the medial ankle and is an often missed diagnosis in different injuries of the ankle resulting in unfavorable outcomes for the patients functionality of the ankle if not treated appropriately. Especially following ankle fractures there’s no consensus over how to assess and properly treat injuries of the deltoid ligament. Even though injury to the medial deltoid ligament is rather rare compared to the syndesmotic and lateral collateral ligament, it still happens fairly often. Deltoid ligament damage in isolated form is very rare and only accounts for approximately 3-4% of all ankle ligament injuries. Therefore deltoid ligament injuries are mostly part of a more structurally and mechanically complex injury pattern that needs to be evaluated properly to be treated accordingly. Superficially we divide into acute and chronic injuries of the deltoid ligament and deltoid ligament injuries in ankle fractures. Lauge-Hansen classification classifies ankle fractures according to the trauma mechanisms. Especially the external rotation mechanism, the most common trauma mechanism in ankle injuries, causes most damage to the lateral structures of the ankle, but it’s stated that deltoid ligament ruptures were higher than first believed. Since it’s not the only, but most common trauma mechanism causing damage to the deltoid ligament that already led to lots of errors in management and treatment I’m reviewing literature and studies to find out how these damages are treated in the best way possible depending on the underlying trauma mechanism and want to find out which type of treatment and specific techniques lead to the most favourable outcomes for patients in terms of pain scores, functionality and complications. The aim of this study is to emphasize on principles of treatment of damage to the deltoid ligament in correlation to their trauma mechanisms of supination external rotation (SER), pronation external rotation (PER), pronation abduction (PA) and draw conclusions what advantages deltoid ligament repair groups have compared to non-repair groups. Several databases were searched through for a literature review using scientific databases of PubMed, SAGEpub, Science Direct, AO-Trauma Surgery Reference, Clinical Key and Google Scholar. The analysis included a total of 293 injuries with deltoid ligament damage. Of these 117 deltoid ligament injuries were repaired while the other 176 remained unrepaired. A total of five scientific articles were analysed and compared to draw conclusions about benefits of deltoid ligament repair among different trauma mechanisms. The evaluated mechanisms were SER, PER and PA traumas. SER type injuries have shown DLR and NDLR treatment strategies as safe and effective, with more favourable functional outcomes for the DLR group. PER/PA type injuries have shown higher rates of misalignment and future complications when DLR is left out and better functional outcomes when DLR is achieved.