Plaukstas pirkstu radītā spēka un to savstarpējās atkarības izmaiņas izometriskos uzdevumos. Promocijas darba kopsavilkums
No Thumbnail Available
Date
2022
Authors
Journal Title
Journal ISSN
Volume Title
Publisher
Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmija
Abstract
Motorā kontrole ir mērķtiecīgas brīvprātīgas kustības ierosināšanas, vadīšanas un gradācijas process (Medical Dictionary for the Health Professions and Nursing). Tā pēta kā nervu sistēma mijiedarbojas ar cilvēka ķermeni un apkārtējo vidi, lai nodrošinātu koordinētas kustības (Latash, 2012). Pēdējo desmitu gadu laikā motorā kontrole ir strauji attīstījusies un atdalījusies no neirofizioloģijas un biomehānikas, kā atsevišķa nozare. Motorās kontroles pirmsākumus var meklēt jau senajā Grieķijā, kur tā laika filozofi un matemātiķi interesējās par cilvēka ķermeņa kustībām un dvēseli, kas tās vada un kontrolē. Laikam ritot, tika izpētīti un saprasti dažādi kustību kontroles mehānismi. Mūsu ēras otrajā gadsimtā ārsts Galens atklāja, ka locītavu kustības kontrolē divi pretēji muskuļu pāri: agonisti un antagonisti. Cilvēka kustību izpēte turpinājās renesanses laikā. Dekarts izvirzīja teoriju, kuras pamatā bija ideja, ka cilvēks sastāv no divām neatkarīgām daļām - ķermeņa un dvēseles (līdzīgi kā to domāja senie grieķi) (Cappozzo & Marchetti, 1992; Latash, 2012). Elektrības esamība cilvēku iekšējos procesos tika atklāta astoņpadsmitā gadsimta beigās, savukārt vācu zinātnieks Flugers deviņpadsmitā gadsimta vidū eksperimentos ar vardēm, kam tika nogrieztas galvas, atklāja, ka muguras smadzenes spēj radīt jēgpilnas un kontrolētas kustības (Verworn, 1907). Tajā pašā laikā amerikāņu zinātnieks Vudvorts izpētīja vienu no pirmajiem secinājumiem par motoro kontroli, ka ātras kustības kontrole sastāv no sākotnējā impulsa un vēlākiem labojumiem. Šī ideja mūsdienās tiek bieži formulēta kā uz priekšu vērstas un atgriezeniskās saites kontroles procesu kombinācija (Elliott et al. 2001). Par motorās kontroles pamatlicēju uzskata krievu zinātnieku Nikolaju Bernšteinu, kurš pierādīja, ka realizējot noteiktu kustības uzdevumu, locītavas nedarbojas neatkarīgi, bet labo viena otras kļūdas. Viņš secināja, ka cilvēka centrālā nervu sistēma nenodrošina unikālu un viennozīmīgu motoro risinājumu, bet izmanto informāciju, ko saņem no perifērijas, lai nodrošinātu precīzāku kustības uzdevuma izpildi. N. Bernšteins izstrādāja lieko brīvības pakāpju ierobežošanas (kinemātiskās un dinamiskās pārpilnības) teoriju – lai realizētu kādu kustības uzdevumu, ir iespējami bezgalīgi daudz risinājumu, tāpēc nevajadzīgās vai liekās brīvības pakāpes jāierobežo un mehāniski jāsasaista. Lielākais N. Bernšteina nopelns - daudzlīmeņu kustību vadīšanas sistēmas teorijas iztrādāšana, kura sastāv no pieciem līmeņiem: paleokinētiskais līmenis, sinerģijas un modeļu līmenis, telpiskā lauka līmenis, darbību līmenis un simboliskas, ļoti koordinētas darbības līmenis, un to apakšlīmeņiem. Šī viņa izstrādātā kustību veidošanas hierarhiskā sistēma joprojām tiek uzskatīta par labāko sistēmu, jo aptver visus centrālās nervu sistēmas darbības līmeņus (Bernstein 1967; Latash, 2012, 2020). Lai arī motorās kontroles pirmsākumi ir meklējami vēl pirms mūsu ēras, tomēr kā atsevišķa zinātnes nozare tā ir noformulējusies salīdzinoši nesen. Tā ir jauna zinātne un tāpēc tajā ir daudz neizpētīta vai nepietiekami izpētīta. Viena no tādām zinātniekus interesējošām tēmām ir cilvēku plaukstas un pirkstu darbības kontrole. Tā ir saistīta ar to, ka, piemēram, insulta vai kādu neiroloģisku slimību rezultātā, cilvēka plauksta ir viena no pirmajām, kas pasliktina savu funkcionālo darbību (Hunter & Crome, 2002). Pirkstu motorika pētniekiem šķiet interesanta arī tāpēc, ka četru pirkstu (rādītājpirksts, vidējais pirksts, zeltnesis un mazais pirkstiņš) saliecējmuskuļi ir divi muskuļi (m. flexor digitorum superficialis (FDS) un m. flexor digitorum profundus (FDP)) un šo pašu pirkstu atliecējmuskulis ir tikai viens (m. extensor digitorum). (Kalbergs, 1973; Knipše, et al., 2020). Pirkstu funkcionalitātes nodrošināšanā piedalās arī citi muskuļi, piemēram, m. extensor digiti minimi vai m. extensor indicis. Pašos pirkstos nav muskuļu, kas tos saliektu vai atliektu. Šie fakti padara pirkstu pētīšanu gan vienkāršāku (kustībā ir iesaistīti salīdzinoši maz muskuļu), gan arī sarežģītāku (pirkstu atšķirības iespējams ir neirālas izcelsmes). Parasti locītavu darbina divi muskuļi ar pretējām darbībām. Šo parādību dēvē par agonista un antagonista koaktivāciju (Smith, 1981). Agonists rada spēku un/vai spēka momentu uzdevuma virzienā, bet antagonists šai darbībai pretojas. Spiežot ar pirkstu galiem, agonists ir ārējais pirkstu locītavas muskulis - FDP - daudzšķiedru muskulis apakšdelmā un četrām cīpslām, kas atrodas četru pirkstu distālajās falangās (Kalbergs, 1973; Knipše, et al., 2020). Šis parāda to, ka jau no dabas pirksti ir savstarpēji saistīti, ko motorā kontrole tikai pēdējos divdesmit gadus ir padziļinātāk sākusi pētīt. Mūsu publikācijas ir papildinājums šiem pētījumiem un mēģinājums plašāk izprast pirkstu kontroli un to savstarpējo atkarību. Šīs jaunās zināšanas var būt kā pamats nākotnes pētniecības virzieniem sportā, jo daudzos sporta veidos (piemēram, loka šaušana, šaušana, klinšu kāpšana, u.c.) pirkstu specializācija ir būtisks faktors augstu rezultātu sasniegšanā.
Description
Promocijas darbs izstrādāts Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijā un Elektronikas un datorzinātņu institūtā sadarbībā ar Pensilvānijas Štata universitāti no 2014. līdz 2022. gadam. Aizstāvēšana: Veselības un sporta zinātnes promocijas padomes atklātā sēdē 2022. gada 29. jūnijā plkst. 11.00 Rīgā, Brīvības gatvē 333, 205. auditorijā.
Keywords
promocijas darba kopsavilkums, sporta medicīna, plauksta, pirksts, spēks, motorā kontrole, kustību darbība
Citation
Āboliņš, V. 2022. Plaukstas pirkstu radītā spēka un to savstarpējās atkarības izmaiņas izometriskos uzdevumos: promocijas darba kopsavilkums: apakšnozare – sporta teorija un vēsture. Rīga: Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmija. https://doi.org/10.25143/prom-rsu-lspa_2022-04_pdk