Browsing by Author "Jumtiņš, Andris"

Now showing 1 - 17 of 17
  • No Thumbnail Available
    Item
    Advantages of Anterior Retroperitoneal Approach in Osteosynthesis of Pelvic Fractures. Summary of the Doctoral Thesis
    (Rīga Stradiņš University, 2015) Vikmanis, Andris; Jumtiņš, Andris
    Scientific and technical progress has conditioned the rise in the number of high energy traumas of the musculoskeletal system. Simultaneously, the number of pelvic fractures has proportionally risen, on average they constitute up to 3% of the total number of bone fractures. The majority of pelvic fractures, i.e. approximately 75%, are considered to be severe and critical musculoskeletal injuries. Pelvic fractures are diagnosed in 18% of cases in the polytrauma patients. Open pelvic fractures constitute 1% of the total number of pelvic fractures, in turn, according to the data provided by different authors, mortality rate in case of open pelvic fractures may reach 50%. Pelvic fractures, intra-articular fractures in particular, relatively often (~10% cases) lead to permanent disability due to the development of posttraumatic osteoarthrosis in hip joints and the following endoprosthetic replacement of the hip joint. Although the application of ilioinguinal approach has yielded good practical results, treatment results necessitate that new approaches in surgical treatment are sought. For example, extraperitoneal approach performed through a lower midline incision was first described by E. Hirvensalo in 1992 and L.D. Cole in 1994. This surgical treatment approach in case of pelvic ring and acetabular fractures is relatively widely used in the USA and Finland. In Latvia, this approach to the treatment of pelvic ring and acetabular fractures was introduced in 2008 by the author of the present Thesis at RAKUS Clinic of Traumatology and Orthopaedics (The Head of the Department and scientific supervisor of the Doctoral Thesis professor A. Jumtiņš, the Head of the Clinic Dr. med. G. Lācis). Using this surgical approach, 48 patients were operated in the period from October 2008 to May 2012. The treatment results of 35 patients out of 48 have been analysed in the present study. 34 patients from the control group were operated using conventional anterior ilioinguinal approach. The present study provides a comprehensive review of the opportunities offered by the application of the surgical treatment approach under discussion, its complications, results and advantages over other surgical approaches, using this approach in the treatment of the patients with unstable pelvic ring and acetabular fractures. Having summarised and analysed research results, the author has developed an algorithm for the application of various surgical approaches to be used in the treatment of pelvic fractures depending on the type of fracture. The study was conducted in the period of four years. On average, about 12 pelvic surgical operations were performed annually on the previously systematised patients. Based on the exclusion and inclusion criteria, out of 48 patients treated using anterior retroperitoneal method, treatment results of only 35 patients were analysed. In the control group, the data of 34 patients were systematised and their treatment results were analysed. Processing of radiological examination data and the measurements were performed in the digital form using Centricity PACS-IW software and local intranet. Mathematical measuring and Majeed functional scoring scales were used in further processing of the obtained data. The work hypothesis nominated – front extraperitoneal approach compared to ilioingvinal approach in cases of complex pelvic fracture allows shorter operative time, less intraoperative blood loss, smaller perioperative hemotransfusion amount, better postoperative radiological parameters of the pelvic bone fragments and late postoperative functional results. The aim of the study – to explore the anterior retroperitoneal and ilioingvinal surgical approach of operative and postoperative period of the clinical and radiological parameters as well as differences in postoperative functional outcomes in patients with complex pelvic fractures, and based on the results obtained, to elaborate and develop recommendations for implementation in practical traumatology surgery. Conclusions. The analysis of surgical parameters (duration of surgery, blood loss during surgery, hemotransfusion amount), surgical correction of postoperative radiological parameters and late postoperative functional results in patients with complex pelvic fractures, in cases of the anterior retroperitoneal approach are statistically significantly better than in cases of ilioingvinal approach. Anterior retroperitoneal approach in cases of complex pelvic fracture is safe and provides qualitative pelvic bone fragments for osteosynthesis.
  • No Thumbnail Available
    Item
    Ārstēšanas rezultātu salīdzinājums pēc spieķkaula distālo artikulāro lūzumu osteosintēzes ar artroskopiski kontrolētām iekšējās un ārējās fiksācijas metodēm. Promocijas darba kopsavilkums
    (Rīgas Stradiņa universitāte, 2021) Krustiņš, Uldis; Jumtiņš, Andris
    Spieķkaula distālo galu lūzumi ir visbiežākā kaulu trauma, ar kuru cilvēki vēršas pēc palīdzības medicīnas iestādēs, to sastopamība variē no 20 līdz 30 % visu lūzumu. (Ilyas and Jupiter, 2007; MacIntyre and Dewan, 2016). Šie lūzumi ir satopami visās vecuma grupās un abu dzimumu pacientiem, taču ir novērojams bimodāls sadalījums starp dzimumiem un pacientu vecumu – biežāk traumējas jauni vīrieši, iegūstot sarežģītus, artikulārus lūzumus, un vecāka gadagājuma sievietes, kurām bez kaula lūzuma novēro arī dažādu stadiju osteoporotiskās izmaiņas traumētajos kaulos. Lielākā daļa šo lūzumu ir salīdzinoši vienkārši – ekstraartikulāri, nedislocēti vai minimāli dislocēti un ārstējami konservatīvi, bet apmēram 30–40 % lūzumu ir artikulāri (Koo et al., 2013; Sander et al., 2018), kuru rezultātā nepieciešama bojāto kaula locītavu virsmu atjaunošana maksimāli tuvu anatomiskajam stāvoklim, lai radītu iespēju vislabāko funkcionālo rezultātu sasniegšanai adekvātas rehabilitācijas gadījumā. Līdz pagājušā gadsimta astoņdesmitajiem gadiem nebija noteikti un pierādīti kritēriji artikulāro spieķkaula lūzumu veiksmīgai ārstēšanai. Nereti sarežģītu lūzumu ārstēšana netika veikta adekvāti mūsdienu izpratnei, jo nebija pieejami multipluss fragmentus fiksējoši implanti, kā arī pastāvēja uzskats, ka šādu lūzumi veiksmīga ārstēšana ir apšaubāma. 1986. gadā J. L. Knirk un J. Jupiter publicēja ikonisko rakstu par pētījumu spieķkaula distālo galu lūzumu ārstēšanā un to rezultātiem, kurš definēja lielāko pieļaujamo artikulāro deformāciju variantus, lai pacientam novērstu vai mazinātu posttraumatiskās deformējošās osteoartrozes (DOA) veidošanās riskus. Tika secināts, ka 91 % artikulāro lūzumu, kuriem pēc repozīcijas locītavas virsmas longitudinālā nobīde saglabājas lielāka par 1 mm, un 100 % lūzumu ar longitudinālo nobīdi virs 2 mm komplicējas ar deformējošu osteoartrozi (Knirk and Jupiter, 1986). Nākamajās desmitgadēs tika radīti implanti un jaunu ārstniecības metožu apraksti spieķkaula distālo galu artikulāro lūzumu ārstēšanai. Pēdējo dekāžu laikā ir nostabilizējušies divi svarīgākie spieķkaula distālā gala artikulāro lūzumu ārstēšanas principi – vaļēja osteosintēze ar volāro bloķēto plāksni (VLP-volar locking plate), kas nodrošina maksimālu subhondrālā kaula slāņa atbalstu un stabilu fiksāciju, kā arī slēgta vai minimāli invazīva repozīcija fluoroskopijas kontrolē un fiksācija ar ārējās fiksācijas aparātu (ĀFA – EF-external fixator), lūzumiem, kuriem dažādu iemeslu dēļ nevar tikt lietota fiksācija ar VLP. Ir virkne rakstu, kuros apgalvo, ka spieķkaula lūzumu fiksācija ar VLP uzrāda labākus vēlīnos rezultātus (Esposito et al., 2013; Franceschi et al., 2015; Richard et al., 2011; Wilcke et al., 2011; Williksen et al., 2013; Wright et al., 2005; Xie et al., 2013), savukārt citos tiek pierādīts, ka labāki rezultāti ir, lietojot ĀFA un stieples (Kapoor et al., 2000) (Pino et al., 2011). Literatūrā atrodamie metaanalīžu pētījumu rezultāti par attiecīgajām tēmām arī ir pretrunīgi – ir pētījums, kurā pierādās labāki rezultāti, lietojot VLP metodi (Walenkamp et al., 2013), bet ir arī metaanalīzes pētījums, kurā neviena no metodēm neuzrāda statiski ticamas priekšrocības, salīdzinot ar otru (Margaliot et al., 2005). Lai gan pirmā plaukstas locītavas artroskopija tika veikta 1979. gadā, šīs metodes strauja attīstība sākās tikai 1986. gadā, kad T. L. Whipple, pēc anatomiskajiem pētījumiem, publicēja drošu plaukstas artroskopijas portālu aprakstu (Whipple et al., 1986). Kopš tā laika ir publicēti daudzi pētījumi, kuri norāda uz artroskopiski asistētu spieķkaulu lūzumu operāciju rezultātu pārākumu pār fluoroskopiski kontrolētajām osteosintēzēm (Abe and Fujii, 2017; Doi et al., 1999; Freeland and Geissler, 2000; Lutsky et al., 2008; Ono et al., 2012; Ruch and Papadonikolakis, 2006; Varitimidis et al., 2008). Latvijā plaukstas artroskopiskā ķirurģija tika ieviesta Plastiskās, rekonstruktīvās un mikroķirurģijas centrā 2009. gadā. Kopš 2010. gada tika uzsāktas arī spieķkaula distālo galu artikulāro lūzumu artroskopiski asistētas operācijas. Metode minimāli invazīvā tehnikā ļauj verificēt locītavas virsmas lūzuma fragmentu precīzu pozicionēšanu, veikt papildu repozīciju un precīzu fragmentu fiksāciju ar dažādām osteosintēzes metodēm, kā arī atklāt papildu mīksto audu bojājumus (Chen et al., 2002; Guofen et al., 2005; Kamano et al., 2005; Lutsky et al., 2008; Ruch et al., 2004). Angliski rakstošajā medicīniskajā literatūrā, publiskajās datubāzēs līdz šim nav sastopami artroskopiski asistētu spieķkaula distālo galu lūzumu dažādu ķirurģiskās ārstēšanas metožu salīdzinājumi. Šajā pētījumā veikta detalizēta literatūras avotu analīze par spieķkaula distālo artikulāro lūzumu anatomiju, biomehāniku, morfoloģiju, ārstēšanas metodēm un to pamatojumu, kā arī plaukstas artroskopijas kontrolē veikto operāciju pacientu subjektīvo un objektīvo datu apstrāde 1, 3, 6 un 12 mēnešus pēc veiktās ķirurģiskās manipulācijas. Šis bija prospektīvs kohortas pētījums, kurā pacienti tika randomizēti, izmantojot alternatīvās allokācijas metodi, t. i., pirmajam pacientam lietota lūzuma fiksācija ar VLP, nākamajam – ĀFA, trešajam atkal VLP utt. Šī metode tika izvēlēta, lai maksimāli ātri iegūtu vienāda skaita salīdzināmās grupas. Kopumā divu gadu laikā tika veiktas 74 operācijas (38 operācijas VLP grupā un 36 operācijas ĀFA grupā). 4 pacienti VLP grupā un 6 pacienti ĀFA grupā dažādu iemeslu dēļ neieradās uz visām novērošanas protokolā paredzētajām vizītēm, un viņu dati netika iekļauti galējā analīzē. Kvalitatīvai datu apstrādei pētījuma beigās palika 34 pacienti VLP grupā un 30 pacienti ĀFA grupā. Pacientu subjektīvie un objektīvie dati tika izvērtēti, izmantojot standarta rentgenogrāfiju (RTG) operētajai plaukstas locītavai 2 projekcijās, Patient Related Wrist Evaluation (PRWE), Modern Activity Subjective Survey of 2007 (MASS07), Gartland & Werley skalas, kā arī veicot objektīvo datu mērījumus – kustību apjoma (ROM), plaukstas satvēriena (Grip), atslēgas tvēriena (Pinch) un 3 pirkstu tvēriena (3P Pinch) rezultātu pierakstus. Visā pētījuma periodā abu grupu pacientu objektīvie un subjektīvie rezultāti uzlabojās samērā vienlīdzīgi, ar nelielu pārsvaru VLP grupas pacientiem. ĀFA grupā konstatētās komplikācijas bija medicīniski nopietnākas, lai gan skaita ziņā neatšķīrās no VLP grupas komplikācijām. Lietojot artroskopijas metodi šajā pētījumā, papildu repozīcijas nepieciešamība pēc primārās lūzuma stabilizācijas abu grupu pacientiem bija nepieciešama biežāk, nekā tas bijis aprakstīts literatūrā iepriekš. Alternatīvās allokācijas metode, kura tika izvēlēta pacientu randomizācijai, atsevišķos gadījumos bija traucējoša, jo neļāva lietot ķirurga izvēlēto ārstēšanas metodi, kura, iespējams, būtu bijusi pacientam piemērotāka.
  • No Thumbnail Available
    Item
    Ārstēšanas rezultātu salīdzinājums pēc spieķkaula distālo artikulāro lūzumu osteosintēzes ar artroskopiski kontrolētām iekšējās un ārējās fiksācijas metodēm. Promocijas darbs
    (Rīgas Stradiņa universitāte, 2021) Krustiņš, Uldis; Jumtiņš, Andris
    Spieķkaula distālo galu lūzumi ir visbiežākā kaulu trauma, ar kuru cilvēki vēršas pēc palīdzības medicīnas iestādēs, to sastopamība variē no 20 līdz 30 % visu lūzumu. (Ilyas and Jupiter, 2007; MacIntyre and Dewan, 2016). Šie lūzumi ir satopami visās vecuma grupās un abu dzimumu pacientiem, taču ir novērojams bimodāls sadalījums starp dzimumiem un pacientu vecumu – biežāk traumējas jauni vīrieši, iegūstot sarežģītus, artikulārus lūzumus, un vecāka gadagājuma sievietes, kurām bez kaula lūzuma novēro arī dažādu stadiju osteoporotiskās izmaiņas traumētajos kaulos. Lielākā daļa šo lūzumu ir salīdzinoši vienkārši – ekstraartikulāri, nedislocēti vai minimāli dislocēti un ārstējami konservatīvi, bet apmēram 30–40 % lūzumu ir artikulāri (Koo et al., 2013; Sander et al., 2018), kuru rezultātā nepieciešama bojāto kaula locītavu virsmu atjaunošana maksimāli tuvu anatomiskajam stāvoklim, lai radītu iespēju vislabāko funkcionālo rezultātu sasniegšanai adekvātas rehabilitācijas gadījumā. Līdz pagājušā gadsimta astoņdesmitajiem gadiem nebija noteikti un pierādīti kritēriji artikulāro spieķkaula lūzumu veiksmīgai ārstēšanai. Nereti sarežģītu lūzumu ārstēšana netika veikta adekvāti mūsdienu izpratnei, jo nebija pieejami multipluss fragmentus fiksējoši implanti, kā arī pastāvēja uzskats, ka šādu lūzumi veiksmīga ārstēšana ir apšaubāma. 1986. gadā J. L. Knirk un J. Jupiter publicēja ikonisko rakstu par pētījumu spieķkaula distālo galu lūzumu ārstēšanā un to rezultātiem, kurš definēja lielāko pieļaujamo artikulāro deformāciju variantus, lai pacientam novērstu vai mazinātu posttraumatiskās deformējošās osteoartrozes (DOA) veidošanās riskus. Tika secināts, ka 91 % artikulāro lūzumu, kuriem pēc repozīcijas locītavas virsmas longitudinālā nobīde saglabājas lielāka par 1 mm, un 100 % lūzumu ar longitudinālo nobīdi virs 2 mm komplicējas ar deformējošu osteoartrozi (Knirk and Jupiter, 1986). Nākamajās desmitgadēs tika radīti implanti un jaunu ārstniecības metožu apraksti spieķkaula distālo galu artikulāro lūzumu ārstēšanai. Pēdējo dekāžu laikā ir nostabilizējušies divi svarīgākie spieķkaula distālā gala artikulāro lūzumu ārstēšanas principi – vaļēja osteosintēze ar volāro bloķēto plāksni (VLP-volar locking plate), kas nodrošina maksimālu subhondrālā kaula slāņa atbalstu un stabilu fiksāciju, kā arī slēgta vai minimāli invazīva repozīcija fluoroskopijas kontrolē un fiksācija ar ārējās fiksācijas aparātu (ĀFA – EF-external fixator), lūzumiem, kuriem dažādu iemeslu dēļ nevar tikt lietota fiksācija ar VLP. Ir virkne rakstu, kuros apgalvo, ka spieķkaula lūzumu fiksācija ar VLP uzrāda labākus vēlīnos rezultātus (Esposito et al., 2013; Franceschi et al., 2015; Richard et al., 2011; Wilcke et al., 2011; Williksen et al., 2013; Wright et al., 2005; Xie et al., 2013), savukārt citos tiek pierādīts, ka labāki rezultāti ir, lietojot ĀFA un stieples (Kapoor et al., 2000) (Pino et al., 2011). Literatūrā atrodamie metaanalīžu pētījumu rezultāti par attiecīgajām tēmām arī ir pretrunīgi – ir pētījums, kurā pierādās labāki rezultāti, lietojot VLP metodi (Walenkamp et al., 2013), bet ir arī metaanalīzes pētījums, kurā neviena no metodēm neuzrāda statiski ticamas priekšrocības, salīdzinot ar otru (Margaliot et al., 2005). Lai gan pirmā plaukstas locītavas artroskopija tika veikta 1979. gadā, šīs metodes strauja attīstība sākās tikai 1986. gadā, kad T. L. Whipple, pēc anatomiskajiem pētījumiem, publicēja drošu plaukstas artroskopijas portālu aprakstu (Whipple et al., 1986). Kopš tā laika ir publicēti daudzi pētījumi, kuri norāda uz artroskopiski asistētu spieķkaulu lūzumu operāciju rezultātu pārākumu pār fluoroskopiski kontrolētajām osteosintēzēm (Abe and Fujii, 2017; Doi et al., 1999; Freeland and Geissler, 2000; Lutsky et al., 2008; Ono et al., 2012; Ruch and Papadonikolakis, 2006; Varitimidis et al., 2008). Latvijā plaukstas artroskopiskā ķirurģija tika ieviesta Plastiskās, rekonstruktīvās un mikroķirurģijas centrā 2009. gadā. Kopš 2010. gada tika uzsāktas arī spieķkaula distālo galu artikulāro lūzumu artroskopiski asistētas operācijas. Metode minimāli invazīvā tehnikā ļauj verificēt locītavas virsmas lūzuma fragmentu precīzu pozicionēšanu, veikt papildu repozīciju un precīzu fragmentu fiksāciju ar dažādām osteosintēzes metodēm, kā arī atklāt papildu mīksto audu bojājumus (Chen et al., 2002; Guofen et al., 2005; Kamano et al., 2005; Lutsky et al., 2008; Ruch et al., 2004). Angliski rakstošajā medicīniskajā literatūrā, publiskajās datubāzēs līdz šim nav sastopami artroskopiski asistētu spieķkaula distālo galu lūzumu dažādu ķirurģiskās ārstēšanas metožu salīdzinājumi. Šajā pētījumā veikta detalizēta literatūras avotu analīze par spieķkaula distālo artikulāro lūzumu anatomiju, biomehāniku, morfoloģiju, ārstēšanas metodēm un to pamatojumu, kā arī plaukstas artroskopijas kontrolē veikto operāciju pacientu subjektīvo un objektīvo datu apstrāde 1, 3, 6 un 12 mēnešus pēc veiktās ķirurģiskās manipulācijas. Šis bija prospektīvs kohortas pētījums, kurā pacienti tika randomizēti, izmantojot alternatīvās allokācijas metodi, t. i., pirmajam pacientam lietota lūzuma fiksācija ar VLP, nākamajam – ĀFA, trešajam atkal VLP utt. Šī metode tika izvēlēta, lai maksimāli ātri iegūtu vienāda skaita salīdzināmās grupas. Kopumā divu gadu laikā tika veiktas 74 operācijas (38 operācijas VLP grupā un 36 operācijas ĀFA grupā). 4 pacienti VLP grupā un 6 pacienti ĀFA grupā dažādu iemeslu dēļ neieradās uz visām novērošanas protokolā paredzētajām vizītēm, un viņu dati netika iekļauti galējā analīzē. Kvalitatīvai datu apstrādei pētījuma beigās palika 34 pacienti VLP grupā un 30 pacienti ĀFA grupā. Pacientu subjektīvie un objektīvie dati tika izvērtēti, izmantojot standarta rentgenogrāfiju (RTG) operētajai plaukstas locītavai 2 projekcijās, Patient Related Wrist Evaluation (PRWE), Modern Activity Subjective Survey of 2007 (MASS07), Gartland & Werley skalas, kā arī veicot objektīvo datu mērījumus – kustību apjoma (ROM), plaukstas satvēriena (Grip), atslēgas tvēriena (Pinch) un 3 pirkstu tvēriena (3P Pinch) rezultātu pierakstus. Visā pētījuma periodā abu grupu pacientu objektīvie un subjektīvie rezultāti uzlabojās samērā vienlīdzīgi, ar nelielu pārsvaru VLP grupas pacientiem. ĀFA grupā konstatētās komplikācijas bija medicīniski nopietnākas, lai gan skaita ziņā neatšķīrās no VLP grupas komplikācijām. Lietojot artroskopijas metodi šajā pētījumā, papildu repozīcijas nepieciešamība pēc primārās lūzuma stabilizācijas abu grupu pacientiem bija nepieciešama biežāk, nekā tas bijis aprakstīts literatūrā iepriekš. Alternatīvās allokācijas metode, kura tika izvēlēta pacientu randomizācijai, atsevišķos gadījumos bija traucējoša, jo neļāva lietot ķirurga izvēlēto ārstēšanas metodi, kura, iespējams, būtu bijusi pacientam piemērotāka.
  • No Thumbnail Available
    Item
    Characteristics and Outcomes of Ankle Injuries in Winter and Summer Seasons
    (2020-10-01) Jakušonoka, Ruta; Arcimovičs, Toms; Vinčela, Gunita; Jumtiņš, Andris; Čerņavska, Ilze; Pavāre, Zane; Department of Orthopaedics
    The diagnostics and treatment of ankle trauma remain challenging as they enable the patients' return to work and ability to perform daily activities. The aim of the study was to evaluate characteristics and outcomes of ankle injuries, focusing on the trauma mechanisms in winter and summer seasons. A retrospective study was conducted of 182 patients with ankle injuries, admitted to the Hospital of Traumatology and Orthopaedics in 2014, 2015, and 2016 from the months December to February, and from June to August. Patients with supination-external rotation (SER) type ankle injuries were included in the functional outcome evaluation. Our results suggested that most of the injuries were SER type, stage IV in both seasons, and that more than 2 3 of the SER type ankle injuries that needed surgery were in the winter season. In patients with tibiofibular syndesmosis (TFS) rupture the functional results were worse than in those without TFS rupture, but in winter and summer seasons they seemed to be without statistical difference.
  • No Thumbnail Available
    Item
    Choice of the acetabular component placement in dysplastic hip patients
    (2019-08) Zebolds, Silvestris; Petersons, Aigars; Jumtiņš, Andris; Rīga Stradiņš University
    Total hip arthroplasty (THA) in patients with hip dysplasia is a challenging surgical operation. Many orthopedic surgeons concur that the anatomical placement of the acetabular components of endoprostheses (AC-EPs) during THA yields the best result. However, there are advocates of the high rotation center of the hip joint after replacement surgery. In our study, we compared the outcomes of THA based on the placement of acetabular cups to identify the most favorable site for AC-EPs in patients with varying grades of dysplastic osteoarthritis. Our study included 88 patients with dysplastic hip osteoarthritis who underwent 106 THAs during a three-year period using cementless fixation endoprostheses. Functional results were assessed by Merle d'Aubigne and Postel's method and by instrumental gait analysis (IGA). Gait deviation index was calculated based on IGA to compare results in different acetabular component placement groups. Functional assessment of patients by Merle d'Aubigne and Postel's grading method and IGA showed no significant difference in results due to the placement of the acetabular component. Most complications were found in the severe dysplasia patients group with the anatomical placement of the AC-EP. The appropriate location of cementless acetabular cups during THA in dysplastic hips depends on the grade of dysplasia, expected elongation of the leg, and the potential for adequate bone coverage for the AC-EP. In cases of severe dysplasia, the placement of the AC-EP in the secondary socket can provide a good functional outcome and reduce the risk of complications.
  • No Thumbnail Available
    Item
    The Choice of the Placement of Acetabular Component of Endoprosthesis in Dysplastic Osteoarthritis Patients. Summary of the Doctoral Thesis
    (Rīga Stradiņš University, 2014) Zēbolds, Silvestris; Jumtiņš, Andris
    From dysplastic osteoarthtitis usually suffer young, social active and working people in ages between 20 and 50, mostly women. Total hip replacement (THR) is an up-to-date method of treatment for dysplastic hip patients. At the same time great majority of authors consider that complication rate in dysplastic hip patients due to severely changed anatomy is much more higher than in primary osteoarthritic hip. There are no complex studies about the complication risks for patients who need radical anatomical-biomechanical reconstruction during total hip replacement. Our hypothesis is that the placement of acetabular component at the anatomical site not always gives the best clinical and functional result. The purpose of the study was to establish the most appropriate site for the placement of acetabular component due to the grade of dysplasia. Material and Methods. 106 THR were performed in 88 displastic hip patients in Riga State Hospital of Traumatology and Orthopaedics from 2008 till 2011. Special digital orthopaedic programme AGFA Orthopaedic Tools was used for radiographic measurements. For functional evaluation Merle d’Aubigne - Postel’s grading system was applied. Instrumental gait analysis was performed for 28 patients (who underwent 37 THRs ) not earlier than one year after operation. Results. The analysis of functional and radiographic outcome of 106 THR and postoperative complications was made in this study. On the basis of that analysis the algorithm for appropriate placement of the acetabular component during THR was created. The Latvian Republic Patent Nr.14412 (‘The method of prognostication of the loosening of the acetabular component of hip endoprosthesis in dysplastic osteoarthritis patients’) was approved. Conclusion. In severe dysplasia cases (grade II,III,IV - according to Crowe’s classification) the placement of acetabular component into the secondary socket allows to achieve good functional result and reduces the possible complication rate.
  • No Thumbnail Available
    Item
    Comparison of fluoroscopically and arthroscopically assisted volar plating of articular distal radius fractures
    (2021-02-01) Krustiņš, Uldis; Nefjodovs, Vadims; Bringina, Diäna; Jaudzema, Aija; Jumtiņš, Andris; Rīga Stradiņš University
    The article presents the results of a retrospective study that included 70 patients with intraarticular (AO Type C [Arbeitsgemeinschaft für Osteosynthesefragen]) distal radius fractures, who were treated using an arthroscopically assisted approach with volar locking plates or just a fluoroscopically assisted surgery. Thirty-seven of them were treated using volar locking plates using only fluoroscopically guided surgery and 33 patients were treated with the arthroscopically assisted fracture fixation method. Data of the patients who attended a full cycle of the postoperative observation within the first year after the surgery and postponed to the last visit 1 to 5 years after the surgery were included in the analysis for both groups. Postoperative analysis was carried out using X-ray assessment, clinical data, patient-rated wrist evaluation score, Gartland and Werley score, Modern Activity Subjective Survey of 2007 score, range of motion, grip, pinch and tripod pinch assessment at 1, 3, 6 and 12 months postoperatively. Despite the statistically significant differences found in a number of parameters during the follow-up period, there were no clinically relevant differences determined between the two methods in the long-term period. There was a greater arch of motions in extension and radial deviation in the arthroscopic surgery group. Duration of the surgery was longer in the arthroscopic surgery group, but comminuted or AO-C3 type fractures also were more often presented in this group. One complex regional pain syndrome occurred in the arthroscopic surgery group and two in the control group. None of patients suffered tendon ruptures, hardware migration or infections.
  • No Thumbnail Available
    Item
    Comparison of the Results after Arthroscopically Assisted Surgeries of the Articular Distal Radius Fractures with Internal and External Fixation Methods. Summary of the Doctoral Thesis
    (Rīga Stradiņš University, 2021) Krustiņš, Uldis; Jumtiņš, Andris
    Comparison of volar locking plates with external fixation and K-wires in arthroscopically assisted intra-articular distal radius fracture fixation Distal radius fractures (DRF) are one of the most common bone injuries presented in emergency rooms and varies from 20 to 30% of all fractures. (Ilyas and Jupiter, 2007; MacIntyre and Dewan, 2016). These fractures are presented in all age groups and both genders, but there is a typical bimodal distribution – more often young males with complicated injuries and older females with DRF and osteoporotic changes are observed. Most of distal radius fractures are simple, extraarticular, non-dislocated or minimally dislocated ones and can be treated conservatively. But up to 30–40% of fractures nowadays are intra-articular ones (Koo et al., 2013; Sander et al., 2018), and require surgical restoration of the articular surfaces, to achieve the best possible functional result in a case of an adequate rehabilitation. Until the 1980`s, criteria for successful treatment of the articular DRF`s had not been established and demonstrated. Treatment of the complex DRF`s was not performed adequately, in modern understanding, because of the absence of implants for variable and multiple fragment fixation and also there was a perception that the successful treatment of such fractures is questionable. In 1986 J. L. Knirk and J. Jupiter published the iconic paper about the treatment results of the articular DRF in young adults and defined the maximum permissible articular gaps and step-offs to prevent or reduce the risk of posttraumatic deformative osteoarthrosis. They concluded that 91% of articular fractures with step-off more than 1 mm after the reposition and 100% of fractures with step-off more than 2 mm are complicated by deformative osteoarthrosis (Knirk and Jupiter, 1986). New implants and methods of the DRF treatment were developed during the next decades. Nowadays there are two main principles of the surgical treatment of DRF – open reduction and internal fixation with volar locking plate, which provides maximum support of the subchondral bone and a stable fixation. And the second one – closed, minimally invasive reposition under the fluoroscope control and stabilization of the fragments with K-wires and external fixator, mostly in cases of fractures where volar locking plates cannot be used because of the fracture patterns. There are many articles which claim that superior outcomes are achieved as a result of plating (Esposito et al., 2013; Franceschi et al., 2015; Richard et al., 2011; Wilcke et al., 2011; Williksen et al., 2013; Wright et al., 2005; Xie et al., 2013) and others which claim that external fixation and K-wire are superior (Kapoor et al., 2000) (Pino et al., 2011). The conclusions of published meta-analysis studies on this topic also are controversial – Walenkamp et al. in 2013 published results of the superiority of the volar locking plate (Walenkamp et al., 2013), but Margaliot et al. in meta-analysis study published in 2005 did no find statistically significant differences between these two methods(Margaliot et al., 2005). Although the first wrist artrhroscopy was performed in 1979, the rapid development of this method started only in 1986 when T. L. Whipple, after several anatomical studies, described the portal map for safe wrist artrhroscopy (Whipple et al., 1986). Since this was published, numerous studies have been published which confirm the superiority of arthroscopic reduction over the only fluoroscopically controlled surgeries (Abe and Fujii, 2017; Doi et al., 1999; Freeland and Geissler, 2000; Lutsky et al., 2008; Ono et al., 2012; Ruch and Papadonikolakis, 2006; Varitimidis et al., 2008). Arthroscopic surgery of the wrist in Latvia was introduced in the Centre of Plastic, Reconstructive and Microsurgery in 2009. In 2010 the first arthroscopically assisted distal radius fracture surgery was performed. This method of treatment allows to verify the precise position of the fragments, evaluate the joint surface, perform precise fixation and detect additional soft tissue injuries with minimal invasiveness (Chen et al., 2002; Guofen et al., 2005; Kamano et al., 2005; Lutsky et al., 2008; Ruch et al., 2004). So far there is a lack of studies regarding the comparison of different arthroscopically assisted treatment methods of DRF`s in English speaking data bases and medical literature. This study presents a detailed analysis of the literature about the anatomy, morphology, biomechanics and treatment methods of the articular DRF`s and reasons for them, as well as a prospective comparison of subjective and objective outcomes, recorded 1, 3, 6 and 12 months after the primary surgery, of the two methods of fixation, both in combination with arthroscopically assisted reduction of intra-articular fragments. This was a prospective cohort study, where patients were allocated into two groups using an alternate allocation method, the first patient undergoing surgery with VLP, the second one with an external fixator and K-wires, the third one with VLP an so on. This method of the randomization was chosen to achieve the same and sufficient number of patients in both groups as quick as possible. During the 2-year study period, 74 surgeries were performed (38 in VLP group and 36 in EF group). Four patients in VLP group and six patients in EF group did not returned for scheduled follow-up and thus were excluded. Consequently only 34 patients from VLP group and 30 patients from EF group were included in the final data assessment. The results of treatment were assessed with X-ray examinations postero-anterior position in a 10° tilted-view and lateral position in a 20° tilted view, subjective evaluation using the Patient-Rated Wrist Evaluation (PRWE) score, Modern Activity Subjective Survey of 2007 (MASS07) score, and subjective and objective evaluation using the Gartland and Werley score. Grip / pinch / tripod-pinch strength and range of motion were also measured. The clinical parameters as well as subjective scores improved evenly during the 12 months following surgery, showing a small superiority in figures for the patients of VLP group. Number of complications was small and equal in both groups, but these ones in EF group were medically more serious than complications in the VLP group. The incidence of additional reduction of fracture fragments at arthroscopy in both groups was higher than found in literature. Alternate allocation method, which was chosen as a method of randomization in some cases made it difficult to fix fragments optimally and limited the surgeon to adapt the technique according to the complexity of the fracture type.
  • No Thumbnail Available
    Item
    Endoprotēzes acetabulārā komponenta novietojuma izvēle displastiskā osteoartrīta pacientiem. Promocijas darba kopsavilkums
    (Rīgas Stradiņa universitāte, 2014) Zēbolds, Silvestris; Jumtiņš, Andris
    Ar displastisku gūžas locītavas osteoartrītu slimo pārsvarā jauni, sociāli aktīvi cilvēki darba spējīgā vecumā starp 20 un 50 gadiem, pārsvarā sievietes. Mūsdienīga ārstēšanas metode pacientiem ar displastisko osteoartrītu ir endoprotezēšana. Tomēr absolūtais autoru vairākums uzsver, ka komplikāciju risks sakarā ar ievērojami izmainīto gūžas locītavas anatomiju displastiskā osteoartrīta pacientiem ir daudz augstāks kā primārā osteoartrīta pacientiem. Praktiski nav kompleksu pētījumu par komplikāciju risku prognozēm pacientiem, kam nepieciešama radikāla anatomiski- biomehāniska rekonstrukcija endoprotezēšanas operācijas laikā. Mūsu hipotēze ir, ka endoprotēzes acetabulārā komponenta novietojums anatomiskajā lokalizācijā ne vienmēr dod labākos klīniskos un funkcionālos rezultātus. Darba mērķis bija noteikt piemērotāko endoprotēzes acetabulārā komponenta novietojumu pacientiem ar dažāda smaguma pakāpes displastisku osteoartrītu. Materiāls un metodes. Traumatoloģijas un ortopēdijas slimnīcā 2008. – 2011. gadā tika veiktas 106 totālās gūžas locītavas endoprotezēšanas operācijas 88 displastiskā osteoartrīta pacientiem. Pirms un pēc operāciju radioloģisko mērījumu veikšanai tika izmantota speciāla digitāla ortopēdiskā programma – AGFA Orthopaedic Tools. Pacientu funkcionālajam izvērtējumam tika lietota Merlē Dubinjē – Posteļa skala. 28 pacientiem (37 endoprotezētas locītavas) gadu (vai ilgāk) pēc operācijas tika veikta instrumentālā gaitas analīze. Rezultāti. Šajā darbā tika veikta 106 endoprotezēšanas operāciju radioloģisko un klīnisko rezultātu, kā arī komplikāciju analīze. Uz tās pamata izstrādāts algoritms endoprotēzes acetabulārā komponenta piemērotākajam novietojumam endoprotezēšanas operācijas laikā pacientiem ar dažāda smaguma pakāpes displastisku osteoartrītu. Apstiprināts Latvijas Republikas patents Nr.14412 (publicēts 20.01.2012.): Gūžas locītavas endoprotēzes acetabulārā komponenta izkustēšanās prognozēšanas paņēmiens displastiskā osteoartrīta pacientiem. Secinājumi. Izteiktu gūžas locītavas DOA gadījumos (displāzijas II, III, IV pakāpe pēc Krova klasifikācijas) EP acetabulārā komponenta novietojums sekundārajā locītavas bedrītē ļauj saniegt labu funkcionālo rezultātu, kā arī mazina iespējamo komplikāciju risku.
  • No Thumbnail Available
    Item
    Endoprotēzes acetabulārā komponenta novietojuma izvēle displastiskā osteoartrīta pacientiem. Promocijas darbs
    (Rīgas Stradiņa universitāte, 2014) Zēbolds, Silvestris; Jumtiņš, Andris
    Ar displastisku gūžas locītavas osteoartrītu slimo pārsvarā jauni, sociāli aktīvi cilvēki darba spējīgā vecumā starp 20 un 50 gadiem, pārsvarā sievietes. Mūsdienīga ārstēšanas metode pacientiem ar displastisko osteoartrītu ir endoprotezēšana. Tomēr absolūtais autoru vairākums uzsver, ka komplikāciju risks sakarā ar ievērojami izmainīto gūžas locītavas anatomiju displastiskā osteoartrīta pacientiem ir daudz augstāks kā primārā osteoartrīta pacientiem. Praktiski nav kompleksu pētījumu par komplikāciju risku prognozēm pacientiem, kam nepieciešama radikāla anatomiski- biomehāniska rekonstrukcija endoprotezēšanas operācijas laikā. Mūsu hipotēze ir, ka endoprotēzes acetabulārā komponenta novietojums anatomiskajā lokalizācijā ne vienmēr dod labākos klīniskos un funkcionālos rezultātus. Darba mērķis bija noteikt piemērotāko endoprotēzes acetabulārā komponenta novietojumu pacientiem ar dažāda smaguma pakāpes displastisku osteoartrītu. Materiāls un metodes. Traumatoloģijas un ortopēdijas slimnīcā 2008. – 2011. gadā tika veiktas 106 totālās gūžas locītavas endoprotezēšanas operācijas 88 displastiskā osteoartrīta pacientiem. Pirms un pēc operāciju radioloģisko mērījumu veikšanai tika izmantota speciāla digitāla ortopēdiskā programma – AGFA Orthopaedic Tools. Pacientu funkcionālajam izvērtējumam tika lietota Merlē Dubinjē – Posteļa skala. 28 pacientiem (37 endoprotezētas locītavas) gadu (vai ilgāk) pēc operācijas tika veikta instrumentālā gaitas analīze. Rezultāti. Šajā darbā tika veikta 106 endoprotezēšanas operāciju radioloģisko un klīnisko rezultātu, kā arī komplikāciju analīze. Uz tās pamata izstrādāts algoritms endoprotēzes acetabulārā komponenta piemērotākajam novietojumam endoprotezēšanas operācijas laikā pacientiem ar dažāda smaguma pakāpes displastisku osteoartrītu. Apstiprināts Latvijas Republikas patents Nr.14412 (publicēts 20.01.2012.): Gūžas locītavas endoprotēzes acetabulārā komponenta izkustēšanās prognozēšanas paņēmiens displastiskā osteoartrīta pacientiem. Secinājumi. Izteiktu gūžas locītavas DOA gadījumos (displāzijas II, III, IV pakāpe pēc Krova klasifikācijas) EP acetabulārā komponenta novietojums sekundārajā locītavas bedrītē ļauj saniegt labu funkcionālo rezultātu, kā arī mazina iespējamo komplikāciju risku.
  • No Thumbnail Available
    Item
    Evaluation of the Functional Outcome of Polytrauma Patients with Musculoskeletal Injuries. Summary of the Doctoral Thesis
    (Rīga Stradiņš University, 2014) Jakušonoka, Ruta; Jumtiņš, Andris; Pavāre, Zane
    A significant number of patients with multiple injuries is registered every year in Latvia. Functional recovery of patients after polytrauma is a long-term process. Functional results of these patients depend not only on trauma severity and mechanisms, but also on the early treatment of the injuries, diagnozed during primary survey, definitive treatment and early rehabilitation.The teams who treat polytrauma patients in the hospitals, often do not receive the information abaut functional result. The aim of the study is to analyze the functional result of polytrauma patients with consequences of lower limb injuries. To achieve the aim retrospective study of 154 polytrauma patients (101 male, 53 female; New injury severity score (NISS) 17–48, mean 25.9), who suffered from musculoskeletal injuries in the Riga Eastern Clinical University Hospital, Clinic „Gailezers”, Trauma and Orthopaedic Department and Hospital of Traumatology and Orthopaedics during 2008–2010 year period, was performed. Evaluation of functional outcomes of the 34 study group patients, who corresponded the inclusion criteria, in the medium-term (1–3 years) after polytrauma was performed in the Rīga Stradiņš University Rehabilitation Faculty Rehabilitation Research Laboratory, located in the National Rehabilitation Centre “Vaivari”. Definitions of the gait cycle kinematic and kinetic parameters used in our study and the range of normal gait parameters were determined. Gait deviations (GD) severity was determined in our study. In the evaluation of the functional outcomes the patient´s complaints, clinical, radiological examination and three dimensional instrumental gait analysis (IGA) were included. The protocols of orthopaedic examination and gait record analysis were worked out and filled. The gait record analysis was performed and conclusions were made. The GD severity was assessed and recommendations for further rehabilitation and improvement of functional outcome were worked out. The analysis of clinical examination and IGA data collection of 34 healthy volunteers of the control group was performed. The GD severity was analyzed in the follow-up after polytrauma with orthopaedic injuries in the order of the polytrauma severity, using Injury severity score (ISS) and NISS, connection of NISS and GD severity was calculated. Gait cycle parameters in polytrauma patients group were compared with the gait parameters in the control group of the same lower extremity. Using IGA we found, that compensatory pathological changes during the gait were also in the uninjured side. Therefore the early complex rehabilitation of patients after polytrauma with injuries of lower limb should be performed including the prophylactic rehabilitation of the uninjured side. We found that patients with lower limb injuries, who had NISS more than ISS, had a more severe GD and we propose this fact for the prognosis of the functional result.
  • No Thumbnail Available
    Item
    Gait disorders in patients after polytrauma
    (2015-04-01) Jakušonoka, Ruta; Pavare, Zane; Jumtiņš, Andris; Smolovs, Aleksejs; Anaņjeva, Tatjana; Department of Orthopaedics; Rehabilitoloģijas pētnieciskā laboratorija; Rīga Stradiņš University
    Evaluation of the gait of patients after polytrauma is important, as it indicates the ability of patients to the previous activities and work. The aim of our study was to evaluate the gait of patients with lower limb injuries in the medium-term after polytrauma. Three-dimensional instrumental gait analysis was performed in 26 polytrauma patients (16 women and 10 men; mean age 38.6 years), 14 to 41 months after the trauma. Spatio-temporal parameters, motions in pelvis and lower extremities joints in sagittal plane and vertical load ground reaction force were analysed. Gait parameters in polytrauma patients were compared with a healthy control group. Polytrauma patients in the injured side had decreased step length, cadence, hip extension, maximum knee flexion, vertical load ground reaction force, and increased stance time and pelvic anterior tilt; in the uninjured side they had decreased step length, cadence, maximum knee flexion, vertical load ground reaction force and increased stance time (p < 0.05). The use of the three-dimensional instrumental gait analysis in the evaluation of polytrauma patients with lower limb injuries consequences makes it possible to identify the gait disorders not only in the injured, but also in the uninjured side.
  • No Thumbnail Available
    Item
    Kustību un balsta aparāta traumu ārstēšanas funkcionālā rezultāta novērtēšana politraumu guvušiem pacientiem. Promocijas darba kopsavilkums
    (Rīgas Stradiņa universitāte, 2014) Jakušonoka, Ruta; Jumtiņš, Andris; Pavāre, Zane
    Kustību un balsta aparāta funkciju atjaunošanās pacientiem pēc pārciestas politraumas ir svarīgs ilgtermiņa ārstēšanas mērķis. Funkcionālais rezultāts šiem pacientiem ir atkarīgs ne tikai no traumas mehānisma un smaguma, bet arī no agrīnas iegūto traumu diagnostikas traumu guvuša cietušā primārās novērtēšanas laikā, cietušā veselības stāvoklim atbilstošas neatliekamās ārstēšanas, galīgās ārstēšanas metožu izvēles un agrīnas rehabilitācijas. Pacientu ārstējošie ārsti nereti saņem ierobežotu informāciju par funkcionālo rezultātu. Promocijas darba mērķis ir novērtēt ārstēšanas funkcionālo rezultātu pacientiem vidējā termiņā pēc pārciestas politraumas ar apakšējo ekstremitāšu traumu sekām. Mērķa sasniegšanai veikta retrospektīvā materiāla analīze, kas pamatojās uz slimības vēsturu analīzi Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas klīnikas „Gaiļezers” Traumatoloģijas un ortopēdijas nodaļā un Traumatoloģijas un ortopēdijas slimnīcā 2008.–2010. gadā ārstētajiem 154 politraumu guvušiem pacientiem (101 vīrietis, 53 sievietes; Jaunās ievainojumu smaguma skalas (JISS) punkti 17 – 48, vidējā vērtība 25,9) ar kustību un balsta aparāta traumām. Izstrādāts retrospektīvā materiāla analīzes protokols. Trīsdesmit četriem pacientiem ar apakšējo ekstremitāšu traumu sekām, kuri atbilda pētījuma kritērijiem, Rīgas Stradiņa universitātes Rehabilitācijas fakultātes Rehabilitoloģijas pētnieciskajā laboratorijā, Nacionālajā rehabilitācijas centrā „Vaivari” vidējā periodā (1–3 gadi) pēc politraumas veikta subjektīvā, objektīvā izmeklēšana, radioloģiskās izmeklēšanas rezultātu novērtēšana un trīs dimensiju instrumentālā gaitas analīze (IGA). Izstrādātas šajā pētījumā izmantoto gaitas cikla (GC) kinemātisko un kinētisko parametru definīcijas un apkopoti normālas gaitas parametri, definētas gaitas traucējumu (GT) smaguma pakāpes. Izstrādāts klīniskās ortopēdiskās izmeklēšanas protokols un IGA protokols. Pacientiem veikta gaitas ierakstā iegūto GC laika, distances, kinemātisko un kinētisko datu analīze, to apraksts, secinājumi, novērtēts GT smagums, sniegtas rekomendācijas pacientu turpmākai ārstēšanai un funkcionālā rezultāta uzlabošanai. Politraumas smaguma pakāpes, izmantojot Ievainojumu smaguma skalu (ISS) un JISS, salīdzinātas ar GT smagumu, noteikta JISS saistība ar GT. Trīsdesmit četru veselo brīvprātīgo grupai analizēti subjektīvā, objektīvā izmeklēšanā un gaitas ierakstā iegūtie GC laika, distances, kinemātikas un kinētikas dati. Minētie GC parametri pacientu grupā abām apakšējām ekstremitātēm salīdzināti ar GC parametriem attiecīgajai apakšējai ekstremitātei kontroles grupā. Mūsu pētījumā konstatēts, ka izmantojot IGA, var noteikt GT pacientiem ar unilaterālām apakšējo ekstremitāšu traumām ne tikai ievainotajā pusē, bet arī neievainotajā pusē. Tāpēc pacientiem ar apakšējo ekstremitāšu traumu sekām pēc pārciestas politraumas ieteicams veikt agrīnu kompleksu rehabilitāciju, rehabilitācijas plānā ietverot abas ekstremitātes. Pētījumā konstatēts, ka politraumu guvušiem pacientiem, kuriem JISS ir lielāks par ISS, ir ievērojami GT vidējā periodā pēc politraumas, tāpēc iesakām šo sakarību izmantot funkcionālā rezultāta prognozēšanai.
  • No Thumbnail Available
    Item
    Kustību un balsta aparāta traumu ārstēšanas funkcionālā rezultāta novērtēšana politraumu guvušiem pacientiem. Promocijas darbs
    (Rīgas Stradiņa universitāte, 2014) Jakušonoka, Ruta; Jumtiņš, Andris; Pavāre, Zane
    Kustību un balsta aparāta funkciju atjaunošanās pacientiem pēc pārciestas politraumas ir svarīgs ilgtermiņa ārstēšanas mērķis. Funkcionālais rezultāts šiem pacientiem ir atkarīgs ne tikai no traumas mehānisma un smaguma, bet arī no agrīnas iegūto traumu diagnostikas traumu guvuša cietušā primārās novērtēšanas laikā, cietušā veselības stāvoklim atbilstošas neatliekamās ārstēšanas, galīgās ārstēšanas metožu izvēles un agrīnas rehabilitācijas. Pacientu ārstējošie ārsti nereti saņem ierobežotu informāciju par funkcionālo rezultātu. Promocijas darba mērķis ir novērtēt ārstēšanas funkcionālo rezultātu pacientiem vidējā termiņā pēc pārciestas politraumas ar apakšējo ekstremitāšu traumu sekām. Mērķa sasniegšanai veikta retrospektīvā materiāla analīze, kas pamatojās uz slimības vēsturu analīzi Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas klīnikas „Gaiļezers” Traumatoloģijas un ortopēdijas nodaļā un Traumatoloģijas un ortopēdijas slimnīcā 2008.–2010. gadā ārstētajiem 154 politraumu guvušiem pacientiem (101 vīrietis, 53 sievietes; Jaunās ievainojumu smaguma skalas (JISS) punkti 17 – 48, vidējā vērtība 25,9) ar kustību un balsta aparāta traumām. Izstrādāts retrospektīvā materiāla analīzes protokols. Trīsdesmit četriem pacientiem ar apakšējo ekstremitāšu traumu sekām, kuri atbilda pētījuma kritērijiem, Rīgas Stradiņa universitātes Rehabilitācijas fakultātes Rehabilitoloģijas pētnieciskajā laboratorijā, Nacionālajā rehabilitācijas centrā „Vaivari” vidējā periodā (1–3 gadi) pēc politraumas veikta subjektīvā, objektīvā izmeklēšana, radioloģiskās izmeklēšanas rezultātu novērtēšana un trīs dimensiju instrumentālā gaitas analīze (IGA). Izstrādātas šajā pētījumā izmantoto gaitas cikla (GC) kinemātisko un kinētisko parametru definīcijas un apkopoti normālas gaitas parametri, definētas gaitas traucējumu (GT) smaguma pakāpes. Izstrādāts klīniskās ortopēdiskās izmeklēšanas protokols un IGA protokols. Pacientiem veikta gaitas ierakstā iegūto GC laika, distances, kinemātisko un kinētisko datu analīze, to apraksts, secinājumi, novērtēts GT smagums, sniegtas rekomendācijas pacientu turpmākai ārstēšanai un funkcionālā rezultāta uzlabošanai. Politraumas smaguma pakāpes, izmantojot Ievainojumu smaguma skalu (ISS) un JISS, salīdzinātas ar GT smagumu, noteikta JISS saistība ar GT. Trīsdesmit četru veselo brīvprātīgo grupai analizēti subjektīvā, objektīvā izmeklēšanā un gaitas ierakstā iegūtie GC laika, distances, kinemātikas un kinētikas dati. Minētie GC parametri pacientu grupā abām apakšējām ekstremitātēm salīdzināti ar GC parametriem attiecīgajai apakšējai ekstremitātei kontroles grupā. Mūsu pētījumā konstatēts, ka izmantojot IGA, var noteikt GT pacientiem ar unilaterālām apakšējo ekstremitāšu traumām ne tikai ievainotajā pusē, bet arī neievainotajā pusē. Tāpēc pacientiem ar apakšējo ekstremitāšu traumu sekām pēc pārciestas politraumas ieteicams veikt agrīnu kompleksu rehabilitāciju, rehabilitācijas plānā ietverot abas ekstremitātes. Pētījumā konstatēts, ka politraumu guvušiem pacientiem, kuriem JISS ir lielāks par ISS, ir ievērojami GT vidējā periodā pēc politraumas, tāpēc iesakām šo sakarību izmantot funkcionālā rezultāta prognozēšanai.
  • No Thumbnail Available
    Item
    Priekšējās retroperitoneālās pieejas priekšrocības iegurņa kaulu lūzumu osteosintēzē. Promocijas darba kopsavilkums
    (Rīgas Stradiņa universitāte, 2015) Vikmanis, Andris; Jumtiņš, Andris
    Attītoties tehnoloģijām un pieaugot augstas enerģijas traumatizācijai, proporcionāli pieaug arī iegurņa kaulu lūzumu gadījumu skaits. Lielākā daļa iegurņu lūzumu, aptuveni 75%, tiek uzskatīti par ļoti smagām un dzīvībai bīstamām balsta – kustību aparāta traumām. Iegurņa kaulu lūzumi politraumas pacientiem konstatējami 18% gadījumos. Vaļēji iegurņa kaulu lūzumi ir 1% no visiem iegurņa kaulu lūzumiem, savukārt letalitāte pēc dažādu autoru datiem vaļēju iegurņa kaulu lūzumu gadījumā ir ~ 50%. Iegurņa kaulu lūzumi, it sevišķi intraartikulārie, nereti (~ 10%) noved pie invaliditātes sakarā ar gūžas locītavas posttraumātiskas osteoartrozes veidošanos. Neskatoties uz praksē labi aprobēto ilioingvinālās piejas izmantošanu iegurņa kaulu ķirurģiskajā ārstēšanā, pēdējo gadu publikācijās par iegurņa gredzena un acetabulāro lūzumu operatīvo ārstēšanu tiek meklētas jaunas operatīvas terapijas pieejas un to modifikācijas, piemēram, izmantojot ekstraperitoneālu pieeju ar vēdera apakšējo viduslīnijas griezienu. Šo operatīvās ārstēšanas pieeju iegurņa gredzena un acetabulāro lūzumu gadījumos samērā plaši izmanto ASV un Somijā. Latvijā šo pieeju iegurņa gredzena un acetabulāro lūzumu ārstēšanā ieviesa raksta autors 2008. gadā RAKUS klīnikas “Gaiļezers” Traumatoloģijas un ortopēdijas klīnikā (katedras un zinātniskā darba vadītājs profesors A. Jumtiņš, klīnikas vadītājs Dr. med. G. Lācis). Darbā analizēti 35 pacientu ārstēšanas rezultāti, kuri operēti laika posmā no 2008. gada oktobrim līdz 2012. gada maijam, izmantojot priekšējo ekstraperitoneālo pieeju. Kontroles grupā analizēti 34 pacientu ārstēšanas rezultāti, kuri operēti ar konvenciālo ilioingvinālo pieeju. Darbā izvirzītā hipotēze – priekšējā ekstraperitoneālā pieeja, salīdzinot ar ilioingvinālo pieeju, sarežģītu iegurņa kaulu lūzumu gadījumos ļauj panākt īsāku operācijas laiku, mazāku intraoperatīvo asins zudumu, mazāku perioperatīvo hemotransfūzijas apjomu, labākus iegurņa kaulu fragmentu pēcoperācijas radioloģiskos parametrus un vēlīnos pēcoperācijas funk-cionālos rezultātus. Pētījuma mērķis – izpētīt priekšējās retroperitoneālās un ilioingvinālās ķirurģisko pieeju operācijas un pēcoperācijas periodu klīnisko un radioloģisko parametru, kā arī pēcoperācijas funkcionālo rezultātu atšķirības pacientiem ar sarežģītiem iegurņa kaula lūzumiem un, pamatojoties uz iegūtajiem rezultātiem, izstrādāt praktiskas rekomendācijas ieviešanai praktiskajā traumatoloģijā. Pētījums veikts četru gadu laikā. Vidēji vienā gadā veiktas ~ 12 iegurņa kaulu operācijas pacientiem ar politraumu. No 48 ar priekšējo retroperitoneālo pieeju operētajiem pacientiem analizēti un darbā iekļauti 35 pacientu ārstēšanas rezultāti. Kontrolgrupā iekļauti 34 pacientu ārstēšanas rezultāti. Pirms un pēcoperāciju radioloģisko mērījumu veikšanai izmantota digitāla ortopēdiska programma CENTRICITY PACS-IW 3.7.3.9. Pacientu funkcionālajam izvērtējumam lietota Majeed skala. Secinājumi. Analizējot ķirurģiskos rādītājus (operācijas ilgums, asins zudums operācijas laikā, hemotransfūzijas apjoms), ķirurģiskās korekcijas pēcoperācijas radioloģiskos parametrus un pēcoperācijas vēlīnos funkcionālos rezultātus pacientiem ar sarežģītiem iegurņa kaulu lūzumiem, priekšējās retroperitoneālās pieejas gadījumā tie ir statistiski ticami labāki nekā ilioingvinālās pieejas situācijā. Priekšējā retroperitoneālā pieeja sarežģītu iegurņa kaulu lūzumu gadījumos ir droša un nodrošina kvalitatīvu iegurņa kaulu fragmentu osteosintēzi.
  • No Thumbnail Available
    Item
    Priekšējās retroperitoneālās pieejas priekšrocības iegurņa kaulu lūzumu osteosintēzē. Promocijas darbs
    (Rīgas Stradiņa universitāte, 2015) Vikmanis, Andris; Jumtiņš, Andris
    Attītoties tehnoloģijām un pieaugot augstas enerģijas traumatizācijai, proporcionāli pieaug arī iegurņa kaulu lūzumu gadījumu skaits. Lielākā daļa iegurņu lūzumu, aptuveni 75%, tiek uzskatīti par ļoti smagām un dzīvībai bīstamām balsta – kustību aparāta traumām. Iegurņa kaulu lūzumi politraumas pacientiem konstatējami 18% gadījumos. Vaļēji iegurņa kaulu lūzumi ir 1% no visiem iegurņa kaulu lūzumiem, savukārt letalitāte pēc dažādu autoru datiem vaļēju iegurņa kaulu lūzumu gadījumā ir ~ 50%. Iegurņa kaulu lūzumi, it sevišķi intraartikulārie, nereti (~ 10%) noved pie invaliditātes sakarā ar gūžas locītavas posttraumātiskas osteoartrozes veidošanos. Neskatoties uz praksē labi aprobēto ilioingvinālās piejas izmantošanu iegurņa kaulu ķirurģiskajā ārstēšanā, pēdējo gadu publikācijās par iegurņa gredzena un acetabulāro lūzumu operatīvo ārstēšanu tiek meklētas jaunas operatīvas terapijas pieejas un to modifikācijas, piemēram, izmantojot ekstraperitoneālu pieeju ar vēdera apakšējo viduslīnijas griezienu. Šo operatīvās ārstēšanas pieeju iegurņa gredzena un acetabulāro lūzumu gadījumos samērā plaši izmanto ASV un Somijā. Latvijā šo pieeju iegurņa gredzena un acetabulāro lūzumu ārstēšanā ieviesa raksta autors 2008. gadā RAKUS klīnikas “Gaiļezers” Traumatoloģijas un ortopēdijas klīnikā (katedras un zinātniskā darba vadītājs profesors A. Jumtiņš, klīnikas vadītājs Dr. med. G. Lācis). Darbā analizēti 35 pacientu ārstēšanas rezultāti, kuri operēti laika posmā no 2008. gada oktobrim līdz 2012. gada maijam, izmantojot priekšējo ekstraperitoneālo pieeju. Kontroles grupā analizēti 34 pacientu ārstēšanas rezultāti, kuri operēti ar konvenciālo ilioingvinālo pieeju. Darbā izvirzītā hipotēze – priekšējā ekstraperitoneālā pieeja, salīdzinot ar ilioingvinālo pieeju, sarežģītu iegurņa kaulu lūzumu gadījumos ļauj panākt īsāku operācijas laiku, mazāku intraoperatīvo asins zudumu, mazāku perioperatīvo hemotransfūzijas apjomu, labākus iegurņa kaulu fragmentu pēcoperācijas radioloģiskos parametrus un vēlīnos pēcoperācijas funk-cionālos rezultātus. Pētījuma mērķis – izpētīt priekšējās retroperitoneālās un ilioingvinālās ķirurģisko pieeju operācijas un pēcoperācijas periodu klīnisko un radioloģisko parametru, kā arī pēcoperācijas funkcionālo rezultātu atšķirības pacientiem ar sarežģītiem iegurņa kaula lūzumiem un, pamatojoties uz iegūtajiem rezultātiem, izstrādāt praktiskas rekomendācijas ieviešanai praktiskajā traumatoloģijā. Pētījums veikts četru gadu laikā. Vidēji vienā gadā veiktas ~ 12 iegurņa kaulu operācijas pacientiem ar politraumu. No 48 ar priekšējo retroperitoneālo pieeju operētajiem pacientiem analizēti un darbā iekļauti 35 pacientu ārstēšanas rezultāti. Kontrolgrupā iekļauti 34 pacientu ārstēšanas rezultāti. Pirms un pēcoperāciju radioloģisko mērījumu veikšanai izmantota digitāla ortopēdiska programma CENTRICITY PACS-IW 3.7.3.9. Pacientu funkcionālajam izvērtējumam lietota Majeed skala. Secinājumi. Analizējot ķirurģiskos rādītājus (operācijas ilgums, asins zudums operācijas laikā, hemotransfūzijas apjoms), ķirurģiskās korekcijas pēcoperācijas radioloģiskos parametrus un pēcoperācijas vēlīnos funkcionālos rezultātus pacientiem ar sarežģītiem iegurņa kaulu lūzumiem, priekšējās retroperitoneālās pieejas gadījumā tie ir statistiski ticami labāki nekā ilioingvinālās pieejas situācijā. Priekšējā retroperitoneālā pieeja sarežģītu iegurņa kaulu lūzumu gadījumos ir droša un nodrošina kvalitatīvu iegurņa kaulu fragmentu osteosintēzi.
  • No Thumbnail Available
    Item