Browsing by Author "Fernāte, Andra"
Now showing 1 - 20 of 29
Results Per Page
Sort Options
Item AIM AND MEANING OF BREATHING EXERCISES : INTERDISCIPLINARY LITERATURE REVIEW(Rēzeknes Tehnoloģiju akadēmija, 2024-05-24) Šteinmane, Valērija; Fernāte, Andra; Latvian Academy of Sport Education (LASE)Respiration is an indispensable aspect of life that significantly influences both the physical and mental well-being of individuals, depending on such factors as depth and rhythm. Exploring the distinctions between chest and abdominal breathing is crucial for understanding their profound impacts, and embracing appropriate breathing exercises has proven to be advantageous for short-term relief and long-term holistic health. While acknowledged for diverse therapeutic applications, such as mitigating vocal cord fatigue, a comprehensive exploration of breathing exercises remains essential. Sport scientists and coaches are encouraged to acquire a set of breathing exercises for future implementation in the training routines. This study strives to conduct an interdisciplinary literature review to shed light on the aims, meaning, and classification of breathing exercises. Employing a literature review methodology, were analysed peer-reviewed articles from PubMed and ScienceDirect published during the years from 2000 to 2023, focusing on such keywords as breathing exercises, deep breathing, nasal breathing, abdominal breathing, thoracic breathing, pursed-lip breathing, breathing control, and respiratory muscle training. The research findings illustrate the multifaceted definitions, components, aims, and classifications of breathing exercises. This study establishes a foundation for identifying distinct subtypes, contributing to a more nuanced understanding of the significance and purpose of breathing exercises in enhancing overall well-being.Item Analysis of the Self-reported Physical Activity Questionnaires Indicators(Rēzeknes Tehnoloģiju akadēmija, 2019) Fernāte, Andra; Vazne, Žermēna; Levskojs, Andrejs; Lubkina, Velta; Kaupuzs, Aivars; Strode, Aina; Latvian Academy of Sport Education (LASE)“Global action plan on physical activity 2018–2030” emphasizes the need for weekly moderate physical activity for ensuring human health. Physical activity can be measured by a variety of objective and subjective methods, but one of the prerequisites for understanding the connection between active lifestyle and health certainty that the measuring instrument measures the feature for which it has been created and that it can be used in many countries. The goal of the research is to determine the correlations between measurement properties of fitness club clients’ self-reported physical activity indicators in the Global Physical Activity Questionnaire (GPAQ), International Physical Activity Questionnaire (IPAQ), European Health Interview Survey-Physical Activity Questionnaire (EHIS-PAQ), and to evaluate their concurrent validity. Methods: participants (volunteers) were 70 fitness club visitors (age 18-79). This research is preparative part for the further research of the project “European Physical Activity and Sports Monitoring System (EUPASMOS)”. The type, involvement and amount of physical activity was determined by the GPAQ, IPAQ and EHIS-PAQ adapted into Latvian. The research results showed that questionnaires allowed to determine the respondents’ physical activity indicators in and out of fitness club activities. Statistically significant correlations were determined between indicators obtained in all physical activity questionnaires applied in the research (p<0.05). This confirms that all three physical activity determination questionnaires can be used for physical activity research in Latvian environment.Item Analysis on Classification of Football Technique(Rēzeknes Tehnoloģiju akadēmija, 2021) Slaidiņš, Kristaps; Fernāte, Andra; Lubkina, Velta; Laganovska, Karīne; Kaupužs, Aivars; Strode, Aina; Vindaca, Olga; Latvian Academy of Sport Education (LASE)Football is a situation sport where football players are characterized by a great variety and complexity of activities during the game, both in contact with the opponent and in the immediate vicinity of the opponent, while cooperating with other teammates. Sports scientists and coaches need to find out more about the set of techniques, its diversity and the amount of technique in top level football games in order to guide the optimal planning and implementation of the training process in the technical training of football players. Due to the diversity of techniques used by football players, there are different approaches to the classification of these techniques. However, it is very important to group all techniques according to their common features in order to adequately assess the structure of a football game, its development tendencies and issues. Research aim: to compare and analyse the essence of the classification of football technique and its development tendencies. Research methods: analysis of scientific articles (electronic scientific databases ScienceDirect, Google Scholar), search keywords – football, football technique, classification of football technique. Main results of the research: two main approaches dominate in the classification of football technique: the technique approach and the game approach. Initially, football technique was mainly grouped by taking into account the player’s actions with or without the ball, the level of difficulty of the technique element, the role of the players and the player’s actions on the spot or in motion. As football develops, football technique is classified by taking into account the effectiveness of its application in specific tactical situations.Item Attitude of Sport Students and Educators in Latvia towards Christianity and Christian Sport Ministry(2012) Tālberga, Gunita; Fernāte, Andra; Latvian Academy of Sport Education (LASE)The study was carried out as a part of the research “Strategy for Starting the Movement Athletes in Action in Latvia”. Athletes in Action is a Christian sport movement supporting the idea that by having a complete understanding of a person as three part whole (physical, mental, spiritual) we can accomplish the ultimate potential in every area of life, including sport. Strategic management comprises that an environmental analysis and external factors play an important role in strategic planning. Therefore the main aim of our study was to find the attitude of sport students and educators in Latvia towards Christianity and Christian Sport Ministry. The sample consisted of 114 respondents, including students (41 male, 59 female) and educators (5 male, 9 female) of the Latvian Academy of Sport Education (LASE). Surveys were used to collect information and the gained data were statistically processed (SPSS 18). Answers showed that there is a lack of knowledge about Biblical truth of Christianity among sport students and educators. There is an interest about Christian Sport Ministry and in general there is no statistically significant difference between the opinions of Christians and non-Christians. According to the results of self-assessment of respondents there is a deficiency of spiritual growth in the model of harmonious personality among sport students and educators in Latvia. Taking in consideration the importance of a holistic approach to accomplish the ultimate human potential, we have come to the conclusion that it is needed to continue deeper practical studies about sport and Christianity as they are fairly limited at the present moment.Item Changes in the performance indicators of basketball players in improving mental toughness and self-efficacy(2022) Astafičevs, Aleksandrs; Vazne, Žermēna; Fernāte, Andra; Grants, Yanis; Latvian Academy of Sport Education (LASE)The mental toughness and self-efficacy of athletes are some of the most important factors that directly influence and predict an athlete’s performance. The aim of this research is to evaluate the impact of improving basketball players’ mental toughness and self-efficacy on increasing performance indicators. Material and methods: research participants – U-16 basketball players (n=15), the Psychological Performance Inventory Alternative version (PPI–A), the Sports Mental Toughness Questionnaire (SMTQ) and the General Self-Efficacy Scale (GSE) questionnaires, the control exercise method was applied before and after the determining experiment, as well as mathematical statistics. Three measuring instruments adapted to the Latvian environment – PPI-A, SMTQ, GSE (Astaficevs, Vazne & Fernate, 2020) – were used in the research. The results show that the performance indicators of basketball players are affected by the implementation of psychological tasks improving mental toughness and general self-efficacy in sport in two control exercises – midrange jump shots (p<0.05) and free throws (p=0.001). An increase was also found in the results of other shots, but it was not statistically reliable. Moreover, moderately close correlations were found between mental toughness and self-efficacy improvement (“Self-efficacy and determination”; “Positive cognition and imagery”, “Self-belief”) after the implementation of psychological tasks in the training process and in individual performance indicators of basketball players (p<0.05).Item Characterization of Women's General Health and Physical Activity in Fitness(Rēzeknes Augstskola, 2014) Čuprika, Aleksandra; Fernāte, Andra; Čupriks, Leonīds; Latvian Academy of Sport Education (LASE)Sedentary life causes very big physical and mental health problems, which also decrease one's life quality. That is why the aim of the research is to evaluate women's involved in fitness interconnection of subjective evaluation of life quality components and their connection to objective parameters of life quality. GHQ-12 was applied to evaluate general health and IPAO short version was used to state the amount of physical activities. There are several weak and a very weak correlation between general health, amount of physical activities and the objective factors of life quality. To fully evaluate and improve the parameters of life quality subjective and objective character should be taken into account.Item The Development of Parental Competence Model in Infant Floating. Summary of the Doctoral Thesis(Latvian Academy of Sport Education, 2021) Kurmeļeva, Alīna; Fernāte, AndraStatistics show that young and reckless men as well as children are at a higher risk of drowning. In Latvia, the drowning rate is more than 6 deaths per 100,000 population which is the highest rate in the European Union, more than six times the average rate. According to the estimates based on the data of the World Health Organisation, 6.83 drownings per 100,000 population were registered in Latvia in 2017, while the number of drowning deaths in 33 countries did not exceed one, and in almost half of the countries (96) the number of drowning deaths was at an average level (LPF, 2018 A, C). This means that Latvia is among the leaders in statistics on the number of drowning deaths both in the European and global context. Reduction of drowning deaths is one of the objectives of Latvia’s National Development Plan for 2021-2027 as drowning is one of the most common external causes of death in Latvia (Olševska, 2020). Analysis of the latest information shows that in Latvia there were 96 drowning deaths in 2019 and 61 – in the first six months of 2020. While the average death rate from drowning in the EU is 1 per 100,000 population and in our country – 6 per 100,000 population, the Swimming Federation of Latvia has developed a drowning prevention strategy which aims to halve the number of water accidents by 2025 (Olševska, 2020). In light of the statistical data, it is very important to pay attention to swimming in early childhood and further acquisition of swimming skills in children. The beneficial effects of water on the human body have been known since ancient times. No other physical activity can be compared to exercise in a water environment as weightlessness and horizontal body position help relieve the spine. Frequent movements in the horizontal position unload the spine, as opposed to the vertical position in which people spend 2/3 of their life, and relieve the back and tension between the nerve endings (Barczyk, Skolimowski & Zawadzka, 2005). In addition, regular swimming lessons have a multifaceted effect on the person's physical development, the CNS and the respiratory system, and help improve posture. Slow and rhythmic movements in water improve blood supply and metabolism as well as strengthen the vascular system (Ahrendt, 1997; Sigmundsson & Hopkins, 2009). Swimming exercises have been recognised as a means of health promotion and disease prevention (Tanaka, 2009). Swimming has a particularly positive effect on children as it both helps prevent drowning and improves emotional health, sense of balance, flexibility, and strength (Protano et al., 2016). Nowadays, activities involving children and parents are becoming more and more popular. It is a good opportunity to spend time together, socialise and promote healthy infant development (Freedman, 2014), but there is not always time, place, and eagerness for that. At this point, emphasis should be laid on the child’s age as infants, for example, cannot act independently without the help and presence of their parents (Meredith, Hicks & Stephens, 2001). Given the variety of activities, this Doctoral Thesis pays special attention to swimming. Luckily, babies are familiar with water environment and experience certain sensations while growing in the womb (Johnson, 1996). If the infant’s parents have an opportunity to attend infant swimming lessons in the pool, they are likely to make use of it. In this process, the way parents feel in this type of activity, their ability to independently perform exercises with the infant and their sense of direction in a specific water environment is of great importance (Ahrendt, 2002; Zhao et al., 2005; ????????, 2011). Many parents like infant floating, but they often misunderstand its nature and, as a result, cannot do it in the right manner. Their lack of knowledge, skills and practical skills to properly handle a water environment can generally affect parental competence in infant floating (Stallman, 2014). In the world, the views on infant floating are rather mixed. The most optimal method and sequence of exercises to ensure proper infant floating has not been determined. In infant floating, two main techniques are distinguished: therapeutic and pedagogical. The latter includes teaching infant floating to parents (Ahrendt, 2002; Zhao et al., 2005; ????????, 2011). While the concept of competence can be defined differently, it generally relates to a person’s ability to choose the most appropriate means for a given situation or activity based on this person’s knowledge, and act suitably (Koķe, 2003). The knowledge, skills and attitudes of parents during infant floating speak of their competence in this field (Stallman, 2014). When teaching infant floating to parents, it is important to help them learn appropriate infant floating skills so that they can use them safely and confidently in further development of their child (Meredith et al., 2001; Jovanovich, 2002). Hence follows the necessity to ensure that parental competence in infant floating is enhanced in line with the parents’ abilities and interests as well as in compliance with the stages of teaching infant floating. Thus, the aim of the research is based on the model to improve parental competence in infant floating.Item The Development of Social Belonging and Changes in Lifestyle for Women in Fitness : Case Study(Rēzeknes Tehnoloģiju akadēmija, 2017) Čuprika, Aleksandra; Fernāte, Andra; Čupriks, Leonids; Lubkina, V.; Zvaigzne, A.; Latvian Academy of Sport Education (LASE)Item Džudo sarežģīto un daudzveidīgo stāvus cīņas pamattehnikas paņēmienu mācīšanās optimizācija 7-12 gadus veciem džudistiem. Promocijas darba kopsavilkums(Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmija, 2022) Pimenovs, Einārs; Fernāte, AndraDžudo ir tiešs (kontakta), spēka, aciklisks un sarežģītas koordinācijas divcīņas veids, kurš noris antagonistiski un dinamiski mainīgā darbībā (Pimenovs, 2012). Džudo (japāņu valodas izruna – dzjūdō) ir radies Japānā 1882.gadā un tā pamatlicējs ir profesors Dzigoro Kano. Šajā darbā tiks izmantoti džudo starptautiski atzīti termini, kurus darba autors liks iekavās un slīprakstā uzreizi pēc latviskā nosaukuma. Džudo notiek gan stāvus (metieni un gāšanas), gan guļus stāvoklī, kuras laikā var pielietot noturēšanas paņēmienus, sāpju paņēmienus un žņaugšanas paņēmienus. Tas ir cīņas sports ar visbagātāko tehnisko paņēmienu arsenālu. Tomēr ir tehnikas paņēmieni, kuru efektivitāte sacensībās ir visaugstākā: stāvcīņā – metiens pār plecu (seoi-nage), iekšējais atvēziens (uchi-mata), āķis no iekšpuses (o-uchi-gari) un guļuscīņā – sāniskā noturēšana (kesa-gatame), noturēšana ar galvas un pleca fiksāciju (kata-gatame), žņaugšana no mugurpuses satverot abas apmales (okuri-eri-jime) (Bocioaca, 2014). Atšķirībā no citiem sporta cīņas veidiem džudo kata sacensībās pretdarbības vietā džudisti tehniku demonstrē sadarbībā ar partneri (uke). Džudo ir olimpiskais sporta veids, kurā sportisti pielieto lielu klāstu sarežģītu tehnisko paņēmienu, kuri saistīti ar zināmu risku. Džudo ir raksturīga augstas intensitātes piepūle, ļoti augstas fizioloģiskās prasības (Franchini et al., 2011, 2015). Džudo mērķis ir cilvēka harmoniska attīstība, vispusīga kustību spēju pilnveidošana un veselības nostiprināšana. Džudo pieder pie tiem sporta veidiem, kuros startu novērtē pēc izcīnītajām uzvarām, uzbrūkošo darbību rezultivitātes, efektivitātes, tehnikas apjoma un citiem rādītājiem. Katu sacensības, kurās tiek vērtēta džudo paņēmienu tehnika, notiek nacionālajā, Eiropas un pasaules līmenī, bet tās nav iekļautas olimpisko spēļu programmā. Džudo popularitātes pieaugums pasaulē liek zinātniekiem pastāvīgi meklēt jaunus, efektīvus un zinātniski pamatotus līdzekļus un metodes sportistu mācīšanai un sacensību darbībai (Osipov et al., 2017). Analizējot un apkopojot teorētisko literatūru un praksi, darba autors secina, ka pasaules džudo speciālistu uzskati iedalāmi divās grupās: viena grupa uzskata, ka ir jāmāca mazāks paņēmienu apjoms un jāpievēršas šo paņēmienu labākai apgūšanai, bet otra grupa uzskata, ka tehniskās sagatavošanas pamats ir bāzes tehnika - 40 paņēmienu apguve (Kawaishi, 1960; Geesink, 1967; Kano, 1994; Inogai & Habersetzer, 2002; Туманян, 2006; Pimenovs, 2006). Tomēr pārsvarā valda uzskats, ka bāzes tehnikas apgūšana ir optimālākais veids un ir būtiski, ka vienā valstī bērni cīnās bez tehnikas pielietošanas ierobežojumiem, bet citās - ar ierobežojumiem. Promocijas darba autors uzskata, ka paaugstināt sportisko meistarību var, balstoties uz tehnisko sagatavošanu saskaņā ar džudistu fizisko sagatavotību, tādējādi ietaupot cilvēka resursus, laiku un līdzekļus. Iesaistīt bērnus un jauniešus sporta aktivitātēs var, viņus motivējot ar ārējām meistarības pazīmēm (tās ir jostas), pašaizsardzības iemaņām, sociālo attīstību, personisko izaugsmi, ar iespēju startēt nacionālajos un starptautiskajos turnīros, kas ļauj apzināties savu nozīmīgumu. Virkne sporta profesionāļu un zinātnieku uzsver, ka mūsdienu džudo attīstās, paaugstinoties tehnisko paņēmienu izpildes sarežģītības pakāpei (Чумаков, 1976; Rudzītis, 1979; Трофимов, 1996; IJF, 2014). Līdz ar to svarīgi atrast tās mācīšanas un tehnisko paņēmienu apguves kontroles tehnoloģijas, kas ievēro bērna individuālās īpatnības un izmaiņas augšanas procesā (Altberts & Grāvītis, 1984; Bompa, 1990; Бернштейн, 1990; A. Fernāte, 2002; Bompa & Haff, 2009). Globālie džudo pētījumi nav bijuši tik ražīgi, kā tas notiek citos sporta veidos, taču pēdējos gados to skaits ir strauji pieaudzis. Produktīvākie autori ir no Francijas, Brazīlijas un Japānas universitātēm. Pētniecības raksti par džudo ir publicēti galvenokārt džudo, sporta un medicīnas žurnālos, tie ir aktuāli un liecina, ka arī turpmāk nepieciešama šī sporta veida izpēte (Mancebo et al., 2013). Jāuzsver, ka bērniem dažādos vecuma periodos koordinācijas spēju attīstība norit atsķirīgi un dažādos virzienos. Taču visintensīvāk koordinācijas spēju rādītāji pieaug vecumā no 7 līdz 9 un no 9 līdz 11 – 12 gadiem. Koordinācijas spēju attīstībai jābūt cieši saistītai ar daudzveidīgu kustību darbības tehnikas apgūšanu un fizisko īpašību attīstīšanu. Ja jaunākajā skolas vecumā tā ir saistīta ar ātruma, ātrspēka īpašību, lokanības un izturības attīstību, tad vidējā skolas vecumā - ar ātruma, ātrspēka, spēka īpašībām, izturību un lokanību (Лях, 2000; Cameron & Schell, 2012; Miarka et al., 2014; Baker & Young, 2014; Osipov et al., 2017; Bogin, 2020). Džudo sporta profesionāļi uzsver, ka ir būtiski attīstīt veiklību pirmsskolas un sākumskolas periodā. Tā, piemēram, kustību precizitāte visvairāk pieaug no 4- 5 līdz 7-8 gadiem. Reizē ar nervu sistēmas statiski dinamisko un optisko analizatoru pilnveidošanos attīstās koordinācijas spējas jeb veiklība, kas 50% savas attīstības līmeni sasniedz 10 – 12 – 13 gados, bet pilna kustību koordinācija, līdzsvars, telpiskā izjūta attīstās līdz 17 gadiem. Koordinācijas spējas jeb veiklība vislabāk attīstās jaunākā un vidējā skolas vecumā, reizē pieaugot arī kustību precizitātei 7 – 16 gados. Visintensīvāk koordinācija attīstās 11 – 12 gados, sasniedzot savu maksimumu. Sasniegtā koordinācija zūd, ja to netrenē (Лях, 2000; Cameron & Schell, 2012; Miarka et al., 2014; Baker & Young, 2014; Osipov et al., 2017; Bogin, 2020). Salīdzinoši nesen ar cīņas sportu Latvijā varēja sākt nodarboties no 10 gadu vecuma. Bet, atgūstot neatkarību deviņdesmitajos gados, Latvijas Džudo federācija pieņēma lēmumu, ka ar džudo var nodarboties no 8 gadu vecuma. Ja salīdzinām ar citām valstīm - Beļģiju, Nīderlandi, Franciju un Japānu, tur džudo mācīšanu uzsāk no 4 gadiem. Tagad arī Latvijā bērni ar džudo sāk nodarboties no 4 gadu vecuma. Latvijā sporta skolu izstrādātajos dokumentos, sporta skolu audzēkņu rezultāti tiek vērtēti tikai pēc sporta sasniegumiem (izcīnītās uzvaras un iegūtās vietas), kā arī fiziskās sagatavotības rādītājiem, bet diemžēl iztrūkst tehniskās sagatavošanas vērtēšana. Promocijas darba autors uzsver, ka daudzveidīgo un sarežģīto stāvus cīņas pamattehnikas paņēmienu dažādība un izpildīšanas iespējas, kā arī viss iepriekš minētais, izvirza daudz neatrisinātu uzdevumu, kuru gala mērķis ir treniņa procesa efektivitātes palielināšana, kas savukārt arī noteica promocijas darba tēmas izvēli: „Džudo sarežģīto un daudzveidīgo stāvus cīņas pamattehnikas paņēmienu mācīšanās optimizācija 7 – 12 gadus veciem džudistiem”. Darba autors uzskata, ka treniņu procesa efektivitātes palielināšana ar pārdomātu līdzekļu un metožu kopumu, ir svarīgs nosacījums džudo stāvus cīņas bāzes tehnikas apgūšanai. Mūsdienu džudo attīstībai ir raksturīgs augsts tehnisko paņēmienu līmenis. Īpaši svarīgi atrast, izpētīt un lietot tās mācīšanas un kontroles tehnoloģijas, kas ņem vērā bērna individuālās īpatnības un izmaiņas augšanas procesā. Bet tas ir un būs vienmēr aktuāli, tāpēc šajā jomā tiek veikti pētījumi.Item Džudo sarežģīto un daudzveidīgo stāvus cīņas pamattehnikas paņēmienu mācīšanās optimizācija 7-12 gadus veciem džudistiem. Promocijas darbs(Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmija, 2022) Pimenovs, Einārs; Fernāte, AndraDžudo ir tiešs (kontakta), spēka, aciklisks un sarežģītas koordinācijas divcīņas veids, kurš noris antagonistiski un dinamiski mainīgā darbībā (Pimenovs, 2012). Džudo (japāņu valodas izruna – dzjūdō) ir radies Japānā 1882.gadā un tā pamatlicējs ir profesors Dzigoro Kano. Šajā darbā tiks izmantoti džudo starptautiski atzīti termini, kurus darba autors liks iekavās un slīprakstā uzreizi pēc latviskā nosaukuma. Džudo notiek gan stāvus (metieni un gāšanas), gan guļus stāvoklī, kuras laikā var pielietot noturēšanas paņēmienus, sāpju paņēmienus un žņaugšanas paņēmienus. Tas ir cīņas sports ar visbagātāko tehnisko paņēmienu arsenālu. Tomēr ir tehnikas paņēmieni, kuru efektivitāte sacensībās ir visaugstākā: stāvcīņā – metiens pār plecu (seoi-nage), iekšējais atvēziens (uchi-mata), āķis no iekšpuses (o-uchi-gari) un guļuscīņā – sāniskā noturēšana (kesa-gatame), noturēšana ar galvas un pleca fiksāciju (kata-gatame), žņaugšana no mugurpuses satverot abas apmales (okuri-eri-jime) (Bocioaca, 2014). Atšķirībā no citiem sporta cīņas veidiem džudo kata sacensībās pretdarbības vietā džudisti tehniku demonstrē sadarbībā ar partneri (uke). Džudo ir olimpiskais sporta veids, kurā sportisti pielieto lielu klāstu sarežģītu tehnisko paņēmienu, kuri saistīti ar zināmu risku. Džudo ir raksturīga augstas intensitātes piepūle, ļoti augstas fizioloģiskās prasības (Franchini et al., 2011, 2015). Džudo mērķis ir cilvēka harmoniska attīstība, vispusīga kustību spēju pilnveidošana un veselības nostiprināšana. Džudo pieder pie tiem sporta veidiem, kuros startu novērtē pēc izcīnītajām uzvarām, uzbrūkošo darbību rezultivitātes, efektivitātes, tehnikas apjoma un citiem rādītājiem. Katu sacensības, kurās tiek vērtēta džudo paņēmienu tehnika, notiek nacionālajā, Eiropas un pasaules līmenī, bet tās nav iekļautas olimpisko spēļu programmā. Džudo popularitātes pieaugums pasaulē liek zinātniekiem pastāvīgi meklēt jaunus, efektīvus un zinātniski pamatotus līdzekļus un metodes sportistu mācīšanai un sacensību darbībai (Osipov et al., 2017). Analizējot un apkopojot teorētisko literatūru un praksi, darba autors secina, ka pasaules džudo speciālistu uzskati iedalāmi divās grupās: viena grupa uzskata, ka ir jāmāca mazāks paņēmienu apjoms un jāpievēršas šo paņēmienu labākai apgūšanai, bet otra grupa uzskata, ka tehniskās sagatavošanas pamats ir bāzes tehnika - 40 paņēmienu apguve (Kawaishi, 1960; Geesink, 1967; Kano, 1994; Inogai & Habersetzer, 2002; Туманян, 2006; Pimenovs, 2006). Tomēr pārsvarā valda uzskats, ka bāzes tehnikas apgūšana ir optimālākais veids un ir būtiski, ka vienā valstī bērni cīnās bez tehnikas pielietošanas ierobežojumiem, bet citās - ar ierobežojumiem. Promocijas darba autors uzskata, ka paaugstināt sportisko meistarību var, balstoties uz tehnisko sagatavošanu saskaņā ar džudistu fizisko sagatavotību, tādējādi ietaupot cilvēka resursus, laiku un līdzekļus. Iesaistīt bērnus un jauniešus sporta aktivitātēs var, viņus motivējot ar ārējām meistarības pazīmēm (tās ir jostas), pašaizsardzības iemaņām, sociālo attīstību, personisko izaugsmi, ar iespēju startēt nacionālajos un starptautiskajos turnīros, kas ļauj apzināties savu nozīmīgumu. Virkne sporta profesionāļu un zinātnieku uzsver, ka mūsdienu džudo attīstās, paaugstinoties tehnisko paņēmienu izpildes sarežģītības pakāpei (Чумаков, 1976; Rudzītis, 1979; Трофимов, 1996; IJF, 2014). Līdz ar to svarīgi atrast tās mācīšanas un tehnisko paņēmienu apguves kontroles tehnoloģijas, kas ievēro bērna individuālās īpatnības un izmaiņas augšanas procesā (Altberts & Grāvītis, 1984; Bompa, 1990; Бернштейн, 1990; A. Fernāte, 2002; Bompa & Haff, 2009). Globālie džudo pētījumi nav bijuši tik ražīgi, kā tas notiek citos sporta veidos, taču pēdējos gados to skaits ir strauji pieaudzis. Produktīvākie autori ir no Francijas, Brazīlijas un Japānas universitātēm. Pētniecības raksti par džudo ir publicēti galvenokārt džudo, sporta un medicīnas žurnālos, tie ir aktuāli un liecina, ka arī turpmāk nepieciešama šī sporta veida izpēte (Mancebo et al., 2013). Jāuzsver, ka bērniem dažādos vecuma periodos koordinācijas spēju attīstība norit atsķirīgi un dažādos virzienos. Taču visintensīvāk koordinācijas spēju rādītāji pieaug vecumā no 7 līdz 9 un no 9 līdz 11 – 12 gadiem. Koordinācijas spēju attīstībai jābūt cieši saistītai ar daudzveidīgu kustību darbības tehnikas apgūšanu un fizisko īpašību attīstīšanu. Ja jaunākajā skolas vecumā tā ir saistīta ar ātruma, ātrspēka īpašību, lokanības un izturības attīstību, tad vidējā skolas vecumā - ar ātruma, ātrspēka, spēka īpašībām, izturību un lokanību (Лях, 2000; Cameron & Schell, 2012; Miarka et al., 2014; Baker & Young, 2014; Osipov et al., 2017; Bogin, 2020). Džudo sporta profesionāļi uzsver, ka ir būtiski attīstīt veiklību pirmsskolas un sākumskolas periodā. Tā, piemēram, kustību precizitāte visvairāk pieaug no 4- 5 līdz 7-8 gadiem. Reizē ar nervu sistēmas statiski dinamisko un optisko analizatoru pilnveidošanos attīstās koordinācijas spējas jeb veiklība, kas 50% savas attīstības līmeni sasniedz 10 – 12 – 13 gados, bet pilna kustību koordinācija, līdzsvars, telpiskā izjūta attīstās līdz 17 gadiem. Koordinācijas spējas jeb veiklība vislabāk attīstās jaunākā un vidējā skolas vecumā, reizē pieaugot arī kustību precizitātei 7 – 16 gados. Visintensīvāk koordinācija attīstās 11 – 12 gados, sasniedzot savu maksimumu. Sasniegtā koordinācija zūd, ja to netrenē (Лях, 2000; Cameron & Schell, 2012; Miarka et al., 2014; Baker & Young, 2014; Osipov et al., 2017; Bogin, 2020). Salīdzinoši nesen ar cīņas sportu Latvijā varēja sākt nodarboties no 10 gadu vecuma. Bet, atgūstot neatkarību deviņdesmitajos gados, Latvijas Džudo federācija pieņēma lēmumu, ka ar džudo var nodarboties no 8 gadu vecuma. Ja salīdzinām ar citām valstīm - Beļģiju, Nīderlandi, Franciju un Japānu, tur džudo mācīšanu uzsāk no 4 gadiem. Tagad arī Latvijā bērni ar džudo sāk nodarboties no 4 gadu vecuma. Latvijā sporta skolu izstrādātajos dokumentos, sporta skolu audzēkņu rezultāti tiek vērtēti tikai pēc sporta sasniegumiem (izcīnītās uzvaras un iegūtās vietas), kā arī fiziskās sagatavotības rādītājiem, bet diemžēl iztrūkst tehniskās sagatavošanas vērtēšana. Promocijas darba autors uzsver, ka daudzveidīgo un sarežģīto stāvus cīņas pamattehnikas paņēmienu dažādība un izpildīšanas iespējas, kā arī viss iepriekš minētais, izvirza daudz neatrisinātu uzdevumu, kuru gala mērķis ir treniņa procesa efektivitātes palielināšana, kas savukārt arī noteica promocijas darba tēmas izvēli: „Džudo sarežģīto un daudzveidīgo stāvus cīņas pamattehnikas paņēmienu mācīšanās optimizācija 7 – 12 gadus veciem džudistiem”. Darba autors uzskata, ka treniņu procesa efektivitātes palielināšana ar pārdomātu līdzekļu un metožu kopumu, ir svarīgs nosacījums džudo stāvus cīņas bāzes tehnikas apgūšanai. Mūsdienu džudo attīstībai ir raksturīgs augsts tehnisko paņēmienu līmenis. Īpaši svarīgi atrast, izpētīt un lietot tās mācīšanas un kontroles tehnoloģijas, kas ņem vērā bērna individuālās īpatnības un izmaiņas augšanas procesā. Bet tas ir un būs vienmēr aktuāli, tāpēc šajā jomā tiek veikti pētījumi.Item The Effect of Ankle and Subtalar Joint Somatic Dysfunction Correction to Improve Orienteer Static Balance(Rēzeknes Tehnoloģiju akadēmija, 2016) Smila, Baiba; Fernāte, Andra; Zaļaiskalna, Velga; Ļubkina, V.; Ušča, S.; Latvian Academy of Sport Education (LASE)The most frequent injuries among sports orienteers are the ankle injuries. The one of the most effective means to prevent the ankle injuries and recurrent ankle injuries is balance and stability development. The aim of this study is to find out the most effective method to develop static stability in the previously injured ankle for orienteers: osteopathic treatment of the ankle and subtalar joints or balance exercises, or the combination of osteopathic treatment of the ankle and subtalar joints and balance exercises. The effectiveness analysis of the intervention methods was conducted with the use of Digital Balance Analyzer (DBA) for the assessment of statical balance. 36 orienteers (12 to 18 years old) were randomized in three groups to an intervention, after being assessed at baseline and then reassessed one week later. Static balance improvements are only when using osteopathy and ankle joints subtalar somatic dysfunction correction together with balance exercises. Separate osteopathy or balance exercises will not give results as effective as the combination of these two effects.Item Fitness in the Sport Structure in Latvia(2014) Čuprika, Aleksandra; Fernāte, Andra; Latvian Academy of Sport Education (LASE)Origination of physical activities in Latvia territory, the necessity for sports sector to be developed, as well as the change of people’s understanding about physical loads and the essence of active lifestyle caused by rapid growth of the fitness sector where the main principle is load applied to strengthen and improve one’s health condition. One of the most important problems is a uniform understanding of the term “fitness”, and its place in the sports sector in Latvia. Therefore the aim of the article is to evaluate fitness as structure element inclusion possibilities in the Sports Structure in Latvia. The research is based on the investigation and analysis of the literature sources and sports policy planning documents, such as “Basic Positions of Sport Policy in Latvia”, project 2013- 2020, “National Sport Development Program 2006 –2013” of Latvia, “National Development Plan of Latvia 2012 –2020”. The place of fitness in the sports system in Latvia, the necessity and possibility to include fitness in the “National Sport Development Program” and in the “Basic Positions of Sport Policy” in perspective were studied. Commercial fitness clubs and the Latvian Fitness and Health Promotion Association (LFVVNA) are not included in the sports structure of Latvia; however, fitness is socially-cultural phenomenoItem Fiziskā kapitāla veicināšana fitnesā. Promocijas darba kopsavilkums / Promotion of Physical Capital in Fitness. Summary of the Doctoral Thesis(Latvian Academy of Sport Education, 2016) Čuprika, Aleksandra; Fernāte, Andra; Seilers, RolandsCurrently sedentary lifestyle is becoming more and more frequent all over the world, causing serious health problems to people (World Health Organization, 2014). In 2012, 80% of European citizen deaths were caused by 'non-infectious diseases', such as blood circulation diseases, digestive problems, diabetes, aroused by sedentary lifestyle (Health 2020: The European policy framework supporting action across government and society for health and well- being, 2012). In 2014, more than 50% of European citizens in adult age had an increased fat mass or suffered from obesity, in some European countries this figure approached 70% (WHO Regional Office for Europe, 2014). 20% of children in Europe suffer from increased body weight and 40%: from obesity (Wijnhoven et al., 2014). 5% of coronary heart diseases, 7% of the Type II diabetes, 9% of breast cancer and 10% of colon cancer cases are related to a lack of physical activity, which resulted in 1 million deaths (approximately 10% of all deaths) and 8.3 million cases of disability acquisition per year in Europe (World Health Organization, 2015). According to the statistics provided in the Latvia's National Development Plan 2014 - 2020, in 2012 30% of all dead people in Latvia lost their lives in the economically active age (Latvia's National Development Plan 2014 - 2020; Pudule et al, 2012; Štāle et al, 2013). Only 8% of the citizens of the European Union and 6% of the citizens of Latvia regularly engage in physical activity recommended by the World Health Organization. 33% of the population in other European countries and 25% of Latvian population rarely engage in physical activity, 42% of the population in Europe and 39% in Latvia never engage in physical activity. 55% of European men and 63% of European women rarely or never engage in physical activity. In Latvia the situation is even worse: 66% of men and 71% of women do not engage in physical activity or do it very rarely (Eurobarometer, Sport and Physical Activities Report, 2013). In the Latvia's National Development Plan 2014-2020 'Human Securitability' is marked as one of the priorities, in the section of which 'Healthy and Fit for Work" one of the development points is the promotion of healthy lifestyle as the basis for the quality of life, therefore in Latvia it is one of the priority directions of society development (Latvia's National Development Plan 2014-2020). Based on the definition of the World Health Organization, health is a multi-functional concept that includes physical, mental and social well-being (Official Records of the World Health Organization, 1946). Therefore, a person's health is determined by both objective and subjective indicators. In its turn, in the understanding of health sciences, health is a tool for the acquisition of economic, cultural and social benefits: 'health is a dynamic state of well-being characterized by a physical, mental and social potential, which satisfies the demands of life' (Bircher, 2005). In the economic understanding of health, health is a value and it is objectively measured (Culyer, 2014). By implementing healthy lifestyle, it is possible to create new body exchange values in the social environment. Physical health as a body exchange value multiplies other values in the social environment, for example, well-being. Currently for people it is important to be satisfied with their feelings, to experience positive emotions, to belong to the society, which is one of the key aspects of well-being. Fitness provides several physical, mental and social benefits, including health improvement, stress reduction, care for one's interests, raise of self-confidence and promotion of a greater sense of social belonging (Spitzer et al., 1999; Pondé & Santana, 2000). Despite this, a lot of people do not participate in physical activity, which particularly relates to women (Green, 2008; Lewis & Ridge, 2005). The society has access to a wide range of information about active and healthy lifestyle, correct nutrition, different trends in fitness, people, however, still have not established a need to be regularly physically active, which may be due to peoples' value system, which has developed since childhood. Fitness is the implementation of a healthy lifestyle that helps to invest in one's capital, build one's identity, improve oneself, be together with others. A person forms in the society and accumulates capital by directly interacting with other individuals (Bourdieu, 1986; Shilling, 1991; Hutson, 2012). For a number of people the concept of capital is linked only to money or real estate, the so-called assets and symbols of difference, allowing to understand what social position a person occupies in the society. However, there are also different, sometimes invisible, forms of capital that affect person's life and its quality. Fitness, which consists of both healthy nutrition and health-promoting physical activity, is related to both appearance and health; however, the tendency of the society is to improve more the external - the body, rather than the internal health (Duncan, 1994; Dworkin & Wachs, 2009; Maguire, 2008). By investing in their physical capital with the help of fitness we are able to invest not only in our body, but in health in general, which will help to extend the duration of our social activity. By analysing scientific literature, was identified a number of contradictions: 1) Between the society, demanding a healthy and fit for work person, and a person's own knowledge about health, for whom the aim of physical activity is a change in the external appearance, rather than changes in the body, which improve health; 2) Between the demands of the society for non-stop development in order to resemble the ideal of appearance, promoted by media, and a person's abilities and desires to be suitable to them without losing one's social belonging; 3) Between a person's self-perception, readiness to change and the surrounding environment. This indicates the necessity to explore the issues more in detail. The Doctoral Thesis explores a person in the society, identifying each person's needs, interests and values, promoting social belonging through fitness, educating the person about the issues of healthy lifestyle and creating a need to invest in their physical capital, thus improving health. .Item Fiziskā kapitāla veicināšana fitnesā. Promocijas darbs(Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmija, 2016) Čuprika, Aleksandra; Fernāte, Andra; Seilers, RolandsMūsdienās mazkustīgs dzīvesveids kļūst arvien vairāk un vairāk izplatīts visā pasaulē, tas izraisa cilvēkiem nopietnas veselības problēmas (World Health Organization, 2014). 2012. gadā 80% Eiropas iedzīvotāju nāves gadījumu iemesls bija tādas neinfekciozās slimības kā asinsrites saslimšanas, gremošanas problēmas, diabēts, ko izraisījis mazkustīgs dzīvesveids (Health 2020: The European policy framework supporting action across government and society for health and well-being, 2012). 2014. gadā vairāk nekā 50 % Eiropas iedzīvotājiem pieaugušo vecumā ir palielināta tauku masa vai viņi cieš no aptaukošanās; dažās Eiropas valstīs šis cipars tuvojas 70 % (WHO Regional Office for Europe, 2014). 20% bērnu Eiropā cieš no palielināta svara un 40%- no aptaukošanās (Wijnhoven et al., 2014). 5 % koronāro sirds slimību, 7% otrā tipa diabēta, 9% krūts vēža un 10 % resnās zarnas vēža gadījumu ir saistīti ar fizisko aktivitāšu trūkumu: tā rezultātā ir 1 miljons nāves gadījumu (aptuveni 10% no visiem nāves gadījumiem) un 8,3 miljonu invaliditātes iegūšanas gadījumu vienā gada laikā Eiropā (World Health Organization, 2015). Izskatot Latvijas Nacionālās attīstības plānā 2014.-2020. gadam sniegto statistiku, konstatējams, ka 2012. gadā 30% no visiem Latvijā mirušajiem cilvēkiem dzīvību zaudējuši ekonomiski aktīvajā vecumā (National Developmental Plan of Latvia, 2014-2020, Pudule et al., 2012; Štale et al., 2013). Tikai 8% Eiropas Savienības un 6% Latvijas iedzīvotāju regulāri nodarbojas ar fiziskajām aktivitātēm, ko iesaka Pasaules Veselības organizācija (turpmāk - PVO). 33 % iedzīvotāju citās Eiropas valstīs un 25 % Latvijā nodarbojas ar fiziskajām aktivitātēm reti, 42% iedzīvotāju Eiropā un 39 % Latvijā vispār nepiedalās fiziskajās aktivitātēs. 55 % Eiropas vīriešu un 63% Eiropas sieviešu reti piedalās vai nepiedalās fiziskajās aktivitātēs. Latvijā situācija ir vēl sliktāka - 66% vīriešu un 71 % sieviešu nepiedalās fiziskajās aktivitātēs vai dara to ļoti reti. (Eurobarometer, sport and physical activities report, 2013) Latvijas Nacionālajā attīstības plānā 2014.-2020. gadam kā viena no prioritātēm ir noteikta „Cilvēka drošumspēja”, kuras sadaļā Vesels un darbspējīgs cilvēks viens no attīstības mērķiem ir veselīga dzīvesveida sekmēšana kā dzīves kvalitātes pamats; tātad Latvijā tas ir viens no prioritārajiem sabiedrības attīstības virzieniem (National Developmental Plan of Latvia, 2014- 2020). Ņemot vērā PVO definīciju, veselība ir daudzfunkcionāls jēdziens, kas ietver fizisko, garīgo un sociālo labklājību. Tieši tāpēc cilvēka veselību nosaka gan objektīvie, gan subjektīvie rādītāji (Official Records of the World Health Organization, 1946). Savukārt, veselības zinātņu izpratnē, veselība ir līdzeklis ekonomisko, kultūras un sociālo labumu ieguvei: „Veselība ir dinamisks labklājības stāvoklis, kuru raksturo fiziskais, garīgais un sociālais potenciāls, kas atbilst dzīves prasībām." (Bircher, 2005) Veselības ekonomikas izpratnē, veselība ir vērtība, ko objektīvi var mērīt (Culyer, 2014). Istenojot veselīgu dzīvesveidu, ir iespēja radīt jaunas ķermeņa maiņas vērtības sociālajā vidē. Fiziskā veselība kā ķermeņa maiņas vērtība multiplice citas vērtības sociālajā vidē, piemēram, labklājību. Mūsdienās ir svarīgi būt apmierinātam ar savām sajūtām, izjust pozitīvas emocijas un būt piederīgam sabiedrības daļai. Fitness dod vairākus fiziskos, garīgos un sociālos ieguvumus, tostarp veselības uzlabošanu, stresa mazināšanu, interešu attīstību, pašpārliecinātību un lielākas sociālās piederības izjūtas veicināšanu (Spitzer et al., 1999; Ponde & Santana, 2000). Neraugoties uz to, daudzi cilvēki nepiedalās fitnesa fiziskajās aktivitātēs, īpaši sievietes (Green, 2008; Lewis & Ridge, 2005). Sabiedrībai ir pieejama plaša informācija par aktīvu un veselīgu dzīvesveidu, informācija par pareizu uzturu, dažādām tendencēm fitnesa jomā, tomēr cilvēkiem nav izveidojusies vajadzība regulāri būt fiziski aktīviem. Fitness ir veselīga dzīvesveida īstenošana, kas palīdz investēt savā kapitālā, palīdz veidot savu identitāti, pilnveidot sevi, palīdz būt kopā ar citiem. Cilvēks veidojas sabiedrībā un uzkrāj kapitālu, mijiedarbojoties ar citiem indivīdiem (Bourdieu, 1986; Shilling, 1991; Hutson, 2012). Vairumam cilvēku kapitāla jēdziens ir saistīts tikai ar naudu vai nekustamo īpašumu, t. s. aktīviem un atšķirības simboliem, kas ļauj saprast, kādu sociālo statusu cilvēks ieņem sabiedrībā. Tomēr ir arī citādākas, dažreiz neredzamas kapitāla formas, kas ietekmē cilvēka dzīvi un tās kvalitāti. Fitnesu kā veselīga dzīvesveida īstenošanu veido gan veselīgs uzturs, gan veselību veicinošas fiziskās aktivitātes. Tas ir saistīts gan ar izskatu, gan veselību. Tomēr sabiedrības tendence ir vairāk uzlabot ārējo - ķermeni, nevis iekšējo - veselību (Duncan, 1994; Dworkin & Wachs, 2009; Maguire, 2008). Investējot fiziskajā kapitālā ar fitnesa palīdzību, mēs spējam investēt ne tikai savā ķermenī, bet veselībā kopumā, kas palīdz pagarināt indivīda sociālās aktivitātes mūžu. Analizējot zinātnisko literatūru, konstatējamas vairākas pretrunas: 1) starp sabiedrību, kas pieprasa veselu un darbspējīgu cilvēku, un paša cilvēka zināšanām par veselību, kuram fizisko aktivitāšu mērķis ir ārējā izskata maiņa, nevis izmaiņas organismā, uzlabojot veselību; 2) starp sabiedrības prasībām pēc neierobežotas attīstības, lai līdzinātos izskata ideālam, ko popularizē mediji, un cilvēka spējām un vēlmēm būt ideālam atbilstošam, lai nezaudētu sociālo piederību; 3) starp cilvēka pašuztveri, gatavību mainīties un apkārtējo vidi. Tas norāda uz nepieciešamību detalizēti izpētīt problēmjautājumus. Promocijas darbā pētīts cilvēks sabiedrībā, nosakot katra vajadzības, intereses un vērtības, veicinot sociālo piederību fitnesā, izglītojot cilvēku veselīga dzīvesveida jautājumos un veidojot vajadzību investēt savā fiziskajā kapitālā, uzlabojot veselību.Item Garīgums augstākajā izglītībā : mācībspēku uzskati(Rēzeknes Tehnoloģiju akadēmija, 2017) Tālberga, Gunita; Fernāte, Andra; Lubkina, V.; Zvaigzne, A.; Latvian Academy of Sport Education (LASE)Spirituality is an integral part of a holistic education (Miller, 2005) and a holistic development of personality (Chandler et al. 1992; Myers et al. 2008). Although various definitions of spirituality are used, several authors recognize the importance of spirituality in higher education (Dillard, 2006; Love & Talbot, 1999; Tisdel, 2001). Christian values have shaped the identity of Latvia since ancient times but the atheistic history of Latvia during the Soviet occupation has affected people's thinking. Therefore, the aim of this research was to find answers to the following questions – how do the teaching staff of the Latvian Academy of Sport Education (LASE) understand spirituality? What are the teaching staff's views on the enhancement of students' spirituality during their study process? What is the teaching staff's attitude regarding Biblical spirituality? This paper is based on a qualitative study (voluntary semi-structured interviews and qualitative content analysis were used) that examined 14 LASE teaching staff (7 women and 7 men, 27-68 years old). Spirituality is perceived as the multifaceted inner life of a person which determines a person's understanding of the universe and connection to God and other people. The common human and family responsibility, leadership and teaching staff responsibility, an institutional environment, and God's work in the hearts of students were mentioned as primary to enhancing spirituality in students. We observed that according to the Biblical understanding of spirituality most of the teaching staff appear to be in a stage of pre-spirituality and not spirituality.Item MEANING OF SPORT MONITORING AND ITS DEVELOPMENT TENDENCIES(Rēzeknes Tehnoloģiju akadēmija, 2024-05-24) Vītoliņš, Karlis; Fernāte, Andra; Kovaļovs, Atis; Danilāne, L.; Strode, A.; Laganovska, K.; Kaupužs, A.; Latvian Academy of Sport Education (LASE)The earliest research on analytics in sports dates back to 1912 with the work by Hugh Fullerton on the correlation between baseball player hits, throws, and catching techniques, and success in the game. Nowadays with equally high technological and financial availability, the efficiency of the training process becomes more relevant. A well-organized and managed training process, combined with high technology and financial accessibility, will be the determining factor for successful performance. Research aim: to compare and analyse the meaning of sport monitoring and its development tendencies. Research methods: a systematic review of scientific literature was conducted, examining scientific articles available in the ScienceDirect and Google Scholar electronic databases (publishing date 2014-2024) using the following keywords: "monitoring", "sport monitoring”, “performance monitoring”, and “coaching monitoring". As a result of the study, the use of the term 'monitoring' in the context of the sport environment was clarified. The meaning and function of monitoring involves continuous systematic data collection based on selected criteria, with its most essential function being the ability to instantly inform involved parties about the characteristics of the performance process. Monitoring in sports is primarily applied in terms of athlete and team performance analytics. However, it is equally important to continuously and systematically observe the activities of coaches with the aim of providing feedback for improvement.Item Nacionālo bruņoto spēku karavīru fiziskās sagatavotības kontrole. Promocijas darba kopsavilkums(Rīgas Stradiņa universitāte, 2025) Blaus, Oskars; Ciematnieks, Uģis; Fernāte, AndraMūsdienu ģeopolitiskā situācija Austrumeiropā uzliek par pienākumu katram karavīram būt kaujas gatavībā, līdz ar to būt vispusīgi fiziski sagatavotam. Nacionālo bruņoto spēku Sauszemes spēku Mehanizētās kājnieku brigādes (NBS SzS MKBde) vienībām nekad nav ticis izstrādāts speciālās fiziskās sagatavotības (SFS) un vispārējās fiziskās sagatavotības (VFS) tests, paredzot atsevišķu vienību karavīru kaujas uzdevumu specifiku un provizorisko slodzi, kas ļautu novērtēt karavīru spēju pildīt dienesta pienākumus un paredzētu karavīru spēju veikt svarīgākos kaujaslauka uzdevumus, imitējot kādu no raksturīgākajiem kaujaslauka uzdevumiem, piemēram, ekipējuma, munīcijas, tehnikas pārvietošanu, dažādu šķēršļu pārvarēšanu, ievainotā evakuēšanu, šaušanas pozīciju maiņu u. c. Darba mērķis bija VFS testa izveide, balstoties uz SFS testa kontrolvingrinājumu mijsakarību noteikšanu ar VFS testu kontrolvingrinājumiem, kuros dominē fiziski prasīgākie ikdienas/dienesta un mācību/kaujas uzdevumi. Pētījums tika realizēts vairākos posmos, no 2020. gada septembra līdz 2024. gada martam. Pētījuma I posms: - zinātniski pētnieciskās literatūras avotu, kā arī dokumentu izpēte un analīze. Pētījuma II posms: - izstrādāta anketa karavīriem fiziski prasīgāko ikdienas/dienesta un mācību/kaujas uzdevumu noteikšanai; - NBS SzS MKBde karavīru anketēšana; - NBS SzS MKBde vienību instruktoru/FS speciālistu anketēšana; - anketu datu apkopošana, statistiskā apstrāde un analīze. Pētījuma III posms: grupas intervija (noteikts SzS MKBde SFS tests). Pētījuma IV posms: SzS MKBde karavīru testēšana ar SFS testu; SzS MKBde karavīru testēšana ar NBS VFS testu; SzS MKBde karavīru testēšana ar Lielbritānijas bruņoto spēku un autora izstrādāto VFS testu; FS testu rezultātu apkopošana, statistiskā apstrāde un analīze. Pētījuma V posms: eksperimentāla NBS VFS testa un realizēšanas rekomendāciju izstrāde. Pētījuma anketēšanā piedalījās 123 NBS SzS MKBde profesionālā dienesta karavīri un fiziskās sagatavotības testos 57 NBS SzS MKBde profesionālā dienesta karavīri. Pētījumā karvīru testēšanai tika izmantoti četri lauka testi – viens pielāgots speciālās fiziskās sagatavotības tests un trīs vispārējās fiziskās sagatavotības testi. SFS testa un VFS testu kontrolvingrinājumu korelāciju un regresiju analīze tika veikta, lai pārbaudītu sakarības starp mainīgajiem – Lielbritānijas bruņoto spēku SFS testa kontrolvingrinājumiem un VFS testu kontrolvingrinājumiem. Īstenojot izvirzītos darba uzdevumus un pamatojoties uz iegūtajiem rezultātiem, tika sasniegts darba mērķis – zinātniski pamatotu uz fiziski prasīgāko ikdienas/dienesta un mācību/kaujas uzdevumu testēšanu balstītu NBS SzS MKBde SFS un VFS testu izveide, aprobēšana un rekomendāciju izstrāde kontrolvingrinājumu kopumu īstenošanai NBS vienībās. Pētījumā izvirzītā hipotēze tika apstiprināta: ja karavīru vispārējās fiziskās sagatavotības novērtēšanas testā tiks iekļauti kontrolvingrinājumi, kuros dominē izturība, spēks, ātrums, veiklība un to izpausmju formas, tad to rezultāti noteiks karavīru speciālās fiziskās sagatavotības novērtēšanas testa kontrolvingrinājumu rezultātus vienības specifikai dominējošās fiziski prasīgāko ikdienas un kaujas uzdevumu darbībās. Par to liecina pētījumā iegūtie testu rezultāti, kas norādīja uz SFS kontrolvingrinājumu, kuri balstīti uz vienības specifikai dominējošām fiziski prasīgāko ikdienas un kaujas uzdevumu darbībām, un VFS kontrolvingrinājumu, kuros dominē fiziskās īpašības – izturība, spēks, ātrums, veiklība – un to izpausmju formas, savstarpējām mijsakarībām, veicot regresiju un korelāciju analīzi. Izveidotā VFS testa kontrolvingrinājumi – Beep tests (R = 0,686; p < 0,05), “Ilinoisas veiklības tests” (R = 0,562; p < 0,05), pievilkšanās 4 sek. (R = 0,440; p < 0,05) un tāllēkšana no vietas (R = 0,443; p < 0,05) – uzrāda savstarpējās mijsakarības ar kādu no pieciem NBS SzS MKBde noteiktā SFS testa kontrolvingrinājumiem: maršs, uguns un kustība, ievainotā evakuācija, imitēta nestuvju nešana un atkārtota celšana un nešana. VFS kontrolvingrinājums “vilkme no zemes” kontrolvingrinājumu kopumā tika iekļauts, balstoties uz citu autoru veikto pētījumu rezultātiem. Balstoties uz iegūtajiem rezultātiem, tika izveidots VFS tests, kas sastāv no kontrolvingrinājumiem, kuri veicami noteiktā secībā:1) kontrolvingrinājums – tāllēkšana no vietas; 2) kontrolvingrinājums – vilkme no zemes; 3) kontrolvingrinājums – “Ilinoisas veiklības tests”; 4) kontrolvingrinājums – pievilkšanās 4 sek.; 5) kontrolvingrinājums – Beep tests.Item Nacionālo bruņoto spēku karavīru fiziskās sagatavotības kontrole. Promocijas darbs(Rīgas Stradiņa universitāte, 2025) Blaus, Oskars; Ciematnieks, Uģis; Fernāte, AndraMūsdienu ģeopolitiskā situācija Austrumeiropā uzliek par pienākumu katram karavīram būt kaujas gatavībā, līdz ar to būt vispusīgi fiziski sagatavotam. Nacionālo bruņoto spēku Sauszemes spēku Mehanizētās kājnieku brigādes (NBS SzS MKBde) vienībām nekad nav ticis izstrādāts speciālās fiziskās sagatavotības (SFS) un vispārējās fiziskās sagatavotības (VFS) tests, paredzot atsevišķu vienību karavīru kaujas uzdevumu specifiku un provizorisko slodzi, kas ļautu novērtēt karavīru spēju pildīt dienesta pienākumus un paredzētu karavīru spēju veikt svarīgākos kaujaslauka uzdevumus, imitējot kādu no raksturīgākajiem kaujaslauka uzdevumiem, piemēram, ekipējuma, munīcijas, tehnikas pārvietošanu, dažādu šķēršļu pārvarēšanu, ievainotā evakuēšanu, šaušanas pozīciju maiņu u. c. Darba mērķis bija VFS testa izveide, balstoties uz SFS testa kontrolvingrinājumu mijsakarību noteikšanu ar VFS testu kontrolvingrinājumiem, kuros dominē fiziski prasīgākie ikdienas/dienesta un mācību/kaujas uzdevumi. Pētījums tika realizēts vairākos posmos, no 2020. gada septembra līdz 2024. gada martam. Pētījuma I posms: - zinātniski pētnieciskās literatūras avotu, kā arī dokumentu izpēte un analīze. Pētījuma II posms: - izstrādāta anketa karavīriem fiziski prasīgāko ikdienas/dienesta un mācību/kaujas uzdevumu noteikšanai; - NBS SzS MKBde karavīru anketēšana; - NBS SzS MKBde vienību instruktoru/FS speciālistu anketēšana; - anketu datu apkopošana, statistiskā apstrāde un analīze. Pētījuma III posms: grupas intervija (noteikts SzS MKBde SFS tests). Pētījuma IV posms: SzS MKBde karavīru testēšana ar SFS testu; SzS MKBde karavīru testēšana ar NBS VFS testu; SzS MKBde karavīru testēšana ar Lielbritānijas bruņoto spēku un autora izstrādāto VFS testu; FS testu rezultātu apkopošana, statistiskā apstrāde un analīze. Pētījuma V posms: eksperimentāla NBS VFS testa un realizēšanas rekomendāciju izstrāde. Pētījuma anketēšanā piedalījās 123 NBS SzS MKBde profesionālā dienesta karavīri un fiziskās sagatavotības testos 57 NBS SzS MKBde profesionālā dienesta karavīri. Pētījumā karvīru testēšanai tika izmantoti četri lauka testi – viens pielāgots speciālās fiziskās sagatavotības tests un trīs vispārējās fiziskās sagatavotības testi. SFS testa un VFS testu kontrolvingrinājumu korelāciju un regresiju analīze tika veikta, lai pārbaudītu sakarības starp mainīgajiem – Lielbritānijas bruņoto spēku SFS testa kontrolvingrinājumiem un VFS testu kontrolvingrinājumiem. Īstenojot izvirzītos darba uzdevumus un pamatojoties uz iegūtajiem rezultātiem, tika sasniegts darba mērķis – zinātniski pamatotu uz fiziski prasīgāko ikdienas/dienesta un mācību/kaujas uzdevumu testēšanu balstītu NBS SzS MKBde SFS un VFS testu izveide, aprobēšana un rekomendāciju izstrāde kontrolvingrinājumu kopumu īstenošanai NBS vienībās. Pētījumā izvirzītā hipotēze tika apstiprināta: ja karavīru vispārējās fiziskās sagatavotības novērtēšanas testā tiks iekļauti kontrolvingrinājumi, kuros dominē izturība, spēks, ātrums, veiklība un to izpausmju formas, tad to rezultāti noteiks karavīru speciālās fiziskās sagatavotības novērtēšanas testa kontrolvingrinājumu rezultātus vienības specifikai dominējošās fiziski prasīgāko ikdienas un kaujas uzdevumu darbībās. Par to liecina pētījumā iegūtie testu rezultāti, kas norādīja uz SFS kontrolvingrinājumu, kuri balstīti uz vienības specifikai dominējošām fiziski prasīgāko ikdienas un kaujas uzdevumu darbībām, un VFS kontrolvingrinājumu, kuros dominē fiziskās īpašības – izturība, spēks, ātrums, veiklība – un to izpausmju formas, savstarpējām mijsakarībām, veicot regresiju un korelāciju analīzi. Izveidotā VFS testa kontrolvingrinājumi – Beep tests (R = 0,686; p < 0,05), “Ilinoisas veiklības tests” (R = 0,562; p < 0,05), pievilkšanās 4 sek. (R = 0,440; p < 0,05) un tāllēkšana no vietas (R = 0,443; p < 0,05) – uzrāda savstarpējās mijsakarības ar kādu no pieciem NBS SzS MKBde noteiktā SFS testa kontrolvingrinājumiem: maršs, uguns un kustība, ievainotā evakuācija, imitēta nestuvju nešana un atkārtota celšana un nešana. VFS kontrolvingrinājums “vilkme no zemes” kontrolvingrinājumu kopumā tika iekļauts, balstoties uz citu autoru veikto pētījumu rezultātiem. Balstoties uz iegūtajiem rezultātiem, tika izveidots VFS tests, kas sastāv no kontrolvingrinājumiem, kuri veicami noteiktā secībā:1) kontrolvingrinājums – tāllēkšana no vietas; 2) kontrolvingrinājums – vilkme no zemes; 3) kontrolvingrinājums – “Ilinoisas veiklības tests”; 4) kontrolvingrinājums – pievilkšanās 4 sek.; 5) kontrolvingrinājums – Beep tests.Item Optimisation of Complex and Varied Judo Standing Fighting Basic Techniques in Judokas Aged 7-12. Summary of the Doctoral Thesis(Latvian Academy of Sport Education, 2022) Pimenovs, Einārs; Fernāte, AndraJudo is a direct contact, power, non-cyclical and complex coordination sport and a variety of martial art, marked by antagonistic and changing activity (Pimenovs, 2012). Judo (pronounced juudoo in Japanese) was created in Japan in 1882, by Prof. Jigoro Kano. This works uses internationally recognized judo terms, put by the author in quotation marks and italics following the translation. Judo takes place both standing (throws and overturning) and lying, using holding methods, pain methods and throttling methods. This martial art has a very rich range of technical methods. Still, some methods have higher efficiency in competitions: these are in standing throw over the shoulder (seoi-nage), internal swing (uchi-mata), hook from the inside (o-uchi-gari) and in lying fighting side hold (kesa-gatame), hold with fixation of the head and the shoulder (katagatame), throttling from behind by catching both sides(okuri-eri-jime) (Bocioaca, 2014). In difference from other martials arts, in judo kata competitions instead of counteractions judokas demonstrate techniques in collaboration with the partner (uke). Judo is an Olympic sport, where the athletes use a wide range of complex technical methods that involve a certain risk. Judo is characterised by high intensity effort and very high physiological requirements (Franchini et al., 2011, 2015). The aim of judo is harmonious development of the person, holistic development of motor skills and health strengthening. Judo belongs to the group of sport that assess the start based on the victories, efficiency of the attack techniques, amount of technique and other indicators. Katu competitions, during which the technique of judo methods is assessed, takes place in national, European and global contexts, but they are not included in the Olympic programme. The growth of the popularity of judo in the world enables scientists to continuously seek new, efficient and scientifically grounded means and methods to prepare athletes and enable them to compete (Osipov et al., 2017). Analysing and summarising theoretical literature and practice, the author of the work concludes that the views of international judo specialists are divided into two groups: one group considers that the smallest amount of techniques is to be taught and that attention should be paid to their best acquisition, while the other group believes that technical preparation is based on the acquisition of 40 fundamental techniques (Kawaishi, 1960; Geesink, 1967; Kano, 1994; Inogai & Habersetzer, 2002; ???????, 2006; Pimenovs, 2006). However, the dominant view is that the learning of the basic technique is the optimal means and that it is important that children within the same country should fight without limits on technique application and with limitations in other countries. The author of the dissertation believes that it is important to increase the mastery of sport based on technical preparation together with the judokas’ physical conditioning, thus saving human resources, time and means. Engaging children and youths in sport activities can be achieved by motivating them by external indicators of mastery, namely belts, self-defence techniques, social development and possibility to compete in national and international tournaments, enabling to realize one’s importance. A number of sport professionals and scientists highlight that moder judo develops with the development of the complexity of technique execution (???????, 1976; Rudzītis, 1979; ????????, 1996; IJF, 2014). Therefore, it is important to find those techniques for teaching and assessment control that are optimal for the child’s dyosyncracies and changes in the process of growth (Altberts & Grāvītis, 1984; Bompa, 1990; ?????????, 1990; A. Fernāte, 2002; Bompa & Haff, 2009). Global studies in judo were not as fruitful as those in other sports, but over the previous years their number has been growing steadily. The most productive authors come from the universities of France, Brazil, and Japan. Scientific articles on judo are published mostly in judo oriented, sports and medical journals, they are topical and confirm that further study of the sport are necessary (Mancebo et al., 2013). It should be highlighted that the development of coordination in children takes place differently and different ages and in different directions. However, coordination indicators grow mostly between the ages of 7 and 9 and the ages of 9 and 11-12. Coordination development should be closely associated with the acquisition of technique of variegated motion activities and the development of physical features. These are developed at an early school age together with speed, dynamic strength, flexibility, and endurance (???, 2000; Cameron & Schell, 2012; Miarka et al., 2014; Baker & Young, 2014; Osipov et al., 2017; Bogin, 2020). Judo professionals stress that it is important to develop agility in the preschool and primary school periods. Thus, the precision of movement mostly develops between the ages of 4-5 and 7-8. Together with the development of the nervous system and dynamic and optical analysis coordination or agility develops, and it achieves 50% of its level of development at the ages of 10 – 12 – 13, whereas complete coordination, balance and sense of placement develop up to the age of 17. Coordination or agility develops best in the early and middle school age, with the simultaneous development of movement precision at the age of 7 – 16. Coordination develops most intensely at the ages of 11 and 12, reaching its maximum. Achieved coordination disappears if it is not trained (???, 2000; Cameron & Schell, 2012; Miarka et al., 2014; Baker & Young, 2014; Osipov et al., 2017; Bogin, 2020). Recently, it was only possible to engage in martial arts in Latvia from the age of 10. However, when Latvia became independent in the 1990s, the Latvian Judo Federation decided that judo training should start at the age of 8. Comparing this to other countries, such as Belgium, the Netherlands, France and Japan, judo is being taught there from the age of 4. Today, Latvian children also begin judo training from the age of 4. Following the documents developed by Latvian sport schools, the disciples of sport schools have their results assessed only following sports achievements (victories and places), as well as by physical conditioning indicators, but technical preparation assessment is missing. The author of the dissertation stresses that varied and complex standing fighting fundamental techniques, their variety and performance possibilities, as well as everything mentioned above, puts forward many unanswered questions, the final aim of which is increasing the efficiency of the training process, which in turn also determined the choice of the theme of the work: “Optimisation of Complex and Varied Judo Standing Fighting Basic Techniques in Judokas Aged 7-12.” The author of the dissertation states that increasing the efficiency of the process of training using a range of considered means and methods is an important precondition for learning the standing fighting technique in judo. The development of modern judo is characterised by the high level of technique. It is essential to find, study and use its teaching and control technologies, which considers the child’s peculiarities and changes in the process of growing. It was and will remain topical, leading to studies in this area.Item Participation and Performances in Competitions : Latvian Orienteering Development Evidence(Rēzeknes Tehnoloģiju akadēmija, 2017) Smila, Baiba; Fernāte, Andra; Lubkina, V.; Zvaigzne, A.; Latvian Academy of Sport Education (LASE)revious efforts to depict sport development opportunities resulted in a sport development metaphor, the participation pyramid (Sotiriadou, Shilbury & Quick, 2008). The base of the sport development metaphor represents the relationship between mass and elite participation (Shilbury, Sotiriadou & Green, 2008) and medals won during the Olympic Games (Sotiriadou, De Bosscher, 2013). The most important international competitions may, therefore, best represent overall sport systems (Sparvero, Chalip, & Green, 2008), but competition opportunities for athletes are the factor contributing to elite success. The aim of this study is to determine the relationship between mass and elite orienteers’ participation and elite orienteers’ performances at the most important national and international orienteering competitions. Methods: the official most important orienteering national and international competition results from 2001 to 2016 were obtained from the websites of each annual organizing committee, linked to the International Orienteering Federation website and mathematical statistics was conducted. The results confirmed a strong, medium and weak relationship between mass and elite orienteers’ participation and elite orienteers’ performances in the most important national and international orienteering competitions. Orienteers’ movement up the participation pyramid is not automatic.