Pontaga, IneseÖöpik, VahurVoitkeviča, Lilita2025-05-062025-05-062015Voitkeviča, L. 2015. Organisma hidratācija sporta spēļu pārstāvjiem: promocijas darbs: apakšnozare – sporta teorija un vēsture. Rīga: Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmija. https://doi.org/10.25143/prom-rsu-lspa_2015-03_pd1–147https://dspace.rsu.lv/handle/123456789/381453Promocijas darbs izstrādāts Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijā no 2011. līdz 2015. gadam. Aizstāvēšana: Sporta zinātnes promocijas padomes atklātā sēdē 2015. gada 30. jūnijā plkst. 16.00 Rīgā, Brīvības gatvē 333, 205. auditorijā.Vienas universālas metodes ķermeņa hidratācijas pakāpes noteikšanai nav, to nevar izdarīt pēc tikai vienas analīzes, piemēram, pēc totālā ūdens daudzuma noteikšanas ķermenī, tāpēc nepieciešams izveidot metodiku organisma hidratācijas pakāpes noteikšanai, kas būtu salīdzinoši lēta un izmantojot portatīvu aparatūru, lai to varētu izmantot stadionā vai sporta zālē. Metodes ar lielāku precizitāti (kopējā ūdens daudzuma noteikšana organismā ar radioaktīvo izotopu metodi, asins plazmas osmolaritātes noteikšana u.c.) nav piemērotas izmantošanai ārpus laboratorijas. Tāpēc ir svarīgi izvēlēties tādas organisma hidratācijas statusa noteikšanas metodes, kuras vienlaicīgi ir gan izmantojamas lauka apstākļos, gan arī dod iespēju pietiekoši precīzi raksturot organisma hidratācijas statusu. Šiem kritērijiem atbilst urīna īpatnējā svara noteikšanas metode. Urīna īpatnējā svara noteikšanai ir iespējams izmantot trīs veidu ātrās noteikšanas metodes: hidrometrija, refraktometrija un reaģentu stripi. Stuempfle, Drury (2003) salīdzināja šo metožu precizitāti testējot cīņas sporta veida pārstāvjus pirms sacensībām un to laikā un konstatēja, ka vienīgā precīzā urīna īpatnējā svara noteikšanas metode ir refraktometrija, izmantojot hidrometriju 28 % no rezultātiem bija viltus pozitīvi un 2% - viltus negatīvi, bet ar reaģentu stripiem 15% rezultātu bija viltus pozitīvi un 9% - viltus negatīvi. Pasaulē plaši atzīta urīna īpatnējā svara (UIS) robežvērtība, kuras pārsniegšana ir saistīta ar organisma hipohidratāciju, ir UIS lielāks par 1,020 pēc Amerikāņu Sporta medicīnas asociācijas (Sawka et al., 2007) un Nacionālās koledžas atlētu asociācijas (2003) datiem. Otrs organisma hidratācijas rādītājs ir urīna osmolaritāte. Starp UIS un urīna osmolaritātes rādītājiem ir konstatēta cieša korelācija (r variē robežās no 0,916 līdz 0,995) (Armstrong et al., 1994, Stover et al., 2006, Ööpik et al., 2013). Urīna osmolaritātes robežvērtība, kas saistīta ar organisma hipohidratāciju pēc dažādu autoru datiem atšķiras: sākot no >586 mOsm/kg līdz >800 mOsm/kg (Bartok et al., 2004, Sawka et al., 2007, Oppliger et al., 2005). Tāpēc UÏS vērtību 1,020 vai noteiktu urīra osmolaritātes vērtību nevar uzskatīt par universālu robežskaitli jebkuram cilvēkam, pasaulē šis jautājums līdz šim nav izpētīts. Šos lielumus nosaka starpkulturālās un etniskās cilvēku atšķirības. Piemēram, japāņiem ir konstatēta diennakts urīna vidējā osmolaritāte 900 mOsm/kg, vāciešiem tā bija 801 mOsm/kg, bet poļiem un kenijiešiem - tikai 392 mOsm/kg (Manz, Wentz. 2003). Melnās rases vīriešiem un sievietēm ir konstatēta ticami augstāka urīna osmolaritāte nekā baltajiem vīriešiem un sievietēm, kas dzīvo vienā un tajā pašā apvidū (Bankir, Perucca, Weinberg, 2007). Vīriešiem un melnās rases pārstāvjiem urīnā ir lielāka kreatinīna un albumīnu koncentrācija nekā sievietēm un baltās rases pārstāvjiem (Jacobs et al., 2002). Tāpēc UIS un osmolaritātes robežvērtības ir jāvērtē piesardzīgi sportistiem, kas dzīvo dažādās valstīs un pieder dažādām etniskajām grupām. Dažādi sportisti atšķiras savā starpā pēc uztura, vārāmās sāls un šķidruma uzņemšanas vai tā ierobežošanas īpatnībām. Tāpēc pirms sacensībām, to laikā un atjaunošanās periodā sportistu organisma hidratācijas pakāpe un nātrija sāļu zudums individuāli stipri variē (Maughan, Shirreffs, 2008). Arī atlētiem ar lielāku skeleta muskuļu masu vajadzētu būt lielākam kreatinīna daudzumam urīnā un lielākam urīna īpatnējam svaram. Pirms slodzes sportista organisma hidratācijas pakāpi iesaka novērtēt pēc urinēšanas biežuma un urīna tilpuma, ņemt vērā urīna krāsu, īpatnējo svaru un osmolaritāti. Promocijas darba pētījumā tiks lietota sekojoša skala: UIS<1,020 - eihidratācija, UIS 1,020-1,029 - mērena hipohidratācija un UÏS≥1,030 izteikta hipohidratācija. Organisma atūdeņošanos slodzes laikā iesaka noteikt, sportistus sverot, svīšanas intensitāti aprēķina pēc uzņemtā šķidruma daudzuma, izdalītā urīna tilpuma un ķermeņa masas izmaiņām, sāļu zudumu var noteikt, savācot un analizējot sviedru paraugus (Maughan, Shirreffs, 2010). Organisma hidratācijas pakāpe (ūdens daudzums organismā) nosaka tā aerobo izturību un spējas veikt psihomotoros testus (Mendez-Villanueva, Fernandez-Fernandez, Bishop, 2007). Piemēram, mērena organisma atūdeņošanās (ķermeņa masas zudums par 1,5-2% uz ūdens rēķina) ticami pasliktina futbolistu darbspējas un psiholoģisko stāvokli (Edwards et al., 2007). Sportistu darbspējas būtiski ietekmē organisma atūdeņošanās (dehidratācija), kas ir īpaši nozīmīgi sporta veidos, kur sacensības ilgst vairāk nekā stundu, tajā skaitā, sporta spēlēs, piemēram, futbolisti treniņa laikā vasarā zaudē 0,99-1,93 L šķidruma, vidēji 1,46 L, bet treniņa laikā ziemā – 0,71-1,77 L šķidruma, vidēji 1,13 L (Sawka et al., 2007). Šķidruma zudumu treniņa vai sporta spēles laikā būtiski ietekmē arējās vides apstākļi, it īpaši, sporta spēlēs, kas notiek stadionā zem klajas debess (futbolā, regbijā). Tāpēc futbolistu un regbistu svīšanas intensitāte mainās katru treniņu atkarībā no laika apstākļiem: gaisa temperatūras un mitruma, vēja ātruma. Uzņemot šķidrumu, nevar paļauties tikai uz cilvēka slāpju sajūtu, jo tādā gadījumā šķidrums tiks uzņemts apmēram divas reizes mazākā daudzumā nekā ir nepieciešams, bet jau neliela organisma atūdeņošanās, kuras rezultātā ķermeņa masa samazinās par 1,5-2%, ievērojami ietekmē sportista fiziskās īpašības un darbspējas (Casa et al., 2000). Ārējās vides temperatūras izmaiņas, mainoties gadalaikiem, varētu ietekmēt sportistu hidratācijas statusu, bet šādi pētījumi līdz šim pasaulē ir veikti ļoti ierobežoti. Lai fiziskas slodzes laikā nerastos izteikta sportista ķermeņa atūdeņošanās, iesaka jau vairākas stundas pirms slodzes papildus uzņemt ūdeni un minerālsāļus atkarībā no paredzamās fiziskās slodzes veida (Sawka et al., 2007). Piemēram, Maughan un līdzautori (2005) konstatēja mērenu hipohidratāciju (nepietiekamu ūdens daudzumu organismā) ar urīna osmolaritāti virs 900 mOsm/kg) 35% elitāro futbolistu, Da Silva un līdzautori (2011) novēroja elitāros pusaudžu vecuma Brazīlijas futbolistus trīs dažādās dienās karstos laika apstākļos (27,6- 33,1°C) un noteica, ka pirms treniņa dažādās dienās bija hipohidratēti 45-85% spēlētāju. Treniņa vai spēles laikā organisma hipohidratāciju nav iespējams kompensēt, jo spēlētāji slodzes laikā neatkarīgi no laika apstākļiem zaudē no 0,71 līdz 1,93 litrus šķidruma svīstot (Sawka et al., 2007). Futbolistiem un citiem sporta spēļu pārstāvjiem ļoti svarīga ir pirmssacensību un sacensību laika šķidruma uzņemšanas stratēģija un viņu izglītošana šajā jomā.Tāpēc būtu lietderīgi noteikt spēlētāju ķermeņa hidratāciju jau pirms treniņa vai spēles, lai varētu koriģēt šķidruma uzņemšanu fiziskas slodzes laikā. Noderīgi būtu noteikt organisma hidratāciju arī pēc treniņa vai spēles, lai aprēķinātu uzņemamā šķidruma tilpumu atjaunošanās periodā. Turklāt cilvēka svīšanas intensitāti nosaka iedzimtība (dažiem cilvēkiem ādā ir lielāks sviedru dziedzeru blīvums, un viņi vairāk svīst), organisma hidratācija, aklimatizācija laika apstākļiem, spēlētāja vispārējā izturība (jo trenētāks ir sportists, jo efektīvāk atdzesē ķermeni slodzē svīstot) (Logan- Sprenger, Palmer and Spriet, 2011). Tā kā pasaulē nav izveidots vienots standarts kā noteikt organisma hidratācijas statusu un kādām jābūt katra parametra vērtībām (piemēram, UÏS tiek izmantotas dažādas skalas hidratācijas stāvokļa raksturošanai), kā arī nav vienprātības par organisma rehidratāciju, katram cilvēkam pašam jāizdara izvēle pēc kādiem kritērijiem tiks noteikts hidratācijas statuss, ņemot vērā testēšanas iespējas, izmaksas un precizitāti. Nosakot sportistu hidratāciju lauka apstākļos svarīgi, lai veicamo testu skaits būtu minimāls, bet iegūtā informācija ar pietiekoši augstu ticamību un datu iegūšanai nebūtu nepieciešamas ļoti specifiskas prasmes. Darbā tiks novērtēts dažādu sporta spēļu pārstāvju organisma hidratācijas līmenis pirms un pēc treniņa (pēc urīna īpatnējā svara un osmolaritātes un ķermeņa masas izmaiņām), kā arī, balstoties uz iegūtajiem rezultātiem, tiks izveidotas rekomendācijas šķidruma uzņemšanai pēc treniņa. Pētījumam tika izvēlētas sporta spēles, kas norisinās stadionā (futbols un regbijs) un tāpēc spēlētāju ķermeņa hidratācija, svīšanas intensitāte un darbspējas ir pakļautas laika apstākļu izmaiņām lielākā mērā nekā tiem sporta spēļu pārstāvjiem, kas sacenšas sporta zālē, piemēram, volejbolistiem vai basketbolistiem. Hokejisti pētījumam tika izvēlēti, jo hokejs ir ātrākā sporta spēle un spēlētāji valkā speciālu ekipējumu, kas apgrūtina sviedru iztvaikošanu no ādas virsmas. Abi šie faktori pastiprina ķermeņa dehidratācijas risku treniņos un spēļu laikā.Electroniclv-LVAttribution-NonCommercial 4.0 Internationalinfo:eu-repo/semantics/openAccesshttp://creativecommons.org/licenses/by-nc/4.0/promocijas darbssporta medicīnafizioloģijahidratācijadehidratācijaūdenssportists3.3. veselības un sporta zinātnes; apakšnozare – sporta teorija un vēstureinfo:eu-repo/semantics/doctoralThesishttps://doi.org/10.25143/prom-rsu-lspa_2015-03_pd