Partnerattiecību institūts – problēmjautājumi un tiesiskā regulējuma pilnveide Latvijas Republikā. Promocijas darba kopsavilkums

Abstract

Personu brīvā kustība un savstarpējās saskarsmes vienkāršotā izplatība (attiecību liberalizācija) aktualizē jautājumu par tiesībām uz privātās dzīves, mājokļa un korespondences, tostarp “ģimenes dzīves”, neaizskaramību. Mūsdienu sociālā realitāte pieprasa ģimenes tiesību jauninājumus, kā arī mantisko jautājumu risinājumu atbilstoši sabiedrības vajadzībām. Šie jautājumi skar ne tikai Latviju, bet arī citas valstis, kur līdz šim nav partnerattiecību tiesiskā regulējuma, tādējādi juridiski paliek neatzīta divu personu ārpus laulības savienība, kas tādā vai citādā veidā dibina ģimeni. Vēl diskutablāks ir jautājums par viena dzimuma partnerattiecību legalizēšanu nacionālajās tiesību normās. Publiskajā telpā arvien vērojamas plašas diskusijas par partnerattiecību tiesiskā regulējuma nepieciešamību, lai nodrošinātu vienlīdzīgu tiesisko drošību ģimenei neatkarīgi no tās dibināšanas juridiskā fakta esamības vai neesamības. Promocijas darba mērķis – partnerattiecību institūta doktrīnas un ārvalstu tiesiskā regulējuma analīzes rezultātā konstatēt ģimenes saturiskā tvēruma problēmas partnerattiecību kontekstā un izvirzīt priekšlikumus partnerattiecību tiesiskā regulējuma pilnveidei Latvijas tiesību sistēmā. Promocijas darbā tiek analizēta ne tikai normatīvie akti un tiesu prakse, bet arī Latvijā pieejamie pētījumi, identificējot galvenās partnerattiecībās dzīvojošo pāru tiesiskās problēmas un piedāvājot to risinājuma iespējas. Latvijā ir personas, kas dažādu iemeslu dēļ veido partnerattiecības, radot tādas ģimenes, kas nav veidotas uz laulības institūta pamata. Laulība starp vīrieti un sievieti, kā jau minēts, ir vienīgā un juridiski atzītā kopdzīves forma Latvijas Republikā. Tomēr daudzi ir izveidojuši ģimenes, bet juridiski šīs attiecības nav reģistrējuši tā, kā to nosaka Civillikuma Pirmā daļa – Ģimenes tiesības. Tāpēc šāda personu savienība tiek uzskatīta par kontroversiālu savienību attiecībā pret juridiski noteikto ģimenes institūtu. Tas nozīmē, ka juridiski nenostiprinātas partnerattiecības prevalē arvien lielākā sabiedrības daļā, kas rada nekonsekvenci vairākās tiesību jomās, piemēram, mantojuma tiesībās, pacientu tiesībās, sociālajās tiesībās, tiesībās uz informāciju, procesuālo tiesību normās u. c. Būtisks aspekts ir situācijās, kad šīs oficiāli neapstiprinātās faktiskās ģimeniskās saites sairst, rodas domstarpības par kopīgas mantas sadali, uzņemto saistību izpildi, kā arī kopīgo bērnu turpmāko aprūpi u.tml. Autores piedāvātie normatīvo aktu grozījumi radītu vienlīdzīgāku regulējumu starp partnerattiecībās esošajām personām un laulībā dzīvojošiem pāriem. Ieviešot partnerattiecību tiesisko regulējumu, tiktu nodrošināts vienots normatīvo aktu regulējums ģimenes tiesību jomā, kas atrisinātu tos problēmjautājumus, ko pašreiz praksē rada normatīvo aktu trūkums vai interpretēšanas problēmas un līdz ar to neviennozīmīgu tiesu praksi, kā arī izveidotu tiesisko regulējumu situācijām, kas šobrīd nav regulētas.