Autonomija vecmātes praksē

Abstract

Vecmātes loma veselības aprūpē lielā mērā ir saistīta ar tai piešķirtajām tiesībām un vecmātes profesionālajām kompetencēm un profesijas standartu. Bakalaura darbs izstrādāts, lai vērstu uzmanību uz vecmāšu spēju būt autonomiem profesionāļiem savā profesijā Latvijā. Šobrīd plaši tiek pētīta vecmātes profesionālā līdzatbildība dzemdību palīdzības sniegšanā – vecmātes atbildība un sadarbība ar citiem speciālistiem. Vecmātes aprūpe pēc Pasaules Veselības organizācijas pamatnostādnēm tiek rekomendēta kā primārā veselības aprūpe fizioloģiski noritošas grūtniecības, dzemdību un pēcdzemdību gadījumā, paplašinot tās nozīmi arī bērna ieņemšanas, kontracepcijas jautājumos, kā arī vecmāte tiek uzskatīta par vienu no tiem speciālistiem, kas sniedz psihoemocionālo atbalstu visai ģimenei no bērna plānošanas līdz maza bērna periodam, sniedzot atbalstu un palīdzību arī ar sievietes reproduktīvo veselību saistītos jautājumos. Pētījuma mērķis ir noskaidrot vecmāšu viedokli par autonomiju vecmātes praksē, to veicinošos un kavējošos faktorus. Pētījumā vecmātes sniedz savu viedokli par autonomijas konceptu un savu redzējumu par pašnoteikšanās iespējām savā profesionālajā darba vidē. Bakalaura darbs izstrādāts kā kvalitatīvs, fenomenoloģisks pētījums. Tajā izmantotas daļēji strukturētas intervijas, kas sniedz ieskatu vecmāšu priekštatos par savu lomu veselības aprūpes sistēmā un kompetencēm, kas veicina autonomiju. Vecmātes norāda, ka viņu autonomiju lielā mērā ietekmē citu speciālistu atzinība un respekts pret pašu vecmāti un viņas veiktajiem darba pienākumiem. Vecmātes norāda un konfliktsituācijām, kas rodas neveiksmīgā sadarbībā ar ārstiem, un ietekmē viņu personīgo pašapziņu. Kā viens no faktoriem, kas kavē vecmāšu spēju autonomi strādāt savā profesijā, ir ierobežotās iespējas sniegt pilnu veselības aprūpi esošajā valsts veselības aprūpes sistēmā. Dzemdību palīdzības sniegšanā ir nepieciešams piesaistīt citus speciālistus tādās organizatoriskās lietās, kas pēc profesijas standarta būtu vecmātes kompetencē, bet ko ierobežo nesakārtotā birokrātija. Kopumā var secināt, ka vecmātes ir gatavas strādāt autonomi, uzņemties atbildību pār savu darbu, ja to atbalsta darba vide, kolēģi un valsts sistēma. Kaut gan viens no autonomijas pamatprincipiem ir pilnīga pašnoteikšanās, tomēr tā nav iespējama bez citus pušu atzīšanas. Tādā veidā vecmāšu autonomijai ir svarīga ne tikai vecmāšu iekšējā pārliecība, bet arī kolēģu atbalsts un cieņa, sadarbība ar pacientiem.

The role of midwives in health care is largely linked to the rights granted to them and to the professional competencies and professional standards of midwifery. The bachelor's thesis is designed to draw attention to the ability of midwives to be autonomous professionals in their profession in Latvia. At present, the professional co-responsibility of a midwife in providing maternity care is widely studied - the responsibility of a midwife and cooperation with other specialists. According to the guidelines of the World Health Organization, midwifery care is recommended as primary health care in case of physiological pregnancy, childbirth and postpartum, expanding its role in conception, contraception, as well as the midwife is considered one of the specialists providing psycho-emotional support to the whole family, from child planning until the early childhood period, providing support and assistance also in matters related to women's reproductive health. The aim of the research is to find out the opinion of midwives about autonomy in midwifery practice, the factors that promote and hinder it. In the study, midwives provide their views on the concept of autonomy and their vision of self-determination in their professional work environment.The bachelor's research is developed as a qualitative, femenological research. It uses semi-structured interviews that provide insights into midwives' perceptions of their role in the health care system and their competencies that promote autonomy. Midwives point out that their autonomy is greatly influenced by the recognition of other professionals and respect for the midwife and her job responsibilities. Midwives also point to conflict situations that arise when they fail to work with doctors and affect their personal self-esteem. One of the factors that affects midwives to work autonomously is the limited opportunities to provide full health care in the existing public health care system. In the provision of maternity care, it is necessary to involve other specialists in such organizational matters, which, according to the professional standard, would be the competence of a midwife, but which is limited by a disorderly bureaucracy. In general, it can be concluded that midwives are ready to work autonomously, to take responsibility for their work, if supported by the work environment, colleagues and the state system. Not only the inner confidence of midwives is important for the autonomy of midwives, but also the support and respect of colleagues, cooperation with patients.