Civilprocesuālās sacīkstes un labas ticības principu tiesiskie aspekti

Abstract

Bakalaura darba tēma ir “Civilprocesuālās sacīkstes un labas ticības principu tiesiskie aspekti”, kas tiek pētīta ciešā sakarībā ar Augstākās tiesas izteiktajām atziņām, ka tiesai nav tiesību pēc savas iniciatīvas vērtēt, vai prasībai ir iestājies noilgums, tā ierobežojot sacīkstes principu. Tādējādi darba galvenais mērķis ir tiesību aktu, judikatūras un tiesību doktrīnas analīze un interpretācija to kopsakarībā, lai noskaidrotu, vai tiesa, pēc savas iniciatīvas vērtējot prasības noilgumu, pārkāpj sacīkstes principu un, vai tā vērtēšana tikai pie apstākļiem, ja atbildētājs ir cēlis ierunu, nav pretēji labas ticības principam. Šajā pētījumā tiek analizēta Civillikuma 1. pantā noteiktā labas ticības principa un Civilprocesa likuma 10. pantā noteiktā sacīkstes principa būtība un piemērošana. Tiek analizēti vairāki tiesu spriedumi, kuros ir atspoguļotas tiesību normu piemērotāju domas, uzskati un atziņas par noilguma konstatēšanu kopsakarībā ar pierādījumu pārbaudīšanu un vispārējo tiesību principu piemērošanu. Pētījumā secināts, ka, ceļot prasību tiesā, prasītājam ir jāiesniedz pierādījumi, kas apstiprina viņa prasījuma tiesības, no minētā izriet, ka prasītājam ir pienākums, tajā skaitā, norādīt, kā arī iesniegt pierādījumus, kas pārtrauc noilgumu un tikai tad atbildētājam ir pienākums iesaistīties to apstrīdēšanā. Savukārt tiesas iniciatīva vērtējot noilgumu, apstākļos, kad atbildētājs nav izteicis iebildumus par to, nav pušu sacīkstes principa ierobežošana, bet gan prasījuma tiesību izvērtēšana. Subjektīvās tiesības īstenošana, tiesību zuduma gadījumā, ir pretrunā labas ticības principam, tādējādi, ceļot noilgušu prasību, prasītājam nebūtu jābauda tiesiskā aizsardzība un tiesai, pamatojoties uz labas ticības principu, prasība būtu jāatsaka pieņemt, vai jānoraida.

The topic of the bachelor's thesis is “Legal aspects of adversarial principle and principle of good faith”, which is studied in close connection with the Supreme Court's finding that the court has no right to assess on its own initiative whether the action is time-barred, thus restricting the adversarial principle. Thus, the main purpose of the work is to analyze and interpret legal, case-law and legal doctrine in their context in order to determine whether the court violates the adversarial principle by assessing the limitation period of its own initiative and whether assessing it only in circumstances where the defendant has raised an objection is not contrary the principle of good faith. This study analyzes the essence and application of the principle of good faith set out in Article 1 of the Civil Law and the adversarial principle set out in Article 10 of the Civil Procedure Law. Several court judgments are analyzed, which reflect the thoughts, views and findings of the law enforcers regarding the limitation period detection in connection with the proof testing and application general principles of law. The study concludes that when bringing an action before a court, the claimant must submit evidence confirming his right to claim, it follows that the claimant is obliged, inter alia, to indicate and submit evidence that interrupts the limitation period, and only then the defendant is obliged to intervene. While the court's initiative in assessing the limitation period, in circumstances where the defendant has not objected to it, is not a restriction of the adversarial principle, but an assessment of the right of claim. The exercise of a subjective right in the event of a loss of rights is contrary to the principle of good faith, so that the plaintiff should not enjoy legal protection in bringing an action for limitation and the court should refuse to accept or dismiss the action on the basis of the principle of good faith.