DSpace Collection:https://dspace.rsu.lv/jspui/handle/123456789/100672024-03-29T09:47:14Z2024-03-29T09:47:14ZLegionella spp. izplatība, ģenētiskā daudzveidība un virulences potenciāls. Promocijas darba kopsavilkumsValciņa, Olgahttps://dspace.rsu.lv/jspui/handle/123456789/150832023-12-29T09:52:33Z2023-01-01T00:00:00ZTitle: Legionella spp. izplatība, ģenētiskā daudzveidība un virulences potenciāls. Promocijas darba kopsavilkums
Authors: Valciņa, Olga
Abstract: Legionella spp. ir viens no nozīmīgākajiem ar ūdeni saistītajiem patogēniem, kas var izraisīt gan novēršamus uzliesmojumus, gan sporādiskus gadījumus. Leģionellu izplatīšanās notiek ar baktērijas saturošiem ūdens aerosoliem. Aerosolu veidā baktērijas var izplatīties vairāku kilometru attālumā no primārā infekcijas avota, vienlaikus saglabājot dzīvotspēju. Leģioneloze ir novēršama slimība un atipiskas pneimonijas forma, ko izraisa Legionella pneumophila un radniecīgās baktērijas. Slimības klīniskās izpausmes variē no vieglas, pašlimitējošas gripai līdzīgas slimības (Pontiakas drudzis) līdz potenciāli letālai pneimonijai (leģionāru slimība). Pētījuma mērķis bija izpētīt Legionella spp. izplatības tendences, ģenētisko daudzveidību un virulences potenciālu leģionelozes diagnostikai un profilaksei Latvijā. Materiāli un metodes. Lai noteiktu L. pneumophila seroprevalenci vispārējā veselā populācijā un identificētu asociētos riska faktorus, tika paņemti 2007 asins paraugi no veseliem asins donoriem. Lai novērtētu Legionella spp. izplatību ūdensapgādes sistēmās, tika paņemti 1467 ūdens paraugi dažāda tipa ēkās. Ģenētiskās daudzveidības izpētei izvēlēti 137 Legionella pneumophila izolāti, un 58 izolātiem tika veikta virulences gēnu noteikšana. Visiem asins paraugiem veikta imūnfermentatīvā reakcija, lai noteiktu IgG antivielas pret L. pneumophila SG 1-6. Leģionellu noteikšana ūdenī un bioplēvēs veikta ar standartizētu metodi. Brīvi dzīvojošie vienšūņi noteikti morfoloģiski un ar trīs dažādiem PĶR protokoliem. Atdzīvinātiem L. pneumophila izolātiem veikta pilna genoma sekvencēšana ar Illumina MiSeq. Sekvencē bāzētā tipēšana veikta atbilstoši ESCMID izstrādātajai shēmai. cgMLST tipēšana veikta, izmantojot iepriekš aprakstītu protokolu. Virulences gēnu noteikšanai izmantota virulences faktoru datu bāze. Rezultāti. L. pneumophila SG 1-6 seroprevalence asins donoriem bija 4,8 %, un 0,2 % donoru bija seropozitīvi pret L. pneumophila SG1. Seroprevalence bija augstāka sievietēm (5,9 %) nekā vīriešiem (3,3 %) un reģionos ar lielāku iedzīvotāju skaitu, sākot no 3,5 % lauku reģionos līdz 6,8 % galvaspilsētā Rīgā. Legionella spp. prevalence ūdensapgādes sistēmās variēja no vidēji 25 % aukstā ūdens paraugos līdz 35 % karstā ūdens paraugos. Dominējošā L. pneumophila serogrupa (SG) bija SG 3, kas tika identificēta 208 no 482 gadījumiem (43,2 %). Vismaz viena brīvi dzīvojoša amēbu ģints konstatēta 77,2 % paraugu. Vidējā karstā ūdens temperatūra bija 47,8 ± 0,7 °C. Temperatūras mērījumi parādīja, ka tikai 249 no 1275 karstā ūdens paraugiem temperatūra pārsniedza 55 °C. Pētījumā iekļautie 137 L. pneumophila celmi sadalās 46 sekvenču tipos, turklāt 10 sekvenču tipi ir jauni, iepriekš pasaulē nereģistrēti. Izmantojot cgMLST tipēšanu, iegūti 116 genotipi. Kopumā 58 dzīvojamo māju izolātiem tika identificēti 420 virulences gēni, no kuriem 260 gēni tika atrasti visos sekvencētajos L. pneumophila izolātos. Visos izolātos tika atklāti virulences gēni enhC, htpB, omp28 un mip, kas liecina, ka visiem izolātiem ir iespējota adhēzija, piesaiste un iekļūšana saimniekšūnā. Virulences gēnu relatīvais biežums starp L. pneumophila izolātiem bija augsts. Secinājumi. Daudzdzīvokļu māju iedzīvotāji ir pakļauti lielākam leģionelozes riskam nekā privātmājās dzīvojošie (OR = 2,23; p = 0,011); augstākais seropozitivitātes risks bija to ēku iedzīvotājiem, kas centralizēti saņēma karsto ūdeni (OR = 3,16; p = 0,001); augstā Legionella spp. prevalence ūdensapgādes sistēmās ir saistīta ar zemo karstā ūdens temperatūru (vid. 47,8 ± 0,7 °C) un augsto brīvi dzīvojošo amēbu klātbūtni (84,2 %); L. pneumophila vides izolātiem bija liela SBT un cgMLST sekvenču tipu daudzveidība, un tika novērotas reģionālās klonālās ekspansijas pazīmes ar mūsu reģionam raksturīgo dominējošo sekvenču tipu grupu ST-338, ST-366 un ST-1104. Virulences gēnu relatīvais biežums liecina, ka L. pneumophila izolātiem piemīt augsts virulences potenciāls un plaša virulences faktoru klātbūtne.
Description: Promocijas darbs izstrādāts Pārtikas drošības, dzīvnieku veselības un vides zinātniskajā institūtā “BIOR”, Latvijā. Aizstāvēšana: medicīnas bāzes zinātņu, tai skaitā farmācijas promocijas padomes atklātā sēdē 2023. gada 28. decembrī plkst. 15.00 Hipokrāta auditorijā, Dzirciema ielā 16, un attālināti, tiešsaistes platformā Zoom.2023-01-01T00:00:00ZLegionella spp. izplatība, ģenētiskā daudzveidība un virulences potenciāls. Promocijas darbsValciņa, Olgahttps://dspace.rsu.lv/jspui/handle/123456789/150822023-12-29T09:51:21Z2023-01-01T00:00:00ZTitle: Legionella spp. izplatība, ģenētiskā daudzveidība un virulences potenciāls. Promocijas darbs
Authors: Valciņa, Olga
Abstract: Legionella spp. ir viens no nozīmīgākajiem ar ūdeni saistītajiem patogēniem, kas var izraisīt gan novēršamus uzliesmojumus, gan sporādiskus gadījumus. Leģionellu izplatīšanās notiek ar baktērijas saturošiem ūdens aerosoliem. Aerosolu veidā baktērijas var izplatīties vairāku kilometru attālumā no primārā infekcijas avota, vienlaikus saglabājot dzīvotspēju. Leģioneloze ir novēršama slimība un atipiskas pneimonijas forma, ko izraisa Legionella pneumophila un radniecīgās baktērijas. Slimības klīniskās izpausmes variē no vieglas, pašlimitējošas gripai līdzīgas slimības (Pontiakas drudzis) līdz potenciāli letālai pneimonijai (leģionāru slimība). Pētījuma mērķis bija izpētīt Legionella spp. izplatības tendences, ģenētisko daudzveidību un virulences potenciālu leģionelozes diagnostikai un profilaksei Latvijā. Materiāli un metodes. Lai noteiktu L. pneumophila seroprevalenci vispārējā veselā populācijā un identificētu asociētos riska faktorus, tika paņemti 2007 asins paraugi no veseliem asins donoriem. Lai novērtētu Legionella spp. izplatību ūdensapgādes sistēmās, tika paņemti 1467 ūdens paraugi dažāda tipa ēkās. Ģenētiskās daudzveidības izpētei izvēlēti 137 Legionella pneumophila izolāti, un 58 izolātiem tika veikta virulences gēnu noteikšana. Visiem asins paraugiem veikta imūnfermentatīvā reakcija, lai noteiktu IgG antivielas pret L. pneumophila SG 1-6. Leģionellu noteikšana ūdenī un bioplēvēs veikta ar standartizētu metodi. Brīvi dzīvojošie vienšūņi noteikti morfoloģiski un ar trīs dažādiem PĶR protokoliem. Atdzīvinātiem L. pneumophila izolātiem veikta pilna genoma sekvencēšana ar Illumina MiSeq. Sekvencē bāzētā tipēšana veikta atbilstoši ESCMID izstrādātajai shēmai. cgMLST tipēšana veikta, izmantojot iepriekš aprakstītu protokolu. Virulences gēnu noteikšanai izmantota virulences faktoru datu bāze. Rezultāti. L. pneumophila SG 1-6 seroprevalence asins donoriem bija 4,8 %, un 0,2 % donoru bija seropozitīvi pret L. pneumophila SG1. Seroprevalence bija augstāka sievietēm (5,9 %) nekā vīriešiem (3,3 %) un reģionos ar lielāku iedzīvotāju skaitu, sākot no 3,5 % lauku reģionos līdz 6,8 % galvaspilsētā Rīgā. Legionella spp. prevalence ūdensapgādes sistēmās variēja no vidēji 25 % aukstā ūdens paraugos līdz 35 % karstā ūdens paraugos. Dominējošā L. pneumophila serogrupa (SG) bija SG 3, kas tika identificēta 208 no 482 gadījumiem (43,2 %). Vismaz viena brīvi dzīvojoša amēbu ģints konstatēta 77,2 % paraugu. Vidējā karstā ūdens temperatūra bija 47,8 ± 0,7 °C. Temperatūras mērījumi parādīja, ka tikai 249 no 1275 karstā ūdens paraugiem temperatūra pārsniedza 55 °C. Pētījumā iekļautie 137 L. pneumophila celmi sadalās 46 sekvenču tipos, turklāt 10 sekvenču tipi ir jauni, iepriekš pasaulē nereģistrēti. Izmantojot cgMLST tipēšanu, iegūti 116 genotipi. Kopumā 58 dzīvojamo māju izolātiem tika identificēti 420 virulences gēni, no kuriem 260 gēni tika atrasti visos sekvencētajos L. pneumophila izolātos. Visos izolātos tika atklāti virulences gēni enhC, htpB, omp28 un mip, kas liecina, ka visiem izolātiem ir iespējota adhēzija, piesaiste un iekļūšana saimniekšūnā. Virulences gēnu relatīvais biežums starp L. pneumophila izolātiem bija augsts. Secinājumi. Daudzdzīvokļu māju iedzīvotāji ir pakļauti lielākam leģionelozes riskam nekā privātmājās dzīvojošie (OR = 2,23; p = 0,011); augstākais seropozitivitātes risks bija to ēku iedzīvotājiem, kas centralizēti saņēma karsto ūdeni (OR = 3,16; p = 0,001); augstā Legionella spp. prevalence ūdensapgādes sistēmās ir saistīta ar zemo karstā ūdens temperatūru (vid. 47,8 ± 0,7 °C) un augsto brīvi dzīvojošo amēbu klātbūtni (84,2 %); L. pneumophila vides izolātiem bija liela SBT un cgMLST sekvenču tipu daudzveidība, un tika novērotas reģionālās klonālās ekspansijas pazīmes ar mūsu reģionam raksturīgo dominējošo sekvenču tipu grupu ST-338, ST-366 un ST-1104. Virulences gēnu relatīvais biežums liecina, ka L. pneumophila izolātiem piemīt augsts virulences potenciāls un plaša virulences faktoru klātbūtne.
Description: Promocijas darbs izstrādāts Pārtikas drošības, dzīvnieku veselības un vides zinātniskajā institūtā “BIOR”, Latvijā. Aizstāvēšana: medicīnas bāzes zinātņu, tai skaitā farmācijas promocijas padomes atklātā sēdē 2023. gada 28. decembrī plkst. 15.00 Hipokrāta auditorijā, Dzirciema ielā 16, un attālināti, tiešsaistes platformā Zoom.2023-01-01T00:00:00ZPrevalence, Genetic Diversity, and Virulence Potential of Legionella spp. Summary of the Doctoral ThesisValciņa, Olgahttps://dspace.rsu.lv/jspui/handle/123456789/150842023-12-29T09:53:39Z2023-01-01T00:00:00ZTitle: Prevalence, Genetic Diversity, and Virulence Potential of Legionella spp. Summary of the Doctoral Thesis
Authors: Valciņa, Olga
Abstract: Legionella spp. is one of the most important water-borne pathogens that can cause both outbreaks and sporadic cases. Legionella is spread by water aerosols containing the bacteria. In the form of aerosols, bacteria can spread several kilometres from the primary source of infection while remaining viable. Legionellosis is a preventable disease and a form of atypical pneumonia caused by Legionella pneumophila and related bacteria. Clinical manifestations of the disease range from a mild, self-limiting flu-like illness (Pontiac fever) to potentially fatal pneumonia (Legionnaires' disease). The aim of the study was to investigate Legionella spp. distribution trends, genetic diversity and virulence potential for diagnosis and prevention of legionellosis in Latvia. Materials and methods. To assess the seroprevalence of L. pneumophila in the general healthy population and to identify associated risk factors, 2007 blood samples were collected from healthy blood donors. To evaluate Legionella spp. distribution in water supply systems, 1467water samples were taken in different types of buildings. 137 L. pneumophila isolates were selected for the study of genetic diversity and virulence genes were determined for 58 isolates. Immunoenzymatic reaction was performed for all blood samples to detect IgG antibodies against L. pneumophila SG 1-6. Determination of Legionella spp. in water and biofilm samples was performed according to a standardized method. Free-living protozoa were determined morphologically and by three different PCR protocols. Whole genome sequencing of L. pneumophila isolates was performed with Illumina MiSeq. Sequence-based typing was performed according to the scheme developed by ESCMID. cgMLST typing was performed using the previously described protocol. The database of virulence factors was used to determine virulence determinants. Results. The seroprevalence of L. pneumophila SG 1-6 in blood donors was 4.8 % and 0.2 % of donors were seropositive for L. pneumophila SG1. Seroprevalence was higher in women (5.9 %) than men (3.3 %), and in regions with a larger population, ranging from 3.5 % in rural regions to 6.8 % in the capital Riga. Legionella spp. prevalence in water supply systems varied from an average of 25 % in cold water samples to 35 % in hot water samples. The predominant L. pneumophila serogroup (SG) was SG 3, which was identified in 208 of 482 cases (43.2 %). At least one free-living amoeba genus was detected in at least 77.2 % of the samples. The average hot water temperature was 47.8 ± 0.7 °C. Temperature measurements showed that only 249 out of 1275 hot water samples exceeded 55 °C. Overall, 137 L. pneumophila strains included in the study represented 46 sequence types, including new 10 sequence types, previously unrecorded in the world. Using cgMLST typing 116 genotypes were obtained. 420 virulence genes were identified of which 260 genes were found in all sequenced L. pneumophila isolates. Virulence factors encoding enhC, htpB, omp28 and mip genes were detected in all isolates, suggesting that adhesion, attachment and entry into the host cell are enabled for all isolates. Relative frequency of virulence genes among L. pneumophila isolates was high. Conclusions. Residents of apartment buildings are exposed to a higher risk of legionellosis than those living in private houses (OR = 2.23; p = 0.011). The highest risk of seropositivity was for residents of buildings with centralized hot water supply (OR = 3.16; p = 0.001). High Legionella spp. prevalence in water supply systems is related to low hot water temperature (average 47.8 ± 0.7 °C) and high presence of free-living amoebae (84.2 %). Environmental isolates of L. pneumophila exhibited a high diversity of SBT and cgMLST sequence types and showed signs of regional clonal expansion, with ST-338, ST-366 and ST-1104 as the predominant sequence type group characteristic of our region. The relative frequency of virulence genes suggests that L. pneumophila isolates have a high virulence potential and the presence of a wide range of virulence factors.
Description: The Doctoral Thesis was developed at the Institute of Food Safety, Animal Health and Environment “BIOR”, Latvia. Defence: at the public session of the Promotion Council in Basic Medicine on 28 December 2023 at 15.00, in the Hippocrates Lecture Theatre, 16 Dzirciema Street, Rīga Stradiņš University and remotely via online platform Zoom.2023-01-01T00:00:00ZKolistīna lietošanas prakse un nefrotoksicitāte kritiski slimiem pacientiem ar karbapenēmu rezistentu gramnegatīvo baktēriju infekciju. Promocijas darba kopsavilkumsBule (Aitullina), Aleksandrahttps://dspace.rsu.lv/jspui/handle/123456789/150782023-12-22T08:55:08Z2023-01-01T00:00:00ZTitle: Kolistīna lietošanas prakse un nefrotoksicitāte kritiski slimiem pacientiem ar karbapenēmu rezistentu gramnegatīvo baktēriju infekciju. Promocijas darba kopsavilkums
Authors: Bule (Aitullina), Aleksandra
Abstract: Ievads. Kolistīns ir polimiksīnu grupas antibakteriāls līdzeklis, kas netika lietots sistēmisku infekciju ārstēšanai daudzus gadus neirotoksicitātes un nefrotoksicitātes riska dēļ. Mūsdienās to lieto jau vairākās valstīs, to starpā arī Latvijā, kritiski slimu pacientu grupā multirezistentu gramnegatīvo (Gr-) bakteriālu infekciju izplatības dēļ. Diemžēl pašlaik nav daudz pieejamu alternatīvu šo infekciju ārstēšanai, un mums ir jāpievērš īpaša uzmanība esošo līdzekļu pareizai lietošanai, kas ietver sevī arī pareizu dozēšanu, lai mazinātu potenciālu kolistīna rezistences attīstību. Šis aspekts bija viens no mūsu pētījuma iemesliem, jo līdz šim nebija publicētu datu par Latvijas praksi un ilgu laiku bija pieejamas atšķirīgas dozēšanas rekomendācijas dažādos avotos, it īpaši pacientiem ar pavājinātu nieru funkcionālo stāvokli. Lai sasniegtu vēlamo efektu, kolistīnu lieto augstās devās, un tā mērķa terapeitiskā koncentrācija asins plazmā, pēc literatūras datiem, varētu pārklāties arī ar toksisku koncentrāciju. Pašlaik ir aktuāli izpētīt potenciāli modificējamus kolistīna nefrotoksicitātes riska faktorus, tādus kā zāļu mijiedarbības ar citiem potenciāli nefrotoksiskiem aģentiem, ņemot vērā ne tikai vienlaikus lietošanas faktu, bet arī lietošanas ilgumu, par ko iepriekš publicētos pētījumos parasti nav ziņots. Saistībā ar minēto aktualitāti šī darba mērķis ir izpētīt kolistīna lietošanas praksi un nefrotoksicitātes riska faktorus vienā no Latvijas lielākajām terciārajām slimnīcām. Materiāli un metodes. Retrospektīvajā kohortu pētījumā tika iekļauti pieaugušie pacienti, kas tika stacionēti intensīvas aprūpes vienībā 2015.–2018. gadā un kas saņēma parenterālu kolistīna terapiju multirezistentu Gr- bakteriālu infekciju ārstēšanai vismaz 72 stundas. No slimības vēsturēm tika apkopota šāda informācija: pacienta demogrāfiskie dati (vecums, dzimums), stacionēšanas dati (iemesls, ilgums, iznākums), klīniskie dati (pacienta diagnozes), asins bioķīmijas un bakterioloģiskie dati, kolistīna lietošanas prakse (dozēšana, ilgums), vienlaikus ar kolistīnu lietoti antibakteriāli līdzekļi un potenciāli nefrotoksiskie medikamenti. Pacienti tika sagrupēti pēc nieru funkcionālā stāvokļa kolistīna terapijas sākšanas brīdī un tās laikā. Pacientiem bez nieru aizstājterapijas (NAT) kolistīna sākšanas laikā un ar strauju seruma kreatinīna pieaugumu kolistīna terapijas laikā tika pētīti akūtas nieru mazspējas riska faktori, salīdzinot ar pacientiem bez nieru mazspējas. Rezultāti. Tika analizēti 111 pacientu gadījumi jeb 117 kolistīna lietošanas epizodes, jeb 1697 kolistīna terapijas dienas. Vairāk nekā puse pacientu bija vīrieši (71 no 111 jeb 64 %). Vidējais pacientu vecums bija 61,2 gadi. Visbiežākās diagnozes bija pneimonija, subarahnoidāla hemorāģija un akūts koronārs sindroms. Hospitalizēšanas ilguma mediāna bija 44 dienas, un karbapenēmu rezistentas baktērijas izolācijas dienas mediāna – 13. Visbiežāk kolistīns tiek nozīmēts Acinetobacter baumannii izraisītas pneimonijas ārstēšanai. Kolistīna terapijas ilguma mediāna bija 11 dienas (min.-max: 3–58) ar kumulatīvās devas mediānu 78 miljons vienību (MV) vienā ārstēšanas epizodē. 22 (19 %) kolistīna terapijas epizodēs pacientiem kolistīna lietošanas sākšanas brīdī bija NAT, un 26 (22 %) gadījumos pacientiem bija pavājināta nieru funkcija. Parasti rekomendētā kolistīna dozēšanas shēma ir piesātinoša deva, kas ir vienāda ar 9 MV, kam seko 9 MV diennakts deva, kura ir sadalīta 2–3 ievadīšanas reizēs. Lielākā daļa pacientu saņēma rekomendēto piesātinošo devu 9 MV (63,2 %), bet pārējie pacienti saņēma samazinātu piesātinošo devu, piemēram, ar 6 MV, vai terapija tika sākta uzreiz ar uzturošo devu. Pacientiem ar pavājinātu nieru funkcionālo stāvokli bija vislielākā varbūtība nesaņemt standarta piesātinošo devu (17 no 26 gadījumiem jeb 65 %), salīdzinot ar pārējām grupām (p = 0,013). Uzturošās devas izvēle arī bija saistīta ar pacienta nieru funkcionālo stāvokli. Kolistīna dozēšana 62 % (1047/1697) no visām kolistīna terapijas dienām bija atbilstoša rekomendētām devām. Potenciālu pārdozēšanu visbiežāk novēroja pacientiem ar vidēju nieru funkcionālo stāvokli (GFĀ 30–59 ml/min.), kad pacients saņēma standarta kolistīna devu 9 MV/dienā samazinātas devas vietā. Savukārt potenciāli zemāka kolistīna deva bija sastopama gandrīz visās nieru funkcionālā stāvokļa grupās. 24 no 87 gadījumiem (27,6 %) tika konstatēts akūts nieru bojājums kolistīna terapijas laikā, kas atbilst RIFLE kritērijiem (seruma kreatinīns pieaug vismaz 1,5 reizes no bāzes līmeņa). Dienu skaita mediāna (Q1; Q3) no kolistīna terapijas uzsākšanas līdz seruma kreatinīna pieaugumam virs 50 % bija 8 dienas, un kolistīna kumulatīvās devas mediāna – 68 MV. Šajā pētījumā tika atrasta statistiski ticama negatīva korelācija starp seruma kreatinīna pieaugumu (akūta nieru bojājuma (ANB) smaguma pakāpi) un pacienta vecumu (Spīrmena korelācijas koeficients −0,578, p = 0,004), kā arī bāzes līmeņa kreatinīnu (Spīrmena korelācijas koeficients −0,783, p < 0,001). Bieži vienlaikus ar kolistīnu pacienti saņēma vismaz vienu potenciāli nefrotoksisku medikamentu (69 no 87 gadījumiem jeb 79 %), kas bija cilpas diurētisks līdzeklis, nesteroīds pretiekaisuma līdzeklis (NPL) vai vankomicīns. Netika atrastas asociācijas starp šo līdzekļu lietošanu un kolistīna nefrotoksicitātes risku. Analizējot potenciālus kolistīna izraisīta ANB riska faktorus, izmantojot vienfaktora loģistiskās regresijas analīzi, tika konstatēts, ka piesātinošā deva 9 MV paaugstina ANB risku (OR = 4,31, p = 0,029), bet, ņemot vērā ļoti plašo 95 % ticamības intervālu (1,16–16,0), šis risks varētu būt zemāks. Savukārt karbapenēma vienlaikus lietošana tika parādīta kā protektīvs faktors (OR 0,37; TI 0,14–0,97; p = 0,044). Analizējot šos datus ar daudzfaktoru loģistiskās regresijas analīzi, ir redzams, ka piesātinošā deva kā riska faktors saglabājas, bet karbapenēmu protektīvais efekts neapstiprinājās. Secinājumi. Kolistīna dozēšana bija atbilstoša rekomendētām uzturošām devām 62 % no kolistīna terapijas dienām, kā arī 63 % kolistīna ārstēšanas epizožu tika uzsāktas ar standarta piesātinošo devu. Kolistīna izraisīta ANB incidence pētījuma centrā ir zemāka par publicētu mediāno kolistīna izraisīta ANB incidenci Eiropas reģionos un vienāda ar 27,6 %. Netika konstatēti potenciāli modificējami kolistīna nefrotoksisitātes riska faktori, jo kolistīna izraisīta ANB risks neasociējas ar vienlaikus lietotiem potenciāli nefrotoksiskiem medikamentiem vai kolistīna kumulatīvo devu. Pacienti ar kolistīna inducētu ANB biežāk saņēma standarta kolistīna piesātinošo devu, kā arī ANB pakāpe bija smagāka gados veciem pacientiem ar sliktāku nieru funkcionālo stāvokli terapijas sākumā.
Description: Promocijas darbs izstrādāts Rīgas Stradiņa universitātē, Latvijā. Aizstāvēšana: medicīnas bāzes zinātņu, tai skaitā farmācijas promocijas padomes atklātā sēdē 2023. gada 21. decembrī plkst. 15:00 Hipokrāta auditorijā, Dzirciema ielā 16, Rīgas Stradiņa universitātē un attālināti, tiešsaistes platformā Zoom.2023-01-01T00:00:00Z