Vecmātes profesionālā identitāte Gadamera hermeneitiskā perspektīvā. Promocijas darba kopsavilkums

Abstract

Vecmātībā valda patiesa krīze, no kuras uzmanību var novērst ekonomiskie un politiskie notikumi pasaulē. Vecmāšu studējošiem joprojām māca, ka vecmātes profesionālajā darbā ir četras galvenās profesionālās maņas jeb īpašības: dzirde, redze, oža un galvenais – empātija. Tomēr vai vecmātes joprojām var tās izmantot ? Mums ir starptautiskas, valsts un vietējās veselības aprūpes iestāžu vadlīnijas un nemitīgs darba slodzes pieaugums, kas saistīts ar gandrīz ikgadējām jaunām “optimizācijas aktivitātēm”, kas radušās finansiālu iemeslu dēļ. Vadlīnijās un protokolos mēs redzam izmaiņas. Kopš 2014. gada būtiski mainījušies arī vecmāšu profesionālās darbības starptautisko pamatnostādņu kritēriji: cieņpilnas aprūpes pozīcija un sievietes izvēle kā noteicošais faktors veselības aprūpes procesā ir kļuvuši nozīmīgi un izvirzīti perinatālās veselības aprūpes centrā. Pēdējo desmitgadu laikā veselības aprūpes filozofijā ir notikušas daudzas izmaiņas. Uzsvērta ne tikai droša veselības aprūpe, bet arī cieņpilna sadarbība ar aprūpējamo personu un viņas apmierinātība par saņemtajiem veselības aprūpes pakalpojumiem. Līdz šim, neraugoties uz daudzām pārmaiņām, nav veikti pētījumi par to, kā Latvijas vecmātes pašas redz savu profesionālo identitāti un kādas pamatvērtības, normas un pārliecības šis jēdziens viņu skatījumā ietver. Darba mērķis ir gūt izpratni par vecmātes uztverto profesionālo identitāti Gadamera hermeneitiskā skatījumā. Darba uzdevumi ir: 1) pētīt kā praktizējošās vecmātes uztver savas profesionālās identitātes jēdzienu un 2) aprakstīt praktizējošo vecmāšu uztvertos galvenos profesionālās identitātes jēdzienus. Darba jautājums ir, kā praktizējošās vecmātes uztver savu profesionālo identitāti? Rezultāti. Kopumā šajā pētījumā tika konceptualizētas četras galvenās vecmāšu uztvertās profesionālās identitātes tēmas ar apakštēmām/caurvijošiem elementiem: Vecmātes profesionālās identitātes pamatelementi. Sekojošās trīs tēmas tika konceptualizētas kā elementi, kas caurvij praktizējošas vecmātes profesionālās identitātes pamatelementus: 1) Darbs līdztekus attieksmes maiņai pret dzemdībām; 2) Komunikācija; 3) Tiesību akti un prakse. Secinājumi. Galvenais vēstījums, kas izriet no sarunām ar vecmātēm, ir profesionālās identitātes pamatelementi, ko vecmātes uztver saistībā ar cilvēkmīlestību, ticību Dievam vai augstākam spēkam un misijas apziņu šajā profesijā, kas liecina, ka tas ir arī iespējamais iemesls, kāpēc, neskatoties uz visām grūtībām, vecmātes turpina strādāt. Tāpat, iespējams, dažas vecmātes pašsaglabāšanās instinkta dēļ neveic pašrefleksiju, lai nevajadzētu veikt sāpīgas atziņas, cik patiesībā grūti. Tādējādi viņas strādā, uztverot savu darbu kā misiju un dzīvesveidu un neatstāj to, neskatoties uz iespēju iegūt labāku atalgojumu un darba apstākļus citā profesijā. Tas savukārt neļauj viņām pietiekami skaļi uzstāt par savām prasībām un vecmāšu tiesībām, lai pilnībā realizētu savu profesionālo potenciālu un saņemtu pienācīgu atalgojumu. Taču jārēķinās arī ar to, ka vecmātes ir nemitīgi pārslogotas un ikdienā cīnās par iztikas pelnīšanu, tāpēc iespējams viņām vairs nepietiek ne vēlēšanās, ne spēka šādai cīņai par savām tiesībām. Rekomendācijas. Var vienkārši sākt ar pašrefleksiju par savu profesionālo sniegumu un redzēt, ko es kā indivīds varētu sākt darīt pats, lai veicinātu vecmātes profesionālās identitātes pamatelementu ieviešanu praksē? Ir nepieciešama atvērta un radoša attieksme. Visvairāk katrai vecmātei pašai ir nepieciešama vēlme kaut ko darīt un spēja savstarpēji vienoties un proaktīvi rīkoties, lai uzlabotu profesionālo darba vidi vecmātēm, negaidot, ka atnāks kāds cits atrisināt visus iepriekšminētos problēmjautājumus.